„Iekšlietu ministrijā divreiz teicu, lai mani sūta atpakaļ uz Sibīriju”

Vairāk attēlu galerijā

„Pa ceļam uz Sibīriju un Sibīrijā vis kaut kas bija piedzīvots. Kādai mātei no vilciena izmeta pa ceļam piedzimušu bērnu, un viņa sajuka prātā. Nācās ēst arī nātres un koku mizas, tomēr vēlākajos gados Blagoveščenskā biju tīri labi iekārtojusies,” stāsta represētā Olga Šnore savu darbu izstādes atklāšanas dienā.

Darbus – gleznas, apgleznotus šķīvjus, dažādas figūriņas – viņa lielākoties gatavojusi izstādei. „Mājās jau nekā daudz nav – pensija maza, tādēļ, lai izdzīvotu, ko uztaisu, to pārdodu,” viņa stāsta. „Kad gatavoju darbus, esmu visa pārņemta, tad daudz strādāju no rīta līdz vakaram, un visvairāk kaitina tas, ka jāēd un ka zvana telefons,” stāsta Olga Šnore, par kuras vecumu gribas izsaukties – vai tiešām šai omulīgajai, runīgajai kundzei ir 84 gadi?

„Viņa vienmēr ir bijusi čakla kā rūķītis un daudz strādājusi,” bilst Olgas Šnores bijusī skolniece Beata, kurai tagad pašai septiņgadīga meitiņa Boneta skolojama. Beata Olgu Šnori ļoti mīļi sauc par skolotāju un, viņu abu savstarpējās laipnībās ieklausoties un sejās raugoties, pārsteidz patiess mīļums un prieks par atkaltikšanos. No malas raugoties, gribas pat teikt, ka viņas viena otru mīl. Olga Šnore atzīst, ka kādreiz savu skolnieci, mazo meiteni Beatu, patiešām ļoti mīlējusi, un šī mīlestība bijusi abpusēja, tādēļ Beatas mamma pat kļuvusi greizsirdīga, bet tāds jau esot mammu pienākums – būt greizsirdīgām.

„No savas skolotājas daudz iemācījos. Viņa ir arī ļoti perfekta, piemēram, mēs dārzā nevarējām iznīdēt piparmētras, bet skolotāja reiz atbrauca uz mūsu vasarnīcu un ar saviem garajiem, skaistajiem, ļoti koptajiem un lakotajiem nagiem tā izravēja piparmētras ar visām saknēm, ka neviena vairs neaug,” stāsta Beata.

Kad tad viņai bijuši tik gari un skaisti nagi? To jautājam pašai Olgai Šnorei. Viņa atsmej, ka vakar tos nogriezusi, jo kaut kā neērti – vilcienā prasījuši, vai viņai mākslīgie nagi. „Nav man mākslīgi, paši aug, pēc divām nedēļām atkal ataugs!” saka Olga Šnore.

Ar lielu mīļumu nāk arī citi apsveicēji, un Olgai Šnorei nu pilns klēpis ar puķēm. Viņa tur puķes, stāvot kājās, pateicas visiem mīļajiem viesiem, un atceras Sibīrijas gadus. Bez gaušanās un žēluma, bet ar lielu labestību un enerģisku runāšanu. Lai gan visādi grūtumi piedzīvoti, bet viņa tos pārvarējusi. Allaž prātā nākusi kāda ideja, kā naudu nopelnīt. Piemēram, no novalkātu velteņu stulmiem viņa taisījusi čībiņas, izšuvuši puķītes, zvēriņus, nevienā vietējā veikalā tādas nevarēja nopirkt. Bet pašai un mazajai meitiņai Inesei iznākusi nauda maizītei. Kāda krievu sieviete reiz pateicībā atnesusi bļodiņu ar kaut ko baltu. Domājusi – sviests, bet izrādījies kazas piens.

Savai meitai uz pirmo skolas dienu viņa darinājusi baltas zeķītes, baltu apkaklīti un aproces – nevienam bērnam nav bijis tik skaists tērps, un skolas direktore viņai pasniegusi puķes.

Blagoveščenskā pēdējos gadus Olga Šnore esot tīri labi iekārtojusies, piemēram, noformējusi pionieru nometni. „Uz pilsētu brauca daudz sportistu, notika sacensības. No drātīm izgatavoju sportistu, apliku ar māliem, kad izžuva, noziedu ar galdnieku līmi, nokrāsoju, bija ļoti laba balva sportistiem. Vietējiem iepatikās, un tā es izgatavoju daudz figūriņu,” stāsta Olga Šņore.

Reiz vietējie mākslinieki taisījuši kādu noformējumu. Olgai bijis bail aizrādīt, tomēr saņēmusi dūšu un pateikusi, kas nav pareizi. Kopš tās reizes viņi nākuši vienmēr padomu prasīt un par to vēl atalgojuši ar naudu. Atkal bijusi iztikšana.

Kad Olga Šnore pēc septiņiem gadiem atgriezusies Latvijā, nav varējusi dabūt darbu. „Iekšlietu ministrijai divreiz teicu, lai sūta atpakaļ uz Sibīriju, jo nevaru darbu dabūt,” atceras represētā kundze. To bija nopietni domājusi, jo Sibīrijā taču bija gan darbs, gan iztikšana. Ko ministrijā atbildēja, to viņa vairs neatceras, bet ar laiku darbu tomēr dabūjusi šampanieša rūpnīcā kā noformētāja un nostrādājusi ilgus gadus.

Pensijas gados turpinājusi visu ko darināt, kā arī ierādīt savu prasmi saviem mazajiem skolniekiem – bērniem, kuri ļoti vēlējušies visu ko apgūt.

Olga Šnore dzimusi Rīgā, bet tagad dzīvo Ogrē. Te dzīvo arī divi viņas brālēni, un viens ir pazīstamais dendroloģiskā parka saimnieks Jānis Špakovskis.  „Kad Olga bērnībā brauca ciemos, vienmēr kaut ko atveda. Un viņai bija lielas, fascinējošas acis,” tagad atceras J.Špakovskis.

Izstādes anotācija

Olga Šnore (Šukste), dzimusi 1923.gada 25.martā Rīgā.

Savu mākslinieces talantu Olga Šnore mantojusi no mātes, kas bijusi izcila rokdarbniece. Zīmēšanas un rokdarbu prasmes Olga attīstījusi, no 10 gadu vecuma iedama ganos. Ganu dienās  darināto cimdu pāri Olga dāvinājusi Latvijas Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, bet viņas ganu dienu zīmējums rotājis laikraksta „Latvijas Jaunatne” 1938.gada 9.numura vāku. Arī savu turpmāko izglītību Olga saistījusi ar mākslu – pēc Rīgas 12.pamatskolas beigšanas mācījusies Rīgas pilsētas Daiļamatniecības vidusskolā.

Olgas Šnores pirmā darba vieta bija stikla fabrika „Ausma” (vēlāk – „Komunārs”). „Visus tos gadus es zīmēju un gleznoju caurlaižu būdā, tur arī izstādes rīkoju,” atceras māksliniece. Strādājot Rīgas pilsētas tautas izglītības nodaļā, vakaros Olga Šnore mācījusies gleznot Leo Svempa studijā.

1946.gada 10.augustā Olga apprecas ar Voldemāru Šnori, bet 1947.gada 31.augustā viņai piedzimst meita Inese.

1949. gada 25.martā, agrā dzimšanas dienas rītā Olgu kopā ar meitu izsūta uz Sibīriju – Amūras apgabala Šimanovskas rajona Blagavešenskas pilsētu. No Sibīrijas Olga Šnore atgriežas 1956.gada 17.novembrī. Pēc atgriešanās māksliniece strādā par noformētāju dažādos uzņēmumos - kombinātā „Parīzes komūna”,  ādas apstrādes rūpnīcā „Kosmoss”, Rīgas Šampanieša rūpnīcā.

Pirmskara laikā uzsākto mākslas izglītību Olga Šnore turpina no 1963.gada līdz 1966.gadam, studējot Latvijas Tautas Universitātē mākslinieciskās noformēšanas fakultātē. Līdztekus darbam un studijām Olga Šnore aktīvi darbojas sabiedriskajā dzīvē, kā arī māca bērniem zīmēšanu un veidošanu.

Deviņdesmito gadu otrā pusē (1996. – 2002.) Olga Šnore strādā Latvijas Okupācijas muzejā. Tur glabājas viņas 1991.gadā nodotie izsūtījuma laikā tapušie darbi – tušas zīmējumi (cikls „Izsūtīšana”), izšuvumi un citi rokdarbi. Olgas Šnores darbi līdzās citu represēto mākslinieku – gan profesionāļu, gan amatieru – darbiem skatāmi arī muzeja rīkotajās mākslas izstādēs „Atgādinājums – 1” un „Atgādinājums – 2”, kā arī „Dzīvot un izdzīvot ar mākslu”. Represēto tēmu māksliniece risinājusi arī šķīvju gleznojumos. 

Kopš 1998. gada Olga Šnore dzīvo Ogrē, kur laiku velta savai vismīļākajai nodarbei – gleznošanai. Vislabprātāk māksliniece glezno ziedus.