„Smokie” apbrīno bērnus, kurus neietekmē popgrupas

Vairāk attēlu galerijā

Piektdien Ogres estrādē grupas „Smokie” koncerts jau otro gadu pulcēja dažādu paaudžu „dzīvās” mūzikas cienītājus. Un Terijam (Terry Uttley) rokās atkal bija vīna glāze, ar kuru viņš labprāt pozēja fotogrāfiem.

„Labākais ir Austrālijas vīns”, apgalvoja „Smokie”. Ieradumu iedzert vīnu uz skatuves Terijs skaidro ar vēlmi būt svētku atmosfērā kopā ar koncerta skatītājiem. Atšķirībā no citām 70. gadu grupām, „Smokie” kategoriski ir pret narkotiku lietošanu. „Lai radītu mūziku, narkotikas nav vajadzīgas,” apgalvo Maiks (Mike Craft) un iesaka jauniešiem neaizrauties ar šo netikumu.

Terijs atceras vienīgo reizi, kad mēģinājis smēķēt skolā ar Krisu Normanu (Chris Norman) un Alanu Silsonu (Alan Silson). „Kriss bija gadu vecāks par mums. Viņš jau smēķēja. Es arī gribēju būt „stilīgs” kā Kriss. Tualetē izmēģinājām cigaretes, un man kļuva slikti. Jāpateicas Krisam Normenam, ka neesmu nekad mūžā smēķējis.”

„Smokie” labprāt uzrunāja publiku vairākas reizes, neaizmirstot sveicināt „Hello Ogre.” Savdabīgs bija Terija dziesmas „What Can I Do” pieteikums, kad viņš lika minēt vairākus alkoholiskos dzērienus, līdz apstājās uz „vodka – vod-can I Do”.

Uz jautājumu kā „Smokie” var pastāvēt bez Krisa Normana, grupas dalībnieki atbild: „Smokie” ir skanējums, nevis viena persona. Cilvēki, kam pašlaik nepatīk grupa, var neklausīties, bet mēs turpināsim savu darbību.” Terijs stāsta, ka saprot cilvēkus, kas ir vienas personas fani, bet ja kāds nolemj pamest grupu, viņš tiek aizstāts ar citu.

 „Smokie” koncertā izpildīja gan vecos hītus, gan salīdzinoši jaunas dziesmas, tomēr kopš pagājušā gada viņi neko komponējuši nav. Grupa pērn sniedza 110 koncertus - Eiropā, Dienvidkorejā, Austrālijā, Indijā, Malaizijā un citur. „Kad atbraucam mājās pēc tūrēm, nav laika pat zāli nopļaut vai suni izvest pastaigā”, smejas Maiks. Grupa par mājām sauc skatuvi. Mājās viņi ir dažžas nedēļas gadā.

Lai gan katrā koncertā tiek spēlētas tās pašas dziesmas, grupas dalībniekiem katrs reize ir citāda, ietekmē skatītāji, ar kuriem notiek acu kontakts, norises vieta... Taču visur „Smokie” publika ir līdzīga. Par iemeslu tam, ka arī jaunieši apmeklē viņu koncertus dalībnieki min iespēju dzirdēt „dzīvu mūziku”. Atšķirībā no vairākuma mūsdienu grupām, visas „Smokie” uzstāšanās notiek pilnīgi „dzīvajā”.

„Smokie” dalībnieki stāsta, ka ir brīnišķīgi redzēt jauniešus un bērnus, kurus neietekmē popmūzika, bet gan tie klausās vecās un jaunās rokgrupas. Kā piemēru Maiks min viņam kaimiņos dzīvojošo vienpadsmitgadīgu puisēnu ar gariem, blondiem matiem, kurš spēlē uz ģitāras „Led Zeppelin” gabalus. „Viņš jau varētu spēlēt rokgrupā!”

Uz jautājumu – vai esat laimīgi – Terijs atbild, ka katrs cilvēks vienmēr vēlas vēl mazliet kaut kā pilnīgai laimei. Taču Maiks priecājas par katru dienu, kad pamostas, par to, ka viņam ir divas rokas un kājas. „Ir daudz cilvēku pasaulē, kam pat tā nav... Esam laimīgi, jo darbs mums ir pats labākais pasaulē.”

Nākamais koncerts grupai paredzēts Norvēģijā, bet atvadoties „Smokie” teic: „Uz saredzēšanos nākamgad!”