“Uz Dziesmu svētku koncertu mums bija jāsavāc 26 dūdinieki”

Vairāk attēlu galerijā

Pēc veiksmīga XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu svētku un XIV Deju svētku noslēguma koncerta sarunāju tikšanos ar vienu no koncerta dalībniekiem - Kasparu Bārbalu no dūdu un bungu grupas "Auļi". Kaspars ir ogrēnietis – te dzimis un audzis, Ogrē ir arī viņa vadīta ierakstu studija "Lauska". Kaspars sarakstījis arī grāmatu "Dūdu spēles pašmācība".

Sarunas gaitā izdevās noskaidrot, kādas tad īsti ir sajūtas, spēlējot vairāku tūkstošu skatītāju priekšā un ar vairākiem tūkstošiem dziedātāju aiz muguras, varēsim nedaudz iepazīties ar folkloras stāvokli Latvijā un, protams, Kaspara personīgajām emocijām, atrodoties pasākumā reizē kā dalībniekam un kā klausītājam.

Kā "Auļi" nonāca līdz dalībai XXIV Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem un XIV Deju svētkiem? Kā notika gatavošanās koncertiem un kā tie izdevās?

Principā ir tā, ka jau vairāku gadu garumā "Auļi" no spēlēšanas tikai folkoristu pasākumos ir raduši iespēju uzstāties arī citādākai publikai kā, piemēram, metālistiem un klasiskās mūzikas pārstāvjiem. Tieši pēdējos gados Latvijā ir ļoti populāri klasisko mūziku miksēt kopā ar dažādiem tautas mūzikas elementiem, kas vēl dažus gadus atpakaļ mūsu zemē bija absolūts retums. Tā šajā miksā tika ierauti gan "Auļi" kopumā kā grupa, gan atsevišķi tās dalībnieki kā solo mākslinieki. Viena no spilgtākajām "Auļu" sadarbībām veidojās ar Juri Kulakovu Barikāžu atcerei veltītajā kantātē "Vēstules uz Bruģa", kur spēlējām kopā ar pūtēju orķestri, kori un rokgrupu. Tieši ar šiem Dziesmu svētkiem mūs visvairāk saistīja tas, ka Valts Pūce pirms vairākiem gadiem sarakstīja dziesmu "Ik Rudeni Valodiņa", kuras aranžējuma iekļāva dūdas un bungas, toreiz vēl par "Auļiem" nedomājot. Šī dziesma tika iekļauta noslēguma koncerta programmā un līdz ar to šo dziesmu sāka mācīties visi kori, kuri gribēja piedalīties Dziesmu svētkos. Koru skatēs arī vajadzēja pavadījumu, un tā mūsu grupas dalībnieki pāris gadu laikā paspēja izspēlēties katrs ar vairākiem koriem dažādās Latvijas vietās.

Pagājušajā vasarā Talsos notika tāds kā Dziesmusvētku ieskaņas koncerts, kurā mēs piedalījāmies ar jau minēto Pūces "Ik Rudeni Valodiņa" un dūdu uznācienu ar manis aranžēto "Jau Sauļeite Aizalaide". Koncerta mēģinājumā pie mums pienāca Zigmārs Liepiņš un teica, ka arī labprāt ar mums sadarbotos un iekļautu mūs savā jaunajā darbā, kuru viņš raksta speciāli Dziesmu svētkiem. Tā nu ar Liepiņa "Dziedot dzimu, dziedot augu" mums bija jau trīs skaņdarbi, ar kuriem bijām iesaistīti Dziesmu svētkos.

Iespējams, ka tas bija pirmais skaņdarbs, kas mūs aizveda līdz Dziesmu svētkiem. Pēc kāda laika Tautas Mākslas centrā (Dziesmusvētku birojā) radās ideja, ka Noslēguma koncertā korus uz skatuves varētu uzvest dūdu mūzikas pavadījumā.

Ideja par koru uzvešanu ar dūdām radās pirms Talsu koncerta. Tas bija mūsu otrais gabals. Tad pie mums pienāca Liepiņš ar trešo gabalu. Par 26 dūdiniekiem tikai izlemts pēc Talsiem.

Man tika uzticēts savākt 26 dūdiniekus, kuri varētu iet pa priekšu 26 koru kolonnām un uzvest tos uz skatuves. Melodijas aranžējumu (tā bija tā pati melodija, kuru biju sagatavojis jau Talsiem) arī uzticēja man. Ar dūdiniekiem rīkojām speciālu nometni, kur, gatavojoties šim pasākumam, skaņojām dūdas un mācījāmies uznāciena melodiju.

Tā nu mēs pamazām gatavojāmies šiem visiem pasākumiem, kas prasīja ne mazums pūļu un nervu, jo biju uzņēmies koordinēt šajos pasākumos gan "Auļus", gan papildu 20 dūdiniekus.

Pirmajos Dziesmu svētku mēģinājumos viss notika, kā plānots, un Atklāšanas koncertā mums vajadzēja spēlēt tikai vienā dziesmā - Liepiņa "Dziedot dzimu".

Atklāšanas koncertā bija vairākas pauzes, kad koriem vajadzēja noiet no skatuves un citiem uznākt vietā. Šīs pauzes bija paredzēts aizpildīt ar muzikālām intermēdijām. Viena no šīm intermēdijām nebija idejiski veiksmīga un tā kā Dziesmusvētku biroja direktors Romāns Vanags atcerējās, ka "Auļiem" ļoti veiksmīgi izdevās iekustināt publiku šovasar notikušajos Dziesmu svētku ieskaņas koncertos Cēsīs un Saldū, tad viņš ieteica ielikt "Auļu" priekšnesumu šīs intermēdijas vietā. Ģenerālmēģinājumā tas izrādījās tik veiksmīgi, ka Atklāšanas koncertā mums uzticēja vēl vienas pauzes aizpildīšanu, kuras oriģinālā ideja arī šoreiz nebija tik veiksmīga. Tā nu mēs dabūjām nospēlēt sešus savus gabalus absolūti lielākajai auditorijai savas grupas piecu gadu pastāvēšanas laikā.

Noslēguma koncertā veiksmīgi uzvedām korus uz skatuves un vēl veiksmīgāk nospēlējām "Ik Rudeni Valodiņa". Tas bija neatkārtojams piedzīvojums. Mēs visi šo dziesmu bijām spēlējuši ar normāliem koriem, bet, kad aiz muguras dzied 12000 cilvēki, tad man pat grūti atrast vārdus, lai aprakstītu sajūsmu, atrodoties tam visam pa vidu.

Vai tu uzskati, ka dziesmu svētki ir pati virsotne, ko "Auļi" varēja sasniegt, vai tomēr tas vēl nav viss? Kā tu vērtē folkloras mūzikas ietekmes augšanu šāda veida pasākumos?

Lielākai publikai diez vai mums kādreiz vēl izdosies spēlēt, bet tas nebūt nenozīmē, ka grupa ies tikai uz leju - tieši otrādi - mēs esam ieguvuši daudz jaunu fanu un viņiem ar prieku arī spēlēsim turpmāk. Šobrīd ar lielu entuziasmu gatavojam jauno albumu, kurš varētu iznākt nākamās vasaras sākumā.

Folkloras elementi Dziesmu svētkos ir bijuši arī iepriekš - šajā gadījumā tas ir vairāk "Auļu" novērtējums, nevis folkloras, jo "Auļu" mūzikā tiek izmantoti tikai citāti no folkloras, bet lielākā daļa mūzikas ir mūsu pašu radošās izpausmes, un es uzskatu, ka ar uzaicinājumu piedalīties šajos svētkos "Auļu" darbība ir ļoti augstu novērtēta - par to, protams, ir milzīgs prieks

Vai pēc Dziesmu svētkiem ir izteikti jauni piedāvājumi uzstāties festivālos un pasākumos, kur pirms tam nebijāt cerējuši nonākt, kā arī - vai Dziesmu svētki ir atstājuši kādu iespaidu uz jūsu jau izdoto kompaktdisku pārdošanas apjomiem?

Šobrīd ir atsauksmes no faniem un nedaudz palielinājies CD pārdošanas apjoms. Domāju, ka sekos dažādi piedāvājumi spēlēt tepat Latvijā, bet sakarā ar ārzemēm domāju, ka šim pasākumam nav liela nozīme. Lai spēlētu ārzemēs, vairāk jāstrādā grupas menedžmentam.

Mūsu izdevēji (Lauska) teica, ka šovasar beigšoties Auļu CD "Auļos..." pirmā tirāža (2000) un vasaras beigās, iespējams, būs jauna.

Intervijas sākumā minēji, ka tev tika uzticēts savākt 26 dūdiniekus. Ņemot vērā, ka Latvijā dūdas nespēlē katrs otrais vai trešais, vai pat simtais cilvēks - tas bija grūts uzdevums?

Seši dūdinieki jau bija "Auļos" - atlika savākt vēl 20. Tā kā jau vairākus gadus notiek dūdu nometne, kuru organizē Rasa Roze un kurā es piedalos kā pasniedzējs un uz kuru sabrauc visi aktīvie dūdu spēlētāji un spēlēt gribētāji no visas Latvijas, tad atrast cilvēkus nebija īpaši grūti. Grūtāk bija viņus visus savākt vienkopus, lai samēģinātu. Kritiskais brīdis bija Noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā, kad pusstundu pirms koncerta sākuma režisori mainīja scenāriju tā, ka dūdiniekiem vajadzēja lauzties caur pretī nākošajiem koriem, un tas nepatika ne dūdiniekiem, ne koristiem. Daudzi dūdinieki apvainojās par šādām izmaiņām un negribēja nākt uz Noslēguma koncertu, bet pēc tam, kad panācām iepriekšējā scenārija atgūšanu, viss noritēja veiksmīgi. Bija lielas problēmas arī ar skaņu, jo, vienam dūdiniekam atrodoties tālu no otra, skaņa atnāk ar aizkavēšanos, līdz ar to spēlēt vienā ritmā praktiski nav iespējams, bet kopīgi ar skaņu režisoriem šo problēmu izdevās atrisināt gandrīz labi.

"Auļus" ļoti pievīla arī Atklāšanas koncerta TV skaņu režija, kur visas dūdas nebija uzregulētas vienādā skaļumā, līdz ar to varēja dzirdēt tikai otro balsi, nevis pamatmelodiju un pa virsu mūsu mūzikai varēja dzirdēt, kā Māris Muktupāvels, gatavojoties savam uznācienam, iesilda dūdas, spēlējot pavisam citu melodiju, un kā citi mūziķi skaņo ģitāras.

Vai jūsu muzikālais ieguldījums Dziesmu svētkos atsaucas arī uz jauniešu interesi folkloras mūzikā, tās apgūšanā? Kāda ir interesentu atsaucība uz dūdinieku nometnēm?

Rezultāti būs redzami tikai vēlāk - pēc gada vai vairākiem, jo nekas nenotiek uzreiz. Bet es domāju, ka rezultāti agri vai vēlu būs. Par to, vai folklorai ir iespējas izsisties augstāk: jebkurā mūzikā un stilā tas ir atkarīgs nevis no žanra (piemēram ja tu dziedi popu, tas nenozīmē, ka uzreiz esi populāra zvaigzne), bet no cilvēkiem, kas to dara. No tā, cik viņi ir radoši un talantīgi. Folklorai un no tās atvasinātai mūzikai ir labs potenciāls, ja to prot pareizi izmantot, kā to dara, piemēram, "Iļģi", "Skyforger", "Dzelzs Vilks" un "Auļi".

"Auļi" piedalījās arī dziemusvētku tautas mūzikas koncertā LU lielajā aulā, kur demonstrējām dažādu dūdu un bungu skanējumu.

Dūdinieku nometnēs atsaucība Latvijā ir ļoti laba - to apmeklē aptuveni 30 - 40 cilvēki. Tas notiek vienu reizi gadā.

Esmu redzējis pāris bildēs, ka pie jums mācās pavisam mazi dūdinieki un dūdinieces - viņi tur ir pēc pašu vēlēšanās vai tāpēc, ka "mamma tā lika"?

Tās bildes bija no citām nometnēm, kas paredzētas visāda vecuma bērniem un tur māca visādus tautas instrumentus. Uz dūdu nometnēm brauc tādi, kas reāli kaut ko var jau paspēlēt.

Ko man darīt, ja es pēkšņi vēlos apgūt dūdu spēli - kur un pie kā man vērsties?

Esmu sarakstījis grāmatu "Dūdu Spēles Pašmācība", ar kuras palīdzību jebkurš var apgūt dūdu spēles pamatus. Latvijā ir divi dūdu meistari, kas izgatavo instrumentus. Parasti pēc konsultācijām visi vēršas pēc savām iespējām, respektīvi, nav neviens, kas var pateikt visu par visu.

Atgriežoties pie Dziesmu un Deju svētkiem - vai tu tos apmeklētu arī kā parasts skatītājs, nevis kā tās dalībnieks? Kāpēc? Ar ko tev Dziesmu un Deju svētki asociējas?

Atklāti sakot, es nebūtu gājis un nebūtu skatījies arī TV, jo mani tas vienkārši neinteresēja, bet brīžos, kad mums pašiem nebija jāuzstājas, ieklausījos arī pārējās dziesmās un atklāju sev daudz ko jaunu. Lai arī cik banāli skanēja pirms tam dzirdētās frāzes, ka Dziemu svētki ceļ tautas pašapziņu un vienotību - tieši to es sajutu, atrodoties tur, starp daudziem tūkstošiem, klausoties dziesmās un dziedot līdzi. Sajutos kā latvietis, nevis pasaules pilsonis un biju lepns par to. Nākamajos svētkos visdrīzāk mūs piedalīties vairs neaicinās, jo jādod iespējas arī citiem, bet kā apmeklētājs es noteikti aiziešu.

Uzzināt vairāk par "Auļiem" ir iespējams grupas mājaslapā, kā arī noklausīties pāris dziesmas no grupas repertuāra varam gan "Draugos", gan "Virb", gan "MySpace" interneta vietnēs.

Agneses Zeltiņas un Andreja Granta fotogrāfijas