Svarīgākais ir tas, lai cilvēks spētu brīnīties

Tikko uzsākot savas gaitas, jaunais mūziķis strādā ar pilnu atdevi, katru dienu atklāj ko jaunu, un viņu izbrīna apkārt notiekošais process. Tas turpinās līdz pienāk mirklis, kad nekas vairs nespēj pārsteigt. Tad tiek laistas lietā narkotikas, naudas ietekmē iemantota „zvaigžņu slimība” un citas nevēlamas sekas. Savos uzskatos pirms koncerta dalās grupas „Руки вверх” dziedātājs – Aleksejs Potehins.

Jo plašāks interešu loks, jo cilvēku vieglāk pārsteigt. Aleksejam pašam intereses ir daudzpusīgas. Viņš aizraujas ar antikvāram lietām, vēsturi, kauju norises vietām un cilvēku sadzīvi. Tāpēc ir vieglāk tikt galā ar depresīviem momentiem, jo ir kur patverties.

Uz jautājumu kāpēc šī ir grupas atvadu tūre, Aleksejs izvairīgi atbild, ka katrs dalībnieks uzsāks savas personīgās gaitas, tomēr paliekot šovbiznesā. Ir zudis gandarījums un sākotnējā vēlme uzvarēt „sistēmu” – pastāvošo pirātismu, problēmas ar autortiesību atlīdzību utt. Dalībnieki ir noguruši no intrigām un izauguši no sava repertuāra, bet piedāvājot cita veida dziesmas, radiostacijās tiek dzirdēta atbilde „не формат”, „tas nav „Руки вверх” stilā. Viss citādais tiek izmests mēslainē. Krievijas šovbiznesā grūti kaut ko mainīt, uz skatuves valda vienas un tās pašas sejas, un, šobrīd, lai izceltos un iegūtu publikas atzinību, sākumā jāizdara kaut kas šokējošs (piem. jānofotografējas ar kailu fabrikanti), jāizdomā jauns stāsts par sevi. „Руки вверх” vairs nevēlas tam iet cauri.

Aleksejs piemin teicienu: „Ja tu esi kļuvis par skatuves mākslinieku, tad pats esi vainīgs.” Māksliniekam, lai arī kāds noskaņojums viņam būtu, vienmēr jāatbild laipni un nosvērti, jo cilvēki to vien gaida, lai viņš zaudētu kontroli. Taču Aleksejs pats uzskata, ka, lai arī kāda ažiotāža ap zvaigžņu teikto būtu sacelta, cilvēkiem ir īsa atmiņa un no tā nekas nemainās. Tāpēc pats viņš nekad nav centies speciāli darīt vai teikt kaut ko sensācijas pēc. Viņam labāk ir paticis vērot, nekā būt uzmanības centrā, tā vienmēr ir vieglāk.

 Maļēvičs ar savu „Melno kvadrātu” esot paredzējis datoru ēras atnākšanu. Ļoti daudziem cilvēkiem šis „melnais caurums” tagad ir liela dzīves sastāvdaļa. Aleksejs uzskata, ka drīzumā sarunas ar jaunatni būs iespējamas tikai Internetā. Pašlaik virtuālajā vidē cilvēks ir tik atraisīts, ka spēj atklāt savas slēptākās domas un pats veidot savu personību. Interneta vidē cilvēks kļūst varens un spēcīgs, piem. izcils hakeris, tai pat laikā reālajā dzīvē šis pats bālais zēns stāv autobusa stūrī neviena neievērots. Jaunatnes ideoloģija pašlaik veidojas Interneta līmenī. Televizors, ziņas un apkārt notiekošais vairs nevienu neinteresē.

Dziedātājs atklāj, ka pirms koncerta galvenais ir noskaņoties, līdzīgi kā sportistiem, pēc tam viss notiek pats no sevis. Par to lai kādreiz atkal pastāvētu grupa „Руки вверх” nevar būt ne runas, jo Aleksejam nepatīk „divreiz iet ārā no mājas” (kad kaut kas ir aizmirsts). Viņš nav no tiem cilvēkiem, kas var teikt: „Atcerēsimies pagātni...” Viņam ir svarīgi, lai rīt notiktu kaut kas jauns un atkal būtu kas izbrīna un pārsteidz. Ir skumji, ja viss iet pa vecam. Aleksejs novēl visiem savu moto: „Rīt vienmēr būs labāk nekā šodien.”

Ilona Nukševica