Juris Kulakovs apgalvo, ka dziedāt angliski ir verdziska tendence

Trešdien Ogres Kultūras centrā 80. gadu paaudze varēja atkal sajust jaunības dzīvīgumu, bet citi – smelties joprojām neizsīkstošo enerģiju, ko sniedza grupas „Pērkons” uzstāšanās. Diemžēl ogrēniešu atsaucība apmeklētības ziņā bija maza, taču tie, kas atnāca ar ovācijām pavadīja „Pērkona” nemirstošos hītus. Juris Kulakovs pēc koncerta nelielā intervijā aicināja jaunos mūziķus vairāk domāt par nacionālo pašapziņu, dziedot latviski.

Arī Ogres mūzikas skolas audzēkņiem bija brīnišķīga iespēja uzstāties kopā ar grupu „Pērkons”. Laura Trasūne, Antra Stafecka un Pēteris Trasūns spēja vijoli, bet Inese Kanska un Ilze Dāle – čellu. Audzēkņiem palīdzēja pedagogi Viktorija Ivanova un Jānis Atslēga. Skolotāja stāsta, ka atsaucoties „Pērkona” uzaicinājumam, gatavoties koncertam iznāca pēdējā brīdī, un ar grupu bijis tikai viens mēģinājums. Salīdzinot ar klasisko mūziku, kas vairāk orientējas uz solistiem, šoreiz audzēkņiem bija jāmāk pievienoties grupai vajadzīgajās vietās, kas lieliski papildināja rokmūziku ar jaunām skaņām.

Juris Kulakovs stāsta par „Pērkonu” un latviešu rokmūziku mūsdienās

Kā aizsākās sadarbība ar mūzikas skolām?

Šis ir trešais tāda veida koncerts. Tas sākās pagājušajā rudenī Siguldā, kad koncertzālē „Baltais flīģelis” tika sniegts akustiskais koncerts. Radās doma aranžēt dažas „Pērkona” dziesmas stīgu un pūtēju orķestriem. Pirmais koncerts ar bērnu mūzikas skolu audzēkņu piedalīšanos izdevās lieliski – prieks bija gan mums, gan bērniem. Esam nolēmuši turpināt šāda veida koncertus katrā pilsētā.

Kā izskaidrojat, ka joprojām jūsu mūzika spēj aizraut vairākas paaudzes?

Acīmredzot kaut kas mums ir izdevies. Mūsu mūzikai arī teksti ir labi. Tie ir tikai dzejnieku sacerēti. Mūslaikos tekstus pārsvarā sacer tie, kam nav slinkums.

Esmu dzirdējis, ka arī studenti mūslaikos diezgan daudz klausās „Pērkonu” un atrod tur kaut ko arī sev.

Vai plānojat ierakstīt jaunas dziesmas?

Plānojam to jau ilgāku laiku. Ir daļa dziesmu, kas nav ierakstītas. Cenšos iesaistīt „Pērkonu” nopietnākas mūzikas izpildīšanā. Pēdējās laikā tās ir bijušas kantātes „Sarkanais vilciens” un „Vēstules uz bruģa” ar kora un orķestra piedalīšanos. Rokmūzikā gan nekas jauns nav uzrakstīts, lai gan ir ieceres. Bet cilvēki labprātāk vēlas dzirdēt mūsu klasiskos grāvējus.

Ko domājat par mūsdienu jaunajiem izpildītājiem?

Bieži vien viņiem diezgan nekritiska attieksme pret tekstiem. Vēl bezjēdzīgāk, ja angliski kaut ko mēģina sarīmēt, tāpēc, lai izklausītos „stilīgāk”. Ja kāds cer, ka tādejādi viņš tiks ārzemēs pamanīts, tad tās ir vājas cerības.

Ir arī ļoti daudz kas savdabīgs un svaigs. Daudzus interesantus jaunos mūziķus var satikt festivālā „Bildes”, kurā pēdējos gados ir nodibinājusies tradīcija, ka pieredzējuši mūziķi uzstājas ar jaunajām grupām.

Kāpēc ir tendence izpildīt dziesmas angliski?

Tas nozīmē, ka mūziķiem nav nacionālā pašlepnuma. Tas ir tikpat banāli kā padomju laikā dziedāt krieviski. Īpaši tas attiecas uz rokmūziku, jo tā ir sava veida sludināšana. Mūziķis caur to uzrunā savu paaudzi. Angļu valoda ir bezpersoniska. Tā dziedāt ir verdziska tendence. Un tas ir nožēlojami. Ar masu mediju palīdzību notiek globālā „amerikanizācija”. Īpaši tas ietekmē jaunos cilvēkus, kam nav pieredzes un nav izveidojies savs viedoklis. Viņi atdarina ārzemniekus.

Ir jābūt lepniem par to, ka esam latvieši, īpaši tāpēc, ka esam maz. Tieši kultūra un valoda ir tas, kam jāveicina nacionālā pašapziņa. No globalizācijas pilnībā izbēgt nevar, bet tai var stāvēt pretī.