Ogrēniete Agnese Pastare soļo pretī uzvarām

Vairāk attēlu galerijā

Jau rakstījām, ka Latvijas ziemas čempionātā soļošanā, kas 31.janvārī notika Kuldīgas sporta manēžā,  par Latvijas čempioni 3000 m distancē kļuva ogrēniete Agnese Pastare. Sportiste sasniedza arī savu personisko rekordu telpās (13:07,4). Uzvaru čempionātā Agnese atzīst par vienu no lielākajiem panākumiem savā soļotājas karjerā.

Iepriekš 20 gadu vecā sportiste bija uzvarējusi tikai čempionātā junioriem. Krietnu gandarījuma devu sniedza arī fakts, ka izdevās pieveikt seškārtējo Latvijas čempioni telpās un Agneses pastāvīgo konkurenti Jolantu Dukuri, kura pieaugušo konkurencē vienmēr bijusi pārāka. Šodien piedāvājam sarunu ar sportisti par sportu, dzīvi un nākotnes iecerēm.

Par jūsu sīvāko konkurenti uzskata valmierieti Jolantu Dukuri. Cik liela konkurence ir Latvijā sieviešu soļotāju vidū?

Latvijā nav izteiktas konkurences. Var teikt, ka mēs ar Jolantu esam divas sportistes, kas savstarpēji cīnās.  Arī Igaunijā nav vērā ņemamu konkurentu, jo soļošanas sports šajā kaimiņvalstī vismaz pagaidām ir zemākā līmenī nekā pie mums. Citādi ir Lietuvā, kur ir vairākas labas soļotājas – gan man, gan Jolantai ar viņām ir grūti konkurēt.

Jums ir arī starptautisko sacensību pieredze un vērā ņemami panākumi...

Pirms diviem gadiem Eiropas junioru vieglatlētikas čempionātā 10 kilometru distancē  izcīnīju 8.vietu. Esmu piedalījusies dažādās starptautiskās sacensībās. Pagājušā gada septembrī starpvalstu sacensībās Zviedrijā Eskilstūnā, kur notika Latvijas, Lietuvas, Zviedrijas un Norvēģijas sacensības soļošanā, ieguvu 4.vietu. Izdevies gūt trīs uzvaras pēc kārtas Igaunijas atklātajos čempionātos soļošanā.

Tagad jūs startējat pieaugušo grupā?

Jā, es vairs neesmu juniore. Var teikt, ka šīs ziemas sacensības bija pirmās pieaugušo konkurencē.

Jūs studējat Rīgas Tehniskās universitātes Transporta un mašīnzinību fakultātes medicīnas inženieru un fizikas specialitātē. Cik lielā mērā izvēlētā specialitāte saistās ar jūsu interesi par sportu?

Sportistiem ļoti bieži jāveic veselības pārbaudes, kur izmanto dažādas diagnostikas iekārtas un aparatūru. Es arī neesmu izņēmums, tāpēc šī saistība noteica nākamās profesijas izvēli. Šīs iekārtas veido speciālisti – medicīnas inženieri, par kādu es gatavojos kļūt.

Cik veiksmīgi izdodas apvienot studijas ar sportu? Kura no jomām cieš vairāk?

Jāsaka, ka vairāk cieš studijas. Šobrīd mācos 1.kursā. Varēju būt otrajā, bet sporta dēļ pagājušajā gadā nepabeidzu. Ceru, ka no iepriekšējā gada kļūdām būšu mācījusies. Līdz šim nebija tādas pieredzes, kā savienot mācības un sportu. Sāku trenēties arvien vairāk un... Principā sports un studijas ir savienojamas lietas, tikai jāiemācās, kā to izdarīt. Vismaz pagaidām man sports ir svarīgāks, tomēr jācenšas atrast laiks arī mācībām.

Vai augstskolā arī iesaistāties kādās sportiskās aktivitātēs?
 
Piedalos dažādās sacensībās, kur aicina pārstāvēt universitāti. Nupat februāra sākumā Latvijas Studentu ziemas atklātajās sacensībās vieglatlētikā skrēju 3000 metrus un ieguvu 3.vietu. Ja nepieciešams, gan skrienu, gan soļoju.

Kura disciplīna padodas vieglāk – skriešana vai soļošana?

Man kā soļotājai vieglāk ir soļot. Nedaudz atšķiras muskuļu grupas, kas darbojas skrienot un soļojot. Skrienot man ir ļoti grūti izlikt savu spēku. Es to labāk varu izdarīt soļošanā.

Ar ko jums šķiet pievilcīga tieši soļošana?

Lai nodarbotos ar soļošanu, jābūt atbilstošam raksturam. Tas ir tāds lēns un pamatīgs sporta veids. Man šķiet, ka soļošana salīdzinājumā ar skriešanu ir daudz interesantāka. Skriešanā ir vienkāršākas kustības, turpretī soļošanā jāpiedomā par katru soli. Nemitīgi jāpārliecinās, vai izvēlēta pareiza tehnika un nav kaut kas jāuzlabo. Soļošana ir tehniskāks sporta veids.

Cik sen jūs nodarbojaties ar soļošanu?

Šeit, Ogrē, jau piecus gadus. Pirms tam nedaudz trenējos Aizkraukles rajona Mazzalves pamatskolā, aizbraucu uz dažām sacensībām jauniešu grupā. Nopietnam treniņu darbam pievērsos, kad pārcēlos dzīvot uz Ogri. 9.klasi pabeidzu Ogres ģimnāzijā, bet vidējo izglītību ieguvu Rīgas 1.valsts ģimnāzijā. Paralēli trenējos vieglatlētikas skolā "Jūdze".

Kāpēc izšķīrāties par labu tieši šai disciplīnai?

Pamatskolā sporta skolotājs piedāvāja aizbraukt un nostartēt soļošanas sacensībās. Tolaik mācījos 7.klasē. Labu skrējēju mūsu klasē bija pietiekami, bet sacensībās bija iekļauta arī soļošana. Lai būtu nokomplektēti dalībnieki visās disciplīnās, skolotājs uzaicināja mani. Skriešanā biju palikusi pirmā aiz svītras... Soļošana man uzreiz iepatikās, jo redzēju, ka varu sasniegt labākus rezultātus nekā skriešanā. Nevajadzēja arī rēķināties ar konkurenci, kāda bija starp skrējējiem, un biežāk varēja tikt uz sacensībām.

Cik gara bija distance, kuru pieveicāt pirmajās sacensībās?

Pirmo reizi nosoļoju 2 kilometrus, tagad pamatdisciplīna sacensībās – divdesmit, telpās – trīs kilometri. Ir dažādas distances – 5 km, 10 km, bet pārsvarā – 20 km lielākajās sacensībās.

Vai daudz un bieži jātrenējas, lai pietiktu spēka tik garai distancei?

Šobrīd man ir divi treniņi dienā. Pārsvarā soļoju, manēžā izkopju arī ātrumu un izturību. Nekādas svaru zāles gan nav vajadzīgas. Garajās distancēs ilgi jāsoļo un ar spēku tur daudz ko nevar panākt. Pārsvarā treniņi notiek uz šosejas un labajiem Ogres ceļiem. Treneris brauc līdzi ar mašīnu – mēra kilometrus, piefiksē laiku, garākos treniņos iedod padzerties. Un, protams, norāda uz kļūdām, ja ir kādas problēmas ar tehniku. Citreiz skrienu kopā ar pārējo treniņgrupu, kurā pārsvarā ir skrējēji. Soļotājas šobrīd mēs esam trīs – es, Kristīne Platace un Jeļena Ivaņenoka. Varbūt vēl kāds atnāks. Priecāsimies par katru soļotāju, kas mums pievienosies.

Visu šo laiku jūs trenējaties Georga Gutpelca vadībā?

Mums ir izveidojusies laba sadarbība. Ir kopīgi mērķi un strādājam, lai tos sasniegtu.
Šogad plānots izpildīt normatīvus dalībai pasaules čempionātā vieglatlētikā, lai varētu soļot 20 km distanci. Izdevība izpildīt normatīvu būs Eiropas kausos maija beigās vai arī U-23 čempionātā jūlija sākumā, jo pasaules čempionāts notiks augustā. Ne mazāk svarīgi, kā soļos Jolanta Dukure, jo tur ir tāda sistēma, ka ir A un B normatīvi. No katras valsts var braukt tikai viens sportists, kas izpildījis zemāko - B - normatīvu. Ja kāds ir izpildījis A normatīvu, tad tas arī var braukt, bet ar B tikai viens. Viss atkarīgs no tā, kā mēs ar Jolantu sadalīsim ceļazīmes. Iespējams, ka abas izcīnīsim tiesības piedalīties pasaules čempionātā.

Kāda bija sajūta, kad Latvijas čempionātā pieveicāt Jolantu Dukuri, kas, pieļauju, nenācās viegli?

Uzvara uzskatāmi demonstrē padarītā darba rezultātu. Tas ir pamudinājums turpināt strādāt vēl cītīgāk, lai rezultāts būtu vēl labāks. Ne jau Latvijas līmenis ir tas noteicošais, pasaulē soļo daudz ātrāk. Ir uz ko tiekties.

Vai jums ir kāds vaļasprieks, ar ko nodarbojaties, kad rodas brīvs brītiņš?

Šobrīd brīva laika man ir ļoti maz. Kādreiz dziedāju korī, bet tas bija vēl pirms tam, kad nopietni pievērsos sportam. Kādreiz palasu labu grāmatu. Ceļošana galvenokārt notiek uz sacensību rēķina, jo ārpus startiem paliek arī laiks, lai iepazītos ar valsti, uz kuru esi atbraucis.

Ir kāda sapņu zeme, kurā nav būts un uz kuru gribētos aizbraukt?

Pagaidām gan vairāk šķiet, ka sapņu zemes ir tās vietas, kur notiek lielās sacensības, uz kurām gribētos tikt. Esmu bijusi un ļoti gribētu atgriezties Šveicē, kur arī esmu piedalījusies sacensībās. Ļoti iespējams, ka arī šogad notiks tādas sacensības un atkal izdosies tur nokļūt. Mana filozofija drīzāk ir tāda, ka neko nevajag speciāli plānot ne dzīvē, ne sportā, bet priecāties par to, kas notiek, iepriekš par to īpaši nedomājot.