Špikerus pavairo ar kopētāju un izdala visai klasei

Palielināt attēlu

Katrs, kurš pavadījis pāris gadus skolas solā, zina, ko nozīmē smags, grūts darbs zinību atgūšanā, tāpēc varu apgalvot, ka ikviens no mums kādreiz ir ko norakstījis vai vienkārši špikojis.

Nu jau kā vidusskolas beidzēja varu teikt - špikošana ir bijusi daļa no mācību procesa. Es vienmēr veidoju nelielu konspekta konspektu, ar roku rakstītu, lai vieglāk būtu iegaumēt svarīgāko.

Izklausās jau skaisti un nevainīgi, bet patiesība nav tik rožaina. Mūsdienās špikošana nav nekas vairāk kā pārrakstīšana no kāda papīrīša kontroldarbu burtnīcā. Mūsu burvīgā klase ir gana slinka, lai veidotu špikerus vai tos pārrakstītu, tāpēc uz katru kontroldarbu ir viens vai divi cilvēki, kas izveido špikeri datorā un mēs pārējie to vienkārši pirms stundas nokopējam. Smieklīgākais ir tas, ka šāda sistēma ir ne tikai mūsu klasei, bet arī daudzām citām, un tas savukārt rada problēmas interneta centrā, kur veicam kopēšanu, jo veidojas garas rindas. Ja skolotāja gribētu pārbaudīt mūsu patiesās zināšanas, viņai nāktos tikai aiziet līdz kopētājam un pirms stundas pakontrolēt, kas tur notiek, un liela daļa no mums būtu nesekmīgi.

Bija jau laiki, kad nebijām tik slinki, tad špikošanai izmantojām dažādus paņēmienus. Esmu rakstījusi uz papīra salvetītēm vai kabatas lakatiņiem un izlikusies, ka man ir smagas iesnas, tas vienmēr darbojās. Protams, vecais labais joks, kad atbildes vai definīcijas uzraksti uz lineāla, dzēšgumijas vai nelielas lapiņas, kuru ievieto penālī. Reiz mūs klasē gāja skolēns, kurš atbildes parasti bija sarakstījis audio formātā un klausījās ar austiņām kā mūziku. Vienu brīdi topā bija aprakstīt rokas. Reiz roku aprakstījām līdz par elkonim, bet jēgas nekādas, jo tik atklāti špikot jau nevarēja. Var arī ierakstīt telefonā vai vienkārši saņemt sms no kāda gudrāka skolēna atbildes stundas laikā – jā, ko tik nevar izdarīt ar mūsdienu tehniku!