Svešu dzīves veidu pieņem par savējo

Palielināt attēlu

Padomju laikus piedzīvojušie atminas, cik sarežģīti tolaik bija nokļūt ārpus PSRS robežām. Garas rindas, pārbaudes, neskaitāmās anketas un izziņu kaudze... Tagad viss ir vienkārši. Lai nokļūtu Londonā vai Parīzē, nav nepieciešama cita pase un pat vīza nav vajadzīga. Neviens nepētīs, vai jums vai jūsu radiniekiem bijušas sodāmības, jo tas nevienu neinteresē.

Līdzi var ņemt biezu naudas žūksni - vairs nav jāslēpj "liekās" banknotes, turklāt mūsdienu tehnoloģijas ļauj skanošo paslēpt mazā plastikāta kartītē, tādējādi pasargājot to no zagļiem un muitniekiem.

Tomēr tagad man sāk likties, ka tas aizliegums brīvi doties uz ārzemēm nemaz nebija tik nepamatots. Jo nesen pati izjutu «postošo rietumu ietekmi» uz mūsējiem.

Pirms kāda laika no Londonas pēc gada prombūtnes atgriezās mūsu ģimenes draugs. Atguvies no pārbrauciena, viņš mūs aicināja pastaigā pa Rīgu, pēc kuras bija ļoti noilgojies. Tā pastaigājoties, puisis konstatēja, ka viņam beigušās cigaretes. Nopircis jaunu paciņu, viņš acumirklī to atbrīvoja no iepakojuma un tukšo smēķu kastīti nometa turpat uz asfalta. Vēlāk viņš līdzīgi rīkojās ar šokolādes un saldējuma iepakojumu papīrīšiem. Jautāts, kādēļ nemet atkritumus tvertnēs, draugs ar līdz šim nedzirdētu cinismu atcirta: «Sētniekiem maksā algu no manas – nodokļu maksātāja – naudas. Es viņiem maksāju – lai strādā!»

Savulaik, ierodoties Parīzē, gardi pasmējos par teicienu «Ieraudzīt Parīzi un mirt». Otru tik piedrazotu pilsētu neesmu redzējusi! Man līdz tam brīdim pat prātā nenenāca, ka pastaigājoties pa slaveno Champs Elysée avēniju, iespējams iekāpt suņa kakā. Tagad es zinu - iespējams! Un ne reizi vien!  Jūs, varžēdāji, atbraucot uz Ogri paši nomirsiet aiz skaudības! Nenoliedzami, Francijas galvaspilsētas arhitektūra un vēsturiskais mantojums ir unikāli, taču tas viss ir tik piemēslots...

Tagad man vairs smiekli nenāk. Nedz cik daudz mūsējo jau ir pieņēmuši svešu dzīvesveidu par savējo? Un kādas būs sekas?