Žurkas bēres un eksāmens dzemdību namā

Palielināt attēlu

Jau kopš bērnības atceros, kā gan mamma, gan tētis, gan vecmāmiņa skandināja, ka vislabākie gadi dzīvē ir, kamēr cilvēks studē. Otrreiz dzīvē tik jauka laika nekad vairs nebūšot. Ar tādu pārliecību arī izaugu un pacietīgi gaidīju, kad tad beidzot man pienāks tie ''labie gadi''.

Īpaši šī tēma mūsu mājās atkal aktualizējās tad, kad man strauji tuvojās vidusskolas noslēguma eksāmeni. Tad par šo ''brīnišķīgo'' dzīves posmu man tika stāstīts pastiprināti, acīmredzot tāpēc, lai es saprastu, ka man nekādā gadījumā nav nekādas citas iespējas, kā tikai noteikti doties studēt. Pilnīgi pieļauju, ka, ņemot vērā manu toreizējo dumpiniecisko un anarhisko noskaņojumu, vecākiem šķita, ka es vienkārši varētu aizbraukt kaut kur kā brīvprātīgā uz Āfriku vai Dienvidameriku, nevis iestāties augstskolā, kā to, lūk, pienāktos darīt bērnam no labas un izglītotas ģimenes. Bet nu tik traki jau ar mani nebija. Augstskolā iestājos. Jāteic gan, ka ne tajā, ko biju noskatījusi, jo maniem vecākiem šķita, ka psihiatrija vai teātra režija tomēr nav tās labākās jomas. Nu neko darīt, kas maksā, tas pasūta mūziku... Tā kā budžetā netiku, vecāki dāsni atvēra maciņus un samaksāja par manām studijām, protams, man nācās studēt vecāku izvēlēto -  viņuprāt, ļoti nopietnu un perspektīvu zinātni...

Nomācījusies augsti godājamajā Latvijas Universitātē pāris mēnešus, es tā arī nespēju saprast – kur tad tagad ir tie mani labākie gadi? Ņemot vērā, ka mana (pareizāk sakot – manu vecāku) izvēlētā specialitāte bija ''ļoti nopietna un perspektīva'', lielākā daļa kursa biedru bija izbijuši teicamnieki un olimpiāžu uzvarētāji, kas pat kursa pirts tusiņā to vien darīja, kā apsprieda politiskās aktualitātes un idejas, kā labāk kuram pasniedzējam pielīst. Ļoti ''jautri'' priekš manis, tādas gaisīgi noskaņotas ''labāko dzīves gadu'' gaidītājas... Nē nu labi, es jau, protams, sapratu – ''perspektīva'' specialitāte, tātad – inteliģenti un ''perspektīvi'' kursa biedri. Mīļajiem radiem par prieku centos pielāgoties un savu pirmo sesiju nokārtoju pat ļoti labi, protams, ar šādiem tādiem sīkiem blondīnes cienīgiem starpgadījumiem...

Uzsāku otro semestri – no labās dzīves tāpat ne miņas. Katru rītu jāceļas nakts melnumā, jābrauc uz to skolu, jāsēž lekcijās un jāskatās uz augsti inteliģento kursa biedru mēģinājumiem par visām varītēm pazīmēties pārejo priekšā. Pat kursa pirtis, ņemot vērā iepriekšējo – ne īpaši labi izdevušos pasākumu, neviens vairs nerīkoja. Garlaicīgi, nogurdinoši...

Bet tad man galvā iešāvās, tagad jāteic – ļoti stulba doma. Nezin kāda velna pēc es izdomāju, ka tas izslavētais studiju jaukums un jautrība varētu slēpties nekur citur kā kopmītnēs! Kļuvu ar šo domu pilnīgi apsēsta – vajag man tajās kopmītnēs dzīvot un viss! Tagad, protams, nekad otrreiz vairs savu mammas mājā skaisti iekārtoto istabu nemainītu pret to noplukušo graustu, kas mani sagaidīja izslavētajās kopmītnēs, bet toreiz... Kaut gan tos gandrīz antisanitāros dzīves apstākļus vēl varētu pieciest, bet mana istabas biedrene... Nu tas tiešām bija kaut kas neaprakstāms! Meitene aizrāvās ar Jaunavas Marijas attēlu karināšanu pie sienām, logiem, durvīm, gultām. Lai kur es arī atrastos, visur uz mani lūkojās Marija... Bet nu neko darīt, cilvēki ir dažādi, viņu intereses arī. Pieradu. Krietni grūtāk bija pierast pie tā, ka mana istabas biedrene ne acu galā neieredzēja vīriešus. Bet man savukārt ļoti patika un laikam jau es viņiem arī likos tīri tā neko, jo strīpām vien viņi nāca ciemos, nesa ziedu pušķus un tā tālāk. Istabas biedrene kļuva vai traka, pēc gandrīz katras šādas ciemošanās viņa kūpināja vīrakus un aizlūdza par manu ''nešķīsto'' dvēseli, paldies viņai, protams, par to, bet ticiet vai ne – reizēm tas tomēr kļuva pārāk apnicīgi. Arī viņai es acīmredzot nelikos nedz īpaši laba istabas, nedz sarunu biedrene, tāpēc laika kavēšanai viņa sev iegādājās žurku! Žurku, mazu riebīgu grauzēju, kas naktīs uzkrītoši skaļi demolēja savu būri, bet dienās ne īpaši labi oda. Neatceros tagad vairs, kāds bija žurkas vārds, bet skaidri zinu, ka kaut kas saistībā ar Bībeles varoņiem.

Kādu dienu, atnākot no Universitātes, redzu, sēž mana istabas biedrene pagalam saskumusi. Pieklājīgi apjautājos, vai kas noticis, bet viņa nedzirdēti rupji uzbrēc: "Vai tad tu neredzi?!!!''. Paskatījos apkārt, it kā neko aizdomīgu nemanīju, Marijas arī stāv kā stāvējušas. Redzot manu apmulsumu, viņa ņem un nomet man priekšā žurkas būri. Tukšu. Izrādās, žurka ir mirusi un jau beigta un pagalam, iepakota izdekorētā kurpju kastē. (Lai kā arī man tas grauzējs krita uz nerviem, varu tiešām apzvērēt, ka ar viņa pēkšņo nāvi nekādi nebiju saistīta). Protams, būdama labi audzināta, pieklājīgi un galvenais - pilnīgā nopietnībā - izteicu līdzjūtību. Tā arī tika pieņemta un man tika palūgts, vai es nevarētu palīdzēt nabaga dzīvnieciņu apglabāt. Nespēdama atteikt sērojošajai istabas biedrenei, piekritu. Gājām pie komendantes aizņemties lāpstu. Lāpstas gan viņai nebija, bet dabūjām ko līdzīgu neasam kaplim. Pusotru stundu mēs klīdām pa Rīgu, jo, lūk, galvenā apbedītāja nekādi nevarēja atrast pietiekami skaistu vietu, kur savu mīļoto mājdzīvnieku aprakt. Skats no malas jau droši vien jautrs – es pārsalusi, sarkanu degunu pa Rīgas ielām stiepju milzīgu kapli, mana istabas biedrene noraudājusies, svinīgiem soļiem nes ar krustiem un jaunavām Marijām izrotātu kurpju kasti...

Šādi un līdzīgi pagāja arī mans otrais semestris Latvijas Universitātē. Ticiet vai ne, bet man aizvien kaut kā nelikās, ka šis varētu būt labākais laiks manā mūžā.... Arī otro sesiju visiem radiņiem par prieku nokārtoju ļoti labi un vasarā atradu tiešām foršu un arī labi apmaksātu darbu. Līdz skolas sākumam jau biju noīrējusi sev dzīvoklīti un no ''jautrības pilnajām'' kopmītnēm aizbēgu, atpakaļ neskatīdamās. Ņemot vērā, ka pastāvīgi un neatkarīgi vēlējos dzīvot arī turpmāk, no darba neaatteicos un no studijām klātienē man nemaz netika ļauts atteikties. Sāku dzīvot mežonīgā vāveres ritenī – darbs, skola, skola – darbs. Negulētas naktis, rakstot iekavētus skolas darbus, nespēja vairs koncentrēties ne mācībām, ne darbam. 2. kursa otrajā semestrī biju jau tuvu nervu sabrukumam. Lai pēc iespējas mazāk būtu jāmācās, vismaz tur, kur tika dota iespēja izvēlēties – vienmēr izvēlējos, kā man pašai likās – vieglākos priekšmetus. Tie, kam savā dzīvē sanākusi kāda darīšana ar Latvijas Universitāti, droši vien zina, ka ir tāda C daļa, kur var izvēlēties da jebko, ka tik kredītpunkti. Tā nu es savā naivumā izvēlējos Ievadu seksualitātē, jo kas tad man tur varētu būt ko nezināt! Lekcijas regulāri neapmeklēju, jo nu es taču tāpat visu zinu, visu saprotu, gan jau eksāmenu nokārtošu. Nepaveicās man vispirms jau tāpēc, ka, neapmeklējot lekcijas, es biju netīšām palaidusi garām arī pašu eksāmenu. Ņemot vērā, ka parādu man tā jau bija pietiekami, šo priekšmetu man vajadzēja nokārtot, lai tur vai kas. Meklēju rokās pasniedzēju, pateicoties milzīgai neatlaidībai, dabūju pat viņa mobilā tālruņa numuru. Sazvanīju, nē viņam tagad daudz darba, neesot laika ar maniem eksāmeniem ķēpāties. Beigās jau kaut kā izlūdzos, bet tikai ar noteikumu, ja es nākšot eksāmenu kārtot pie viņa uz otru darbu – Dzemdību namu! Nu tad tā arī bija – vienā telpā sievietes dzemdē, blakus es kārtoju eksāmenu. Tad, kad jau biju daudzmaz tikusi galā ar jautājumiem, pasniedzējs pēkšņi paziņoja, ka tomēr eksāmenu nepieņemšot, jo es pārāk bieži esot kavējusi nodarbības. Būšot man šis lekciju kurss jāklausās atkārtoti... Mēģināju vispirms likt lietā visu savu šarmu, lai apvārdotu pasniedzēju, bet nelīdzēja, tad ķēros pie izmisīgas raudāšanas, bet arī tas viņu neiežēlināja. Beigās pasniedzējs jau bija tik aizkaitināts, ka lika man nekavējoties pamest Dzemdību namu. Ļoti negribīgi es to arī izdarīju. Izgājusi ārā, apsēdos turpat netālu uz soliņa un sāku izmisīgi raudāt – par savu neapzinīgumu, pasniedzēja neiecietību un, protams, par studiju gadiem kā ''labāko laiku'' mūžā... Neviens vien garāmgājējs uzskatīja par nepieciešamu mēģināt nomierināt pie Dzemdību nama raudošo meiteni un pateikt kādu labu vārdu, tas gan nepalīdzēja... Beidzās gan tas viss veiksmīgi, ja pasniedzēju man apvārdot neizdevās, tad ar dekanātā strādājošajiem jau gāja vieglāk un, ņemot talkā dažas sīkas viltības, visi kopā tomēr panācām, ka man Ievads seksualitātē nebija jāapmeklē atkārtoti...

Līdzīgi pagāja arī trešais studiju gads, ko atceros tikai kā caur miglu. Mūžīgs pārgurums, problēmas un mācību parādi. Šmaukšanās, lūgšanās, viltīgi un stratēģiski izstrādāti plāni – metodes, ar kuru palīdzību mēģināju nokārtot eksāmenus. Lielākoties man tas arī izdevās, bet parādiņus jau tik un tā paguvu iekrāt. Redzot manu mūžīgo pārgurumu un neveiksmes, ģimenes konsīlijs apspriežoties tomēr visžēlīgi atļāva man pāriet uz neklātieni! Liels paldies viņiem par to!

Ceturtais mācību gads, ņemot vērā, ka tagad man skola bija jāapmeklē tikai sestdienās, jau bija nedaudz vieglāks. Arī dzīve sāka radīties gaišākās krāsās, bet tas gan man liekas vairāk bija nevis tāpēc, ka es studēju un tas taču ir mans ''labākais laiks mūžā'', bet gan tāpēc, ka man ar studēšanu, par laimi, ir jānodarbojas arvien retāk. Jūtot, ka neklātienē jāmācās krietni mazāk un pasniedzēji šeit visus žēlu krietni vairāk, protams, sāku uz to nedaudz spekulēt. Laikam jau nevajadzēja, jo tagad, mācoties piektajā kursā, kad strauji tuvojas sesija, man atkal parādu ir vairāk nekā saprašanas. Atkal kaļu jaunus plānus, kā ar to visu tikt galā un lūdzu Dievu, kaut ģimenes konsīlijs būtu tik žēlīgs un atļautu paņemt akadēmisko gadu...

Tāds, lūk, izrādās ir ''labākais laiks'' manā dzīvē un tas vēl turpinās un, šķiet, kādu laiku arī turpināsies...