Tiesa atzīst "Vienotības" vēsturnieka Liepiņa pausto par nepatiesu

Palielināt attēlu

Ogres rajona tiesa 28.februārī izsniedza pilno spriedumu lietā, kurā atzītas par nepatiesām ziņas, kuras aptuveni pirms gada savā publikācijā portālā "Daugavas Balss" izpauda kāds vēsturnieks Gatis Liepiņš. 

Minētais speciālists bija visai baisiem epitetiem raksturojis bijušo PSRS iekšlietu sistēmas darbinieku Vladislavu Laizānu un viņa atraitni Veru Laizāni. Prasību tiesā par šo ziņu atsaukšanu un morālās kompensācijas piedziņu cēla Vladislava Laizāna dēls, Ogres novada domes deputāts Juris Laizāns.

Varam tikai minēt, vai vēsturnieka Liepiņa aktivitātes pamatā bija pārprasti taisnības meklējumi vai arī vāji slēpta vēlme  nomelnot  un pazemot politiski citādi domājošos – nevienam nav noslēpums, ka Juris Laizāns pārstāv partiju "Saskaņa", savukārt Gata Liepiņa vārds savulaik bija atrodams nu jau brūkošās un jūkošās "Vienotības" deputātu kandidātu sarakstā.

Izsaka skarbus apvainojumus
Gata Liepiņa vēlmi izpausties izsauca savulaik grāmatā "Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti" publicētā sadaļa par Vladislavu Laizānu, kurā aprakstīta viņa dzīve un darbs Ogrē. Kādreiz strādājis tā laika milicijas kriminālizmeklēšanas daļā un vēlāk ieņēmis dažādus amatus pilsētai būtiskās struktūrvienībās, Vladislavs Laizāns neapšaubāmi ir pietiekami nozīmīga figūra, lai viņu pieminētu tajās vēstures lappusēs, kas atspoguļo padomju periodu.

Šajā Latvijai drūmajā laikā cilvēki tāpat dzīvoja, strādāja un katrs pēc savas saprašanas un spējām veidoja arī karjeru (to, starp citu, savā spriedumā uzsvērusi arī Ogres rajona tiesa). Vladislava Laizāna dzīves un darba ceļš, kā jau vairumam tajā laikā, nebija rozēm kaisīts – savulaik ticis nosūtīts uz Krievijas Tālajiem austrumiem (nevis pēc savas iniciatīvas, bet ar dienesta rīkojumu, kam tolaik pretoties nebija nekādu iespēju, lai nenonāktu aiz restēm), vēlāk, piedzīvojis traģisku negadījumu ar dienesta biedru Latvijā, viņš atrada savu spēju pielietojumu savas pilsētas labā, strādājot dažādos posteņos un, savu iespēju robežās, darot to pēc vislabākās sirdsapziņas. Tādēļ ir tikai loģiski, ka minētās grāmatas autore, dokumentējot padomju periodu, nevarēja apiet Vladislava Laizāna personību un viņa darba pieminēšanu.

Gatis Liepiņš, kurš starp citu, ir arī VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis un kuram tādēļ būtu īpaši jāizvairās no subjektīviem interpretējumiem, pēc grāmatas izlasīšanas ķērās pie rakstīšanas un portālā "Daugavas Balss" nopublicēja "viedokli", kurā viss, kas saistīts ar Vladislava Laizāna dzīvi un darbu, raksturots ar tādiem terminiem kā "koloborants", "fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana", "krimināllietu safabricēšana", "represiju īstenošana" utt.

Turklāt visi šie patiešām smagie apvainojumi nav pamatoti ne ar kādiem konkrētiem faktiem – Liepiņam "liekas", ka tā varētu būt. Nerunājot par Liepiņa kā vēsturnieka morālo atbildību, viens ir nepārprotams – viņa ētisko vērtību slieksnis nav tas pats augstākais.

Paužot "viedokli", Gatis Liepiņš ne uz brīdi nav aizdomājies, ka viņš runā par reāliem cilvēkiem, viņu bērniem, kuriem vecāku piemiņa ir svēta, nemaz jau nerunājot par to, ka pats "atmaskotais" vairs nevar aizstāvēties, jo ir jau aizsaulē. Īpaši nekorekts šķiet vēl kāds "vēsturnieka" secinājums – ja jauna ārste (Vera Laizāne) tūlīt pēc mācību pabeigšanas sadalē tikusi nosūtīta darbā "pie tautas ienaidniekiem", tad neesot nekādu šaubu par viņas uzticību padomju režīmam, tādējādi liekot noprast, ka viņa varētu būt iesaistīta kādos šausmu darbos un noziegumos.

Nenotic skaidrojumam par "subjektīvo viedokli"
Sīkāk vairs nepakavējoties pie Liepiņa sarakstītā, var tikai saprast Jura Laizāna vēršanos tiesā – aizstāvēt savu ģimeni pret nepatiesiem apmelojumiem ir katra vīrieša pienākums. Tiesa, izvērtējot visus apstākļus un uzklausot visus skaidrojumus, būtībā atzina vēsturnieka Liepiņa "interpretācijas" par godu un cieņu aizskarošām, turklāt, vadoties no vietējās un starptautiskās judikatūras, neatzīstot arī Liepiņa atsaukšanos uz Satversmes 100.pantu (par vārda brīvību).

Varbūt, ka banāli skan, bet jāatceras vecum vecais teiciens, ka demokrātija (un vārda brīvība ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem) tomēr nav visatļautība. Pirms kādu nosaukt par noziedznieku, jāapbruņojas ar faktiem, kas "VDK izpētes komisijas loceklim" Liepiņam cīņas karstumā bija piemirsies. Bail pat domāt, kādas vēl "subjektīvas interpretācijas" var sagaidīt no šāda locekļa, ja viņam ir pieeja pie sensitīvas informācijas un ir iespēja to brīvi "interpretēt" – nav svarīgi aiz nevērības, dumjības vai personiskām interesēm.

Lai aizkavētu Gati Liepiņu no tālākiem visā šajā stāstā ietverto cilvēku "atkārtotas pazemošanas" (tiesas sprieduma citāts), no čaklā interpreta tika lemts piedzīt par labu gan Jurim Laizānam, gan Verai Laizānei 1000 eiro morālo kompensāciju, uzliekot par pienākumu segt arī tiesas izdevumus.

Juris Laizāns jau tiesas sēdes laikā uzsvēra, ka viņa mērķis nav iedzīvoties uz šā visai traģiskā stāsta pamata – viņš vēlas, lai naudas piedziņa tikai atturētu atbildētāju no līdzīgu prettiesisku darbību veikšanas nākotnē.

Pretēji uzskati nedrīkst kalpot par pamatu meliem
Katram no mums ir savi politiskie uzskati un savas politiskās simpātijas. Personiski man arī ļoti daudzos jautājumos ir pretējs viedoklis tam, ko pauž partija "Saskaņa", īpaši tās politiskais galvgals. Tomēr tas nedod tiesības ar vieglu roku nozākāt šos citu viedokli pārstāvošos cilvēkus.

Protams, mums ikvienam ir tiesības kritizēt, iebilst un oponēt, savas nostājas pamatošanai izmantojot arī faktus. Bet tādiem ir jābūt. Nevar pārvērst politiskās konkurences jomu par vietu, kur nesodīti bārstīt baisus apvainojumus, uzdodot tos par "viedokli". "Vienotībai" pietuvinātajam vēsturniekam Gatim Liepiņam tas bija piemirsies. Bet varbūt arī nē – nevar izslēgt iespēju, ka "Vienotības" rupors Liepiņš apzināti centās nomelnot savā publikācijā piesauktos cilvēkus, šādi cenšoties kaitēt saviem vai savu draugu politiskajiem oponentiem.

Uzreiz gribu uzsvērt, ka manā rīcībā nav pierādījumu, ka tieši tā ir noticis, tomēr zinot Latvijas politisko cīņu stilu un aizkulises, tas šķiet visai iespējams. Nevēlos iet Liepiņa pēdās un izteikt apvainojumus bez tieša seguma, tomēr varbūt "Daugavas Balss" vadītāji varētu atklāt kādas ar šā raksta tapšanu saistītas aizkulises? Gribu uz to viņus mudināt, jo tad kļūs skaidrāks, kāpēc viss noticis tieši tā kā noticis un vai tam nav sakara ar savulaik Jura Laizāna kā pašvaldības deputāta pieņemtajiem lēmumiem par atbalstu atsevišķiem procesiem.

Tikmēr neaizrausimies ar secinājumu izdarīšanu – šis tiesas lēmums lai kalpo par atgādinājumu, ka uz meliem un nepatiesības balstīta vēlme sasniegt kādus pašam vien zināmus mērķus, agri vai vēlu nepaliks bez sekām pašam apmelotājam.