Skarbi gan tai Ogrē gājis, Tīnu nekralogs pēc nekraloga katru dienu. Sēras Ogres pilsētas mazpulka

P. Balodis,
Ogres pils. mazp. vadītājs

7. jūlijā apstājusies pukstēt Elmāra
S k u t u ļ a sirsniņa.
Skutuļa pāragrā nāve ir smags zau-
dējums Ogres pilsētas mazpulkam.
Latvju mazpulku jaunatne zaudē bie- i
dri, bet Ogres jaunatne saticīgu, ļ
mīļu, dzīvespriecīgu un pašaizliedzīgu ļ
darbinieku. Skutuls biia ar lielām
aktiera dāvanām. Nebija teātra iz-
rādes skolā un mazpulkā, kur E. Sku-
tulis netēlotu galvenās lomas, par ko
priecājās apmeklētāji, pareģodami
tam skatuves mākslā nākotni. Kūr-
orta b-bas lielajā brīvdabas izrādē
„Vecais pilskungs" E. Skutulis bija
saistīts čipus lomā un piedalījās jau
vairākos mēģinājumos.
Bet tad, kad ap mums izlija tik
daudz saules, ziedu un jaunatnes prie-

ka, baltā, neredzamā nāve klusi iz-
stiepa savu bālo roku un, neuzklausī-
dama ne vecāku lūgšanas, ne ārstu
zāles, aizveda šo mīļo mazpulcēnu mū-
žībā.
Elmār!? Kamdēļ tik ātri Tu aiz-
gāji no mums? Kamdēļ? Protams,
Tu klusē, bet mēs dziļās sērās, līdz
ar Taviem mīļajiem vecākiem, nespē-
jam klusēt, jo pārāk smags zaudē-
jums mūs piemeklējis.
Pieņem, Elmār, kā pēdējo atzinības
balvu mūsu vaiņagu un ziedus, kui-us
noliksim apbedīšanas dienā uz Tavas
mūža dusas durvīm — klusās kapu
kopiņas.
Vieglu, klusu, saldu dusu, dzimte-
nes smiltājā novēl Tev Ogres pilsētas
mazpulka jaunatne un vadītājs.
Un vēl Pāragri noslēdzies jauna censoņa
mūžs

6. jūlijā Rīgas slimnīcā miris Og-
resgala pag. Jecēnu Pētersonu dēls
Jānis, 14 gadu vecumā.
Tikko mēnesi atpakaļ jaunais cen-
sonis — vecāku vienīgais dēls — bei-
dza Ogres pils. pamatskolu un domāja
turpmāk mācīties lauksaimniecības
skolā, lai vēlāk staigātu savu vecāku
pēdās un vadītu savas dzimtās mājas
saimniecību. Tomēr liktenis izlēma
citādi un pārvilka strīpu visiem ide-
āliem un mērķiem.
Skolas vadība savu audzēkni rak-

sturo kā reti sirsnīgu un paklausīgu
skolēnu, ar priekšzīmīgu uzvešanos
Skolas dzīvē vienmēr bijis laipns un
saticīgs, bet mājās, kā īsts mazpulka
aktīvs dalībnieks, vienmēr mīļš un iz-
palīdzīgs visos darbos!
Dziļi sagraustie vecāki savu vie-
nīgo lolojumu un prieku izvadīs pē-
dējā gaitā no mājām uz Ikšķiles ka-
piem šo svētdien pīkst. 14.
Jaunajam censonim saldu mūža
atdusu dzimtenes kapu smiltājā.

Šitas baig lapss "Iz Skolotāju tikumiem" :D

Sālījušais okšķeris

īsi pirms lielā pasaules kara Rīgā
pulcējās vairāki simti skolotāji no
Vidzemes un toreizējās Kurzemes.
Mācības apgabala kurators bija sarī-
kojis kursus.
Kursu laikā, svētdienās, notika eks-
kursijas. Kādā svētdienā izbraucām
uz Ogri. Oficiāls nolūks bija — ie-
pazīties ar dolomīta un citu nogulšņu
slāņiem Ogres upes krastos, un no
augstajiem pakalniem novērot kād-
reizējo šļūdoņu darbības sekas Dau-
gavas labajā krastā. Daudzi nekad
nebij redzējuši Ogri, tādēļ priecājās
par ekskursiju pašu kā tādu.
Daļa skolotāju izmantoja ekskur-
siju reizes, lai sapulcētos lielākās gru-
pās un pārspriestu (protams, neofi-
ciāli — slepeni) vairākus sasāpējušus

jautājumus, piemēram, kā daudzmaz
paralizēt lielo pārkrievošanās tenden-
ci mūsu tautskolās, kā panākt nevē-
lamo inspektoru - rusofilu aizcelšanu,
kā ievest latvju vēstures stundas u.
fani. Oficiāli uzstāties ar prasībām
bija bīstami, lai nemodinātu liekas
aizdomas. Daži krasāki skolotāji jau
bija pagaidām „līdz turpmākam rīko-
jumam" atstādināti no vietām.
Vajadzēja visu panākt aplinkus, at-
viltu un gudrību. Jau bez tam dau-
dzi latvju paidagogi bija cietuši pēc
1905. g. nemieriem. Krievu admini-
strācija uzskatīja mūs, skolotājus,
par diezgan bīstamiem, bet bez mums
tomēr nevarēja iztikt. Tādēļ centās
mūsu ķecerīgās domas izskaust ar
varu, draudiem un pielabināšanos.

Diemžēl, skolotāju starpā atradās
okšķeri, kas, gribēdami taisīt karjeru,
centās izkalpoties priekšniecībai. Lie-
lāko daļu gan jau paši skolotāji atšif-
rēja un izvairījās.
Ogrē atbraukuši, vispirms devā-
mies pāri tiltam, kur augstajā kalna
galā pacēlās novērošanas tornis. Pēc
tam vajadzēja sākties ,.ģeoloģijas "
darbiem. Bet Kurzemes pusē pacēlās
zilimelns mākonis, iedārdinajās pēr-
kons. Drīz jau sāka mirgot lietus.
„Glābjas katrs, kur var!" atska-
nēja saucieni.

Skolotāji izklīda kur kurais. Kopā
palika tikai kādi trīsdesmit „sazvēr-
nieki" , kuri nolēma izmantot lietu, lai
sapulcētos neitrālā vietā un noturētu
attiecīgu apspriedi, kā jau iepriekš
bija paredzēts. Mūsu grupa devās
pār laipām uz Ogres labo krastu un
tad mežā iekšā, apmēram kur tagad
atrodas baznīca.
Lietus vēl nelija pārāk stipri. Ne-
gaiss tomēr tuvojās.
Par nelaimi mums sekoja viens no
okšķeriem, lai noklausītos ko runā-
sim un spriedīsim. Nelīdzēja zobga-
lības, ne aplinkus mājieni, ka viņa sa-
biedrību nevēlamies. Okšķeris turē-
jās līdzi kā pielaulāts. Te, sāka gāzt
lietus. Laidāmies skriet. Mežmalā
atradās pusgatava vasarnīca. Tur
bija glābiņš.
Ar nolūku piepildījām ejas, sastā-
jamies paspārnēs, lai okšķerim nepa-
liek vietas pajumtē. Izplētām elko-
ņus.
„Laižat arī mani! — lūdzās okšķe- ļ
ris. '

„Vai neredzat, ka nav vietas? —
atsaucāmies mēs.
„Bet iekšā taču vēl gluži patukšs?!"
,,Lienat , lienat ja varat!"
,,Es nevaru!"
„Mēs arī nevaram!"

Okšķeris skrēja vasarnīcai apkārt.
Bet "abas durvis un visi logu caurumi
bija cilvēki pārpildīti. Palika ie-
spaids, ka iekšā nav vairs vietas ābo-
lam nokrist. Patiesībā vasarnīcas
telpas bija gandrīz tukšas, jo visi bi-
jām saspiedušies ap ieejām.
Laba tiesa mūsējo riskēja paši sa-
liedēties zem šaurajām paspārnēm,
lai tik mūsu ienaidnieks dabūtu iz-
mirkt.

Kamēr viss minētais norisinājās,
negaiss uznāca ar lielu spēku un
straujumu. Meta zibeņus krustām
un šķērsām. Sāka gāzt neredzēts
lietus.
„Dodat man vismaz kādu lietus-
sargu! " — vaimanāja okšķeris.
„Kā paši tiksim uz staciju?"
„Es samaksāšu!"
Neviens neielaidās tirdzniecības da-
rījumā. Lietus pieņēmās. Sāka gāzt
kā ar spaiņiem.
„Vai tiešām nav nevienas vietiņas,
kur nostāties zem jumta?" — izmisis
kliedza okšķeris.
„Tur, kalnā, vasarnīcu vai biezs!"
— skanēja atbilde.
Vīrs vēl turējās. Laikam viņam
bija piesolīts kaut kas labs par mūsu
sapulces izpētīšanu un ziņu snieg-
šanu.

Uzslēja svārku apkakli, sabāza ro-
kas kabatās, ūdens strāvām gāzās
toār viņa augumu. Sāka mest pa re-
tam krusas graudam.
„GIuži veselīga tāda duša!.."
„Lai nomazgā grēkus!" — dzirdēja
zobgalīgas piezīmes.
Negaiss arvien pieņēmās. Sāka
cirst nelieli bet asi krusas graudi kā
ar žagariem. Apkārt šņāca un vārī-
jās. Veseli strauti auļoja uz netālo
Ogri. Uz vasarnīcas skaliņu jumta
dārdēja kā simts bundzinieku mūzika.
Okšķeris pameta izmisušu skatienu
uz mūsu pusi, pateica kādu krievisku
lamu vārdu un, pieliecies, laidās skriet
projām, saprasdams, ka šoreiz nekas
neiznāks.

Tūlīt jaunajā vasarnīcā radās ērtas
telpas. Visi sagājām pulciņā, jo nu
varējām brīvi un droši runāt.
„Ko šodien pārrunāsim?" — ievai-
cājās kāds sirms skolotājs no Talsu
apkārtnes.
Kad negaiss mitējās, mēs bijām
beiguši savu slepeno apspriedi un
priecīgi smiedamies un jokodamies
Sevāmies pa Bērzu aleju uz staciju,
kur jau citi ekskursanti mūs gaidīja.
G. M.