Vai tu špiko?

Palielināt attēlu

“Kas tev tur ir zem galda?” pretī veras nikna skolotājas acs. “Nekas...” atskan nevainīga balstiņa, un kabatā ieslīd sīki aprakstīta, saņurcīta papīra lapiņa. Kārtējais špikeris.

Kurš gan, liekot roku uz sirds, var apzvērēt, ka nekad skolā nav špikojis, pat ne caur šaurāko acu kaktiņu ielūrējis blakussēdētāja darbā? Skolēni špikoja, špiko un špikos. Ar to nu ir jāsamierinās, mīļās skolotājas.

Aptaujājot Ogres 1. vidusskolas vecāko klašu skolēnus, atklājās, ka bieži špiko puse jauniešu, špiko, bet reti – aptuveni 45 %. Atlikušie drosminieki teicās, ka špiko vienmēr un visur. Pārsteidzoši, vai ne?

Bet kā tad špiko mūsdienu jaunatne? Jāsaka, gadu desmiti mainās, bet tradicionālās špikošanas metodes saglabājas. Vēl joprojām vispopulārākā ir lapiņu aprakstīšana sīksīkā  rokrakstā. Tas prasa laiku un uzcītību, lai gan skolēni, šķiet, kļuvuši slinkāki, jo no šāda veida špikeriem vairs neveido “garmoškas” vai citas sarežģītas struktūras. Taču skolēnu oriģinalitāte izpaužas špikeru paslēpšanas mākā. Bieži vien špikeri ērti iegulst penāļos, kur vajadzības gadījumā vienmēr var ielūkoties,  vai paslēpjas kalkulatoros, kas ir absolūti nepieciešams palīglīdzeklis tādos priekšmetos kā ķīmija vai fizika. Puiši špikerus līmē zem galda, meitenes slēpj zem svārkiem. Neparastākās idejas no personīgā pieredzes laikam ir špikera piestiprināšana pie muguras priekšā sēdošajai  meitenei ar gariem matiem, kurus trauksmes gadījumā var izmantot kā aizsegu, vai vienkārši lielas papīra lapas pielīmēšana pie skolotājas galda: skolotāja mierīgi sēž un vēro klasi, kamēr atjautīgie skolēni noraksta atbildes skolotājas acu priekšā.

Tomēr špikeru izgatavošanā manāmas arī mūsdienīgas tendences. Arvien biežāk, īpaši puiši, špikerus veido datorrakstā, kurus reizēm pat izdrukā uz caurspīdīgas plēves, lai skolotājām būtu grūtāk pamanīt. Attapīgi. Neizpaliek arī visur esošo mobilo telefonu lietošana. Ir taču tehnoloģiju laikmets! Telefonos ir ierakstīta mācību viela, ar īsziņu palīdzību var ātri salīdzināt atbildes ne tikai ar blakussēdētāju, bet arī ar draugu, kurš sēž klases otrā galā, kā arī iemūžināt pārbaudes darbu brīnišķīgā fotouzņēmumā. Ar šo sērgu skolotājām ir grūti cīnīties.

Skolotāju attieksme pret špikošanu ir dažāda. Špikot, protams, nav atļauts, taču ir skolotājas, kas pret to izturas pielaidīgāk, kamēr citas kā ar ērgļa aci nepagurdamas vēro klasi visu kontroldarba vai ieskaites laiku, iedvešot bailes pat palūkoties sola biedra virzienā. Skolēni paši ar laiku saprot, pie kuras skolotājas kā un cik atklāti var špikot vai varbūt nemaz nevar špikot. Puse manis aptaujāto skolēnu atzīst, ka ir pieķerti špikošanā un sajūtas nav bijušas patīkamas. Taču visbiežāk skolotāji ir bijuši saprotoši un baigas soda sankcijas pret apsūdzēto nav veikuši.

Pastāv uzskats, ka špikeru rakstīšana palīdz iemācīties attiecīgo mācību vielu. Neliela lapiņa ar svarīgākajiem faktiem patiešām var palīdzēt stresa situācijā, kad viss iemācītais šķiet izlidojis no galvas. Ir tādi skolēni, kas pirms pārbaudes darbiem speciāli raksta špikerus, kurus darba laikā neizmanto, bet lieto tikai, lai nostiprinātu savas zināšanas. Man pat ir īpaša špikeru krātuvīte, kur saglabāju visus rakstītos mini konspektiņus – kas zina, kad var atkal noderēt!

Regulārie kontroldarbi par apgūto mācību vielu ir tikai viens špikošanas meistaru darbības lauciņš.  Apbrīnojama ir to jauniešu drosme vai bezkaunība, kas uzdrīkstas špikot mācību priekšmetu olimpiādēs vai eksāmenos. Cik nopietni ir šie darbi un cik izšķiroši ir to rezultāti, un cik lielā mērā mēs tajos pārstāvam sabiedrības, nevis personīgās morāles normas? Visam ir robežas, kuras ir jāievēro. Tā pavisam nesen kādā valsts līmeņa olimpiādē man blakus sēdošais jaunietis bez bažām slepus pārlūkoja  savus pierakstus un, komisijai nemanot, pat paguva sačukstēties ar aizmugurē sēdošo draugu, tā rezultātā tiekot pie spožas, apaļas medaļas. Tas, manuprāt, bija ļoti netaktiski, jo, lai kādas būtu sacensības, tām jānorit godīgi. Atceros arī devītās klases eksāmenu, kurā ar klasesbiedru vienojāmies ieņemt vietas tā, lai viņš varētu mēģināt saskatīt un norakstīt pareizās atbildes. Šajā sakarā es vados pēc principa: ja otrs, man netraucējot, var norakstīt, lai to dara, man nav žēl, tikai lai ir uzmanīgs un neiegāž arī mani.

Kas būtu jādara, lai mazinātu špikošanu? Kārtīgāk jāmācās? Nē, es domāju – jāatrod pareizā pieeja mācībām. Zināms, ka cilvēkiem ir dažādi atmiņas veidi – audiālā, vizuālā utt. Tāpēc katram jāatrod savs informācijas uztveres un ilgstošas saglabāšanas veids, vai pirms pārbaudes darba rakstot špikerus vai ierunājot visu vēstures stundās izņemto vielu diktofonā.