Vārdi, vārdiņi

Neuzņemies sevim nekādu polisku vai vācisku vārdu, caur to sevi par
poli vai vācieti pacelt domādams, kā daži ar labprāt dara, bet godā savu latviešu valodu un tautu, kas patiesi godājama un izlasies kādu skaidru latviešu vārdu. Vēl meklē sevim tādu uzvārdu dabūt, kam arī kāda saprašana būtu klāt, proti, kas kaut kādu lietu iezīmē, jo tādi vārdi allažiņ daudz lētāk paturami, nekā tādi, kam tikai skaņa vien un kas neko nenozīmē, kam nekāda saprašana nav klāt. Gan nevienam nav aizliegts, jo mīlīgākas uzrunāšanas dēļ, sava uzvārda galam vēl pielikt kādu – inš vai – īts, kā daži nosaucas Auniņš,
Mācītāja J. Valtera ieraksts par Vihtel (Vīteļu) mājām, un tās saimnieku Pēteri no Valmieras draudzes
māju pārraudzīšanas grāmatas (1821
–
1827). Metrikas ziņās par māju saimniekiem un kalpiem parādās
1826. gadā muižkunga piešķirtie vai pašu zemnieku izvēlētie uzvārdi. Pēteris izvēlējies būt par Peterβohn/
Pētersonu. 241. lp. VNM, inv. Nr. 47.712
7
Ezīts, Kraukliņš, Gailīts, Aseriņš, Grundulīts, Ozoliņš, Koklīts, Kalniņš, Kauliņš. Bet mēs tomēr domājam,
ka pats savu vārdu raksta, tad lai to vārdu raksta skaidri: Auns, Ezis, Kraukls, Gailis, Asers, Grundulis,
Ozols, Koklis, Kalns, Kauls, tā kā katris savu krustavārdu raksta: Kārlis un Pēteris, jebšu gan citi ļaudis, šo
Kārli un Pēteri mīlīgi uzrunādami, saka: Kārliņš, Pēterīts.”[15]