Čehijas vēstnieks Ogrē atklāj starptautisku izstādi

Vairāk attēlu galerijā

Čehijas Republikas vēstnieks Latvijā Jans Finferle šodien Ogres Centrālās bibliotēkas zālē svinīgi atklāja starptautisku izstādi „Latviešu – čehu literāro sakaru pieci gadsimti”. Tā būs apskatāma līdz 7.februārim.

Uz izstādes atklāšanu Čehijas vēstnieks Jans Finferle bija ieradies ar kundzi Marcelu, kultūras atašeju Mihalu Korecki, tulku un tulkotāju Halinu Lapiņu un Nacionālās bibliotēkas Publicitātes nodaļas vadītāju Andu Lamašu.

Jans Finferle uzrunu sacīja gan latviski, gan arī čehu valodā. Viņš atzina, ka kultūras sakari starp Latviju un Čehiju bijuši jau krietni sen un minēja arī piemērus no vēstures par abu kultūru savstarpējo ietekmi.

Daudzi literāri darbi no čehu valodas tulkoti latviski un no latviešu valodas uz čehu valodu. Vēstnieks bibliotēkas vadītājai Marutai Jēkabsonei uzdāvināja izstādes katalogu un jaunākās Čehijā izdotās grāmatas –  tulkojumus no latviešu valodas.

Izstāde ir starptautiska, jo tika atklāta pagājušā gada maijā Čehijas galvaspilsētā Prāgā, pēc tam atceļojusi uz Liepāju. Ogre ir trešā pilsēta, kurā redzama šī izstāde. Latvijas dažādās pilsētās tā būs apskatāma šogad un arī nākamgad.

Nacionālās bibliotēkas Publicitātes nodaļas vadītāju Anda Lamaša sacīja, ka Ogres izstāžu zāle atšķirībā no citām bibliotēkām ir liela, tomēr tajā nav visu materiālu. Ogrē apskatāmas divas trešdaļas izstādes ekspozīcijas –  latviski tulkotā čehu literatūra, bet čehu valodā tulkotos latviešu darbus nav bijis iespējams izstādīt.

Ogres mērs Edvīns Bartkevičs pateicās Čehijas vēstniekam par to, ka viņš pagodinājis izstādes atklāšanu, tādējādi stiprinot kultūras sakarus. Viņš atcerējās, ka studenta gados, braucot vilcienā uz Rīgu, lasījis Hašeka sacerētās Šveika dēkas, sācis skaļi smieties un visi apkārtējie pievērsuši skatus viņam. E.Bartkevičs turpinājis lasīt, tomēr smiekli nav bijuši apturami. Ogres mērs izteica prieku par to, ka šādā izstādē apkopots tulkotāju devums.     

Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā latviski izdotas astoņas reizes – tā ir visvairāk latviski lasītā čehu literatūra, iecienīta arī latviešu vīriešu vidū.

Izstādi  starptautiska projekta ietvaros veidojusi Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar Čehijas Republikas Nacionālo bibliotēku. Izstādes idejiskais un tēmas izpētes autors ir Prāgas Kārļa Universitātes pasniedzējs Pāvels Štolls.

Projekta finansētāji ir Latvijas Valsts Kultūrkapitāla fonds, Čehijas Republikas vēstniecība Latvijā, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, Latvijas Literatūras centrs, SIA Skrivanek Latvia.

Turpinājumā Ogrenet lasītājiem dodam iespēju iepazīties ar Nacionālās bibliotēkas Publicitātes nodaļas vadītājas Andas Lamašas veidoto pārskatu par latviešu – čehu literāro sakaru veidošanos.


LATVIEŠU – ČEHU LITERĀRO SAKARU PIECI GADSIMTI


Izstādē pirmo reizi apkopoti materiāli par latviešu – čehu kultūras un literāro sakaru vēsturi. Ar izstādi „Latviešu – čehu literāro sakaru pieci gadsimti” tās autori centušies godāt ne vien slavenas un mazāk zināmas personības abu tautu literatūrās, bet arī viņu darbu pašaizliedzīgos tulkotājus jeb „svešiniekus, kas atraduši pērles”, bez kuriem ilggadīgā savstarpējā literārā saskarsme nebūtu iespējama. Jo īpaši pieminams ir tulkotāja Vinifreda Krauča devums, kurš aizgāja mūžībā 2005.gada vasarā, radošā darba un ideju pārpilns, atstājot aiz sevis vairāk nekā divdesmit čehu grāmatu tulkojumu un desmitiem publikāciju par Čehiju Latvijas presē. No Latvijas puses izstāde ir pateicība Kārļa Universitātes profesoram Radegastam Parolekam – jaunlaiku čehu literārās baltistikas pamatlicējam, latviešu literatūras tulkotājam un popularizētājam.


Pirmsākumi saiknei starp Latviju un čehu zemēm meklējami 17.gs. sākumā, kad Latvijas teritorijā no Prāgas ieceļo muzikanti, kurus sāk dēvēt par „prāģeriem”. Vēlāk, pēc nekatoliskās ticības muižniecības sakāves, pie Baltā kalna 1620.gadā Čehijas teritoriju spiesti pamest desmitiem tūkstošu cilvēku. Par vienu no patvēruma vietām dažiem čehu trimdiniekiem kļūst luteriskā Livonija un Kurzemes hercogiste, bet līdz ar viņiem Vidzemē sāk izplatīties katoļu baznīcas reformatora Jana Husa idejas un vēlāk, jau 18.gs., hernhūtiešu kustība. Līdz šim nepietiekami novērtētajai hernhūtiešu kustībai ir  liela ietekme latviešu tautas ētisko vērtību nostiprināšanā,  tā stāv arī pie latviešu rakstniecības šūpuļa. Hernhūtiešu sludinātāji kopš sākuma rada, tulko un pārraksta dažādus tekstus, drīz vien tiem pievienojas arī latviešu brāļi un māsas. Tādējādi sāk veidoties latviešu rokrakstu literatūra.

19.gs. no hernhūtiešu kustības izaug pirmie latviešu literāti: Jānis Ruģēns, Juris Neikens, Apsīšu Jēkabs, Reinis un Matīss Kaudzītes un citi. Hernhūtisms kļūst par vienu no latviešu nacionālās atmodas avotiem, turklāt latviskā atmoda ne reizi vien meklē palīdzību čehu pieredzē. Par to liecina himna „Nevis slinkojot un pūstot”, kas ir dzejnieka Františeka Ladislava Čelakovska un Jura Alunāna kopdarbs, kā arī latviešu pareizrakstības diakritiskās zīmes, ko daļēji ietekmējusi čehu valoda

Latvijā interese par čehu tautas un kultūras likteņiem īpaši pieaug 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā. Parādās vesela virkne čehu autoru tulkojumu, nodibinās kontakti starp čehu un latviešu kultūras darbiniekiem, literātiem, latviešu periodikā parādās informācija un raksti par izciliem notikumiem Čehijas sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Arī Čehijā dzīvi interesējas par latviešu literatūru. 1901.gadā klajā tiek laista Ādolfa Heiduka grāmata „Latviešu motīvi”, kurā apkopotas vairāk nekā 100 tautasdziesmas. Par vienu no populārākajiem latviešu rakstniekiem Čehijā kļūst R.Blaumanis. 1910.gadā atsevišķā izdevumā iznāk R.Blaumaņa noveles. Vēlāk tiek pārtulkoti J.Poruka, A.Brigaderes, A.Saulieša, A.Upīša u.c. autoru vairāki darbi.

Latviešu un čehu tautu kultūras sakaru nodibināšanu un stiprināšanu daudzējādi veicina Rainis. Viņš arī atbalsta čehu – latviešu kultūras biedrību darbību. Rainis nopietni studē čehu literatūru, viņam tuvi ir daudzi pazīstami rakstnieki, kā J.Neruda, J.Vhrlickis, P.Bezručs. Savukārt Raiņa darbu popularizētājs Čehijā ir Rūdolfs Tesnoglideks.

20.gadsimta 20. – 30.gadu Latvijā, lai iepazīstinātu latviešu lasītājus ar čehu literatūru lielu darbu veic tulkotāja Marta Grimma. Viņas atdzejojumi 1932.gadā iznāk grāmatā Čehu lirika”. Vēlāk viņa izdod arī čehu prozas izlasi „Čehu rakstnieku sejas”.

1927.gadā Jānis Grots pārtulko šodien Latvijā vispopulārāko čehu autora darbu – J.Hašeka grāmatu „Drošsirdīgā kareivja Šveika piedzīvojumi”, kas vēlākos gados iznāk vairākkārt arī Annas Baugas tulkojumā. Padomju gados Latvijā tulko un izdod diezgan daudz čehu autoru grāmatas Laimdotas Rūmnieces, Veltas Grabes, Ainas Rudzrogas un Jāņa Krastiņa tulkojumā. Kā ļoti ražīgs tulkotājs un čehu literatūras popularizētājs Latvijā šajos gados savu darbu uzsāk Vinifreds Kraučis. Ar viņa gādību latviešu lasītājs iepazīst tādus autorus kā F.Kožīku, Z.Pluhāržu, O.koseku, P.Otu, P.Frībortu, B.Hrabalu, arī trešā populārākā čehu rakstnieka Latvijā aiz J.Hašeka un J.Čapeka Milana Kundera grāmatas.

Savukārt Čehijā apceres par latviešu literatūru raksta Prāgas Kārļa universitātes profesors literatūrzinātnieks Radegasts Paroleks. Viņa grāmata „Baltijas literatūras salīdzinošā apcere”, kas iznāk 1978.gadā rakstīta kā mācību līdzeklis čehu studentiem. Latviešu lasītājs ar šo grāmatu iepazīstas 1985.gadā.

Pēdējos gados čehu un latviešu literatūras procesu attīstību un kopsakarības pēta Kārļa universitātes Prāgā doktorants Pāvels Štolls.