Šnurs: grupa "Ленинград", tāpat kā šņabis, ir laba ar mēru

Vairāk attēlu galerijā

Daudzi vēl joprojām atceras iespaidīgo grupas "Ленинград" uzstāšanos Ogres estrādē pagājušās nedēļas nogalē – dziedot "dzīvajā", grupa uzstājās no sirds, aizraujot līdzi publiku. Kaut arī ik pa laikam izskanējušas runas, ka grupas līderis Šnurs taisās pamest skatuvi, pat tika pieņemts, ka 2004. gadā Latvijā notikušais "Ленинград" koncerts varētu būt pēdējais, kurā Latvijas koncertmīļi redz Šnuru, tas nav noticis.

Grupa dibināta 1997. gada sākumā, četras dienas pirms sava pirmā koncerta. Protams, grupas dibināšanā vainojams Šnurs (Sergejs Šnurovs), kurš ir gan grupas izpildīto dziesmu mūzikas, gan tekstu autors, turklāt ir grupas līderis vēl šodien.

Grupas popularitātes fenomenu izskaidrot ir grūti, iespējams, tādēļ, ka grupa spējusi sevī apvienot ska, rok un pankroka mūzikas iezīmes, bet, iespējams, ka popularitātes pamatā ir fantastiskā, melodiskā mūzika, pie kuras gan valsi var uzdejot, gan paraudāt, un tajā ir arī skarbi vārdi un izteikumi, kuri nepadodas nekādai cenzūrai. Šnurs ir tiešs gan savos dziesmu tekstos, gan izteikumos presē. Ik pa laikam radiostacijas viņu dziesmas atdevušas atpakaļ, tā arī ne reizi neatskaņojot, un uz skatuves arī ne vienmēr ļauts kāpt.

Piedāvājam interviju ar grupas solistu Sergeju Šnurovu, kuru visā Krievijā un daudzviet Eiropā sauc vienkārši — Шнур.

Žurnālistiem nākas gaidīt skandalozo mūziķi apmēram 20 minūtes, jo visa grupa kavējas sastrēgumā uz Daugavpils šosejas. Taču ierodoties Šnurs dodas pa taisno pie žurnālistiem — noguris, paģirains, taču gatavs atbildēt uz žurnālistu jautājumiem.

Izpētot informāciju internetā, īsti nevar saprast, cik muzikantu grupā pašlaik ir...
15 vai 16, nemaz neatceros. Es taču viņus neskaitu. Mums ir speciāli apmācīts cilvēks, kas atbild par grupas dalībnieku skaitu uz skatuves (joko ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi). Vajadzētu būt 15.

Vai jūs vienmēr visus 15 vadājat līdzi, vai tomēr grupas sastāvs var mainīties atkarībā no uzstāšanās vietas?
Grupas pamatsastāvs nemainās jau septiņus gadus, tas tikai nepārtraukti palielinās — nāk klāt jauni dalībnieki, bet vecie nekur nepazūd. Mēs izplešamies un attīstāmies kā... Ķīnas ekonomika. Un vienmēr uzstājamies kopā.

Krievijas presē arvien biežāk Šnuram pārmet "mētāšanos" —  te viņš ir populāra raidījuma vadītājs, te piedalās radiošovā, bet jau nākamajā dienā prezentē paša radīto apavu kolekciju. Kam jums tas viss vajadzīgs? Sagribējās pārmaiņas vai arī radušās finansu problēmas?
Vai es izskatos pēc cilvēka, kuram ļoti vajadzīga nauda? Vienkārši man patīk dažādība, nevēlos nodarboties ar vienu un to pašu. Man dažreiz apnīk spēlēt mūziku, es sāku gleznot. Apnīk gleznot — ķeros pie apaviem. Apnīk apavi — uzsāku interneta projektu. Apnīk internets — sāku ceļot uz citu rēķina. Bet visas šīs sarunas par "mētāšanos" ir kritiķu prerogatīva. Bet es dzīvoju ar dziļu pārliecību, ka kritiķi ir tie cilvēki, kuri nav kļuvuši par mūziķiem. Tātad — neizdevušies mūziķi.

Vai, nodarbojoties ar tik atšķirīgām lietām vienlaikus, nebaidāties zaudēt rokmūziķa statusu?
Nē. Un vispār.. kāds no manis rokmūziķis? Roks ir tikai viens no maniem projektiem, ne vairāk. Iespējams — veiksmīgākais projekts. Taču man savā garajā un laimīgajā mūžā viss vēl ir priekšā.

Vai jums ir vēl kādi nākotnes plāni?
Par plāniem īsti nezinu, pašlaik apkopoju resursus. Piemēram, nopirku videokameru, milzīgu Macintosh datoru.. ja es to visu apgūšu, iespējams, uzfilmēšu kādu ne pārāk labu filmu.

Vēl nesen jūs apgalvojāt, ka nekad neproducēsiet filmas...
Producēt tik tiešām neplānoju. Taču pats savām rokām, ar savu štrunta kameru varētu uzfilmēt kino, kāds vēl nav uzfilmēts. Ja visi tie resursi, kas pieejami mūsdienu jaunatnei, būtu pieejami Čaplinam, viņš pašu vellu nofilmētu — ko tādu, ko mēs pat iedomāties nevaram. Mūsu rīcībā ir do figa tehnikas, kuru baidāmies izmantot. Ticiet man — mājas apstākļos var radīt šedevrus...

Kā jūs pats vērtējat filmas, kurās izmēģinājāt aktiera lomu? Vai filmējaties visās filmās, kuras jums piedāvā?
Ja es filmētos visās filmās pēc kārtas, es te tagad nesēdētu. Bet tusētu kopā ar Ņikitu Mihalkovu, apspriežot Krievijas spožo nākotni. Piedzēries. Tā kā es to nedaru, tātad esmu noraidījis vairākus scenārijus. Pārsvarā filmējos pie draugiem un paziņām.

Tas ir galvenais kritērijs? Vai scenāriju nemaz nelasāt?
Nu labi — vēl viens kritērijs, ja man ir interesants kāds cilvēks. Kino, tas ir iemesls iepazīties. Es neuztveru kino kā mākslu, tā ir industrija. Patēriņa prece.

Tad jau arī mūzika ir patēriņa prece.
Mūsdienu pasaulē — jā. Diemžēl vai par laimi — tas tā ir. Tā ir masu klutūra. Šajā vidē nav jāmeklē dievišķo atklāsmi biezajā slānī.

Jā, jūsu dziesmas nudien nav dievišķas...
Kā jūs to zināt?

Vai jums vispār ir kaut viena dziesma bez lamuvārdiem?
Ir. Ja ieklausīsieties, man ir daudz dziesmu bez lamuvārdiem. Apmēram 30 procenti.

Kādas no pēdējām?
Nē, diezgan senas. Jūs slikti pārzināt grupas repertuāru.

?!
Sakiet, vai vārds d****  ir lamuvārds?

Priekš manis — jā.
Bet man d****  ir tikai ķermeņa daļa.

Man šī ķermeņa daļa saucas citādāk...
Nu labi — man nav nevienas dziesmas bez lamuvārdiem.

Vai tāpēc jūs nemīl Maskavā un neatļauj uzstāties?
Mūs ļoti mīl Maskavā un mēs jau pusotru gadu tur uzstājamies — klubos un privātajās ballītēs.

Es domāju — uz lielajām skatuvēm...
Mēs nemaz īpaši neraujamies uz tām kāpt! Pat ja mēs to sagribētu, diez vai mums kāds palīdzētu uzstāties, tas jau nu droši...

Kādēļ tā?
Jautājiet lielo skatuvju īpašniekiem. Vai kādam Maskavas mērijā...

Nu kurienes jums parādījusies jaunā, visnotaļ brīnišķīgā vokāliste?
Mēs bijām pazīstami jau no 1997. gada. Viņa, tāpat kā es, dzīvoja Pēterburgā, nodarbojās ar kaut kādām savām lietām, dziedāja operā, arī tagad uzstājas teātrī... Mēs kaut kā nolēmām, ka jāsadarbojas.

Vai atzīmējāt "Zenit" uzvaru UEFA kausa izcīņā?
Atzīmējām. Izdzērām visu, kas bija dzerams. Tā ir komanda no Pēterburgas, no manas pilsētas, un es jūtu tai līdzi. Domāju, ka mūsējiem vēl ir jāuzvar Manchester United vai vismaz Chelsea. Ja tas izdosies — dzeršu vēl nedēļu.

Ko jūs novēlētu saviem faniem?
Hmmm.... Domāju, ka grupa "Ленинград", tāpat kā šņabis, ir laba ar mēru. Vajag iedzert, nevis uzsēsties uz korķa...