Skaņu pasaules gardēžiem – Mocarta mūzikas koncerti Ogrē

Palielināt attēlu

10.martā pulksten 18 Ogres kultūras centra mazajā zālē mūzikas gardēžus, mīļotājus un visus citus interesentus priecēs koncerts “Mocarts un viņa pielūdzēji”, bet 21.martā pulksten 19 – koncerts “Mocarta kamermūzikas pērles”. Ir taču Mocarta mūzikas gads – šogad aprit 250 gadu kopš viņa  dzimšanas!

Par godu šim notikumam Ogrē un citviet Latvijā skanēs Mocarta mūzika. Latvijas Koncertdirekcija no 8.līdz 29.martam organizē Mocarta mūzikas festivālu, pulcējot labākos Latvijas mūzikas spēkus – diriģentus, korus un orķestrus, kā arī viesmāksliniekus no Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Francijas un Lielbritānijas. Notiks 17 koncerti ar 11 daudzveidīgām koncertprogrammām, aptverot skaistākos Mocarta skaņdarbus.

Par koncertiem Ogrē viszinošākā ir Ogres kultūras centra informācijas un reklāmas speciāliste Zinta Gugane. Viņa stāsta, ka 10.martā koncertēs vijolnieks Dzintars Beitāns, čellists Ivars Bezprozvanovs un pianists Pēteris Plakidis. “Mūziķi zina, kas ir augstvērtīga skaņu rotaļa. Koncertprogramma ir noskaņās burvīga un aristokrātiski galanta, tā sāksies un beigsies ar diviem Mocarta oriģinālskaņdarbiem jeb klavieru trio do mažorā un sol mažorā, bet pa vidu skanēs Bēthovena variācijas par mīlestības dueta tēmu no Mocarta operas “Burvju flauta” un 20.gadsimta pirmās puses slavenā vijoļvirtuoza Friča Kreislera apstrādātais Mocarta rondo no tā saucamās Hafnera serenādes,” stāsta Z.Gugane.

21.martā skanēs Ditas Krenbergas rokoko flauta, Ulda Viestura Sprūdža vijoles brīnišķais tonis, Arigo Štrāla mierīgais un prasmīgais alts, Ivara Bezprozvanova briljantais čells un Jāņa Zilbera dzīvīgās klavieres. Viņi visi piedāvās duetus stīginstrumentiem, Flautas kvartetu, Obojas kvartetu un Mocarta priekšpēdējo opusu flautai, obojai, altam, čellam un stikla harmonijam, ko retās pieejamības dēļ aizstās debesu skaņu instruments čelesta.
Tā ir lieliska izdevība baudīt labu mūziku tepat Ogrē!

*** 

Skauģis Mocartu noindē ar sublimātu
(tiem, kas neko nezina par Mocartu)

Volfgangs Amadejs Mocarts bija brīnumbērns, ģeniāls komponists, taču savu dzīvi nobeidza nabadzībā. Viņu steigā apglabāja kopējā kapā kopā ar klaidoņu un pašnāvnieku mirstīgajām atliekām.

Mocarts dzimis 1756.gada 27.janvārī Zalcburgā. Viņa vecāki – tēvs Zalcburgas arhibīskapa Šratenbaha galma mūziķis Leopolds Mocarts un māte Anna Marija Mocarte – ļoti uztraucās par jaundzimušā mazā Volfganga dzīvību, jo jau pieci Annas Marijas bērni bija miruši. Volfgangs tomēr izdzīvoja. Piecgadīgā  māsa Marija Anna jau vingrinājās klavierspēlē.

Aplūkojis savu jaundzimušo dēlu, Leopolds sacīja, ka viņam esot mūziķa pirksti. Jau no agras bērnības Volfgangam bija asa un vērīga dzirde, viņš dziedāja, vēl pirms iemācījās runāt. Tēva prieks bija liels, kad viņš pamanīja trīs gadus vecā Volfganga patieso interesi par mūziku, un sāka mācīt klavesīna spēli. Būdams komponists, ievērojams teorētiķis un arī lielisks, talantīgs pedagogs, Leopolds rūpējās par dēla muzikālo izglītību.
Trīs reizes nedēļā pa stundai mazais Volfgangs mācījās gammas tāpat, kā citi mazuļi mācās alfabētu. Kad mazajam Mocartam bija četri gadi, viņš sacerēja savu pirmo koncertu klavesīnam. Tas bija skaļi teikts – koncerts, bet tā viņš to nosauca. Tai mirklī Leopolds saprata, ka Dievs viņam sūtījis brīnumu.
Volfgangam bija seši gadi, kad tēvs viņu un māsu veda uz Vīni, lai iepazīstinātu ar galmu. Visi, ieskaitot ķeizarieni Mariju Terēziju, bija sajūsmā. Ķeizarieni savaldzināja mazā bērna spēle un neviltotā sirsnība. Visā Vīnē runāja par to, ka Volfgangs sēdējis klēpī ķeizarienei un viņa ļāvusi sevi noskūpstīt.
Šai laikā Volfgangs jau komponēja. Viņš prata visus iespējamos spēles trikus, improvizāciju un varēja mierīgi spēlēt ar apsegtiem taustiņiem. Mocartam labi padevās ne vien mūzika, bet arī literatūra un matemātika. Pat dziedāšanas māku viņš apguva ar patiesu prieku un sajūsmu, kaut gan saprata, ka pats nekad nespēs labi dziedāt.
Mūzikas vēsturē nav zināms otrs tik agras visu veidu profesionālo iemaņu apguves piemērs. Jau gluži agrā bērnībā Mocarts bija tik ģeniāls, ka šī ģenialitāte brīžiem varēja šķist pat biedējoša, reizēm viņa māte klusībā vēlējās, lai viņas vienīgais dēls labāk būtu parasts bērns ar cilvēcisku bērnību nevis mazs, visu apbrīnots un apskausts ģēnijs. Pusaudža gados Mocarts viņam vien piemītošajā stilā komponēja operas, orķestra darbus, stīgu, taustiņinstrumentu un vokālus sacerējumus, diriģēja un spēlēja daudzus instrumentus. Izcilākā klavesīnista un ērģelnieka slava Eiropā bija pelnīta. Haidns zvērēja Volfganga tēvam "kā godīgs cilvēks Dieva priekšā'', ka jauneklis, kas pazemīgi dēvē sevi par viņa skolnieku, ir diženākais komponists pasaulē.

Laika gaitā Mocarta mūzika arvien vairāk atbrīvojās no ietekmēm. Viņa darbi bija oriģināli, spēcīgi, to uzbūve – reizēm pat tik sarežģīta, ka publika nespēja viņa mūziku pieņemt un izturējās pret to rezervēti. Muzikanti un dziedātāji teica, ka šo mūziku neesot iespējams ne spēlēt, ne dziedāt, bet tas gan bija izskaidrojams tikai ar viņu zemo profesionalitāti, jo Mocarts pats spēlēja daudzus instrumentus un zināja, kā jākomponē mūzika, lai to varētu spēlēt. Lai gan Mocarta darbi kļuva aizvien labāki, publikas interese par viņu noplaka, jo lielākā daļa ietekmīgo cilvēku no mūzikas neko nesaprata, mūziķi un komponisti, kuri nebija ne uz pusi tik ģeniāli, no viņa baidījās un, visbeidzot, – viņš taču vairs nebija brīnumbērns. Tā nu sanāca, ka Mocarta dzīves pēdējos gadus arvien vairāk aptumšoja trūkums, intrigas un pazemojumi. Arvien grūtāk kļuva uzturēt sievu un bērnu, samaksāt par dzīvokli, censties izkļūt no parādiem un visā šajā stresa atmosfērā vēl komponēt mūziku. Mocartam reizēm nācās piespiesties, lai uzrakstītu jautru un vieglu mūziku, ko pasūtītāji prasīja, bet viņš to spēja. Mūzikas rakstīšana bija vienīgais, kas palīdzēja Mocartam izdzīvot un reizēm pat justies laimīgam, jo skumjā ikdiena neko labu nesolīja. Viņa sieva atkal gaidīja mazuli, lai gan jau daudzi viņu bērni bija miruši neilgi pirms dzimšanas un arī Konstances pašas veselības stāvoklis sagādāja nopietnas bažas, piedevām Volfgangs nebija īsti pārliecināts, ka bērns, ko viņa gaida, patiešām ir viņa. To viņš tā arī nenoskaidroja, bet šis bērns piedzima dzīvs un vesels un bija otrais Mocartu ģimenes bērns, kurš izdzīvoja.

Viens no Mocarta pēdējiem darbiem bija opera "Burvju flauta", ar kuras palīdzību viņš vairoja ķeizara Jozefa II simpātijas. Tam bija arī sava tumšā puse –  tas viesa patiesu nemieru Mocarta skauģos, īpaši ķeizarvalsts pirmajā mūziķī Saljēri.

1791.gada 18.novembrī Mocarts Vīnes ložā diriģēja "Mazo masonu kantāti", tā bija viņa pēdējā uzstāšanās. Pēc pusdienām pie Saljēri Mocartam kļuva ļoti slikti un 20.novembrī viņš bija spiests likties gultā, kur nogulēja līdz 4.decembrim, kas arī bija viņa dzīves pēdējā diena. Naktī uz 5.decembri Mocarts mira. Viņu apglabāja Sv. Marka kapsētā lielā steigā saskaņā ar trešās šķiras bēru ceremoniju – iemetot lielā kopējā kapā, kur glabāja klaidoņu un pašnāvnieku līķus.

Mocarta slimības laikā ārsti uzstādīja visfantastiskākās diagnozes, kas bija pretrunīgas. Nedēļu pēc komponista nāves presē parādījās ziņas, ka viņš noindēts. Ļaudis runāja, ka šajā noziegumā vainīgs Saljēri, arī pats Mocarts pirms nāves centās par to pārliecināt ārstus un savus tuviniekus, taču tad viņam neviens neticēja. Saskaņā ar Bēthovena sarunu burtnīcu publicētajām piezīmēm 1823.–1894. gadā Saljēri pats atzinies draugiem izdarītajā noziegumā. Līdz pat pēdējam laikam Saljēri uzskatīja par garīgi slimu un viņa atzīšanos – par vājprātīgā murgiem. Taču tikai pēdējos desmit gados vien visas pasaules medicīnas žurnāli ievietojuši vairākus desmitus rakstu, kuros konstatēts, ka, spriežot pēc laikabiedru izteikumos minētajiem neilgās slimības simptomiem, Mocarts noindēts ar sublimātu (dzīvsudraba indi).