Vīrieši, kādēļ jūs esat TĀDI?

Palielināt attēlu

Vīrieši, kādēļ jūs esat TĀDI? Labu laiku uzskatīju, ka esmu kāda ekskluzīva un neparasta vīrieša dzīvesbiedre, tomēr diskusijas ar bēdumāsām pierādīja pretējo.

Mīļais, kādēl tavas zeķes dzīvo savu dzīvi? Es kā īsts dzinējsuns iemācījos tās atrast pēc neciešamās smakas, ko izplata tavi „bumerangi”. Nē, atbilde „es tās vēlāk iemetīšu veļas kastē” galīgi neder, jo es zinu, ka „vēlāk” var iestāties arī nākamgad. Būtu vismaz man gāzmasku uzdāvinājis komplektā ar gumijas cimdiem, lai es tavus „sierus” varētu nogādāt līdz veļas mašīnai...

Dārgumiņ, kāpēc tu iedomājies, ka mans dzīves aicinājums ir mazgāt tavus netīros traukus? Ak, tas esot sievietes pienākums? Kāpēc? Kurš āzis to izdomājis? Tas būtu godīgi, ja es būtu vidusmēra mājsaimniece, kuru nekas cits kā apkopējas darbs neinteresē! Atļaušos atgādināt, saulīt, ka es strādāju tāpat kā tu, turklāt pelnu vairāk un vēl atrodu laiku, lai savāktu mūsu dēliņu no bērnudārza un veltīt viņam laiku, ik pa brīdim nēsājoties starp gāzes plīti un gludināmo dēli. Kāpēc tu nepamani pilnu atkritumu spaini un netīru paklāju -  tavus nedaudzos pienākumus mūsu mājā? Par tiem tu atceries tikai tad, kad vairākas reizes esmu atgādinājusi.

Mans sapņu vīrieti, tev nav jābūt santehniķim, atslēdzniekam, automehāniķim un galdniekam vienā personā. Taču, ja tu pats nemāki saskrūvēt salūzušo skapīti, pielīmēt grīdlīstes, nomainīt auto riepu, tad, lūdzu, atrodi iespēju samaksāt par šiem pakalpojumiem! Es taču nelieku tev sašūt tavas saplīsušās bikses, jo zinu, ka tu to nespēj – vai nu salāpu pati, vai nu aiznesu uz šūšanas darbnīcu (atzīstos – es neesmu iemācījusies nomainīt saplīsušos rāvējslēdzēju).

Manu sirdspuķīt, kāpēc tu liecies gultā ar temperatūru 37 grādi un esi gatavs rakstīt testamentu, bet, kad es apslimstu (sievietes uztverē „apslimšana” iestājas tad, ja termometrs rāda 38 – 39), tev šķiet, ka simulēju? Ak, tu esi lasījis, ka sievietes ir izturīgākas, jo mums jādzemdē? Bet es esmu kaut kur dzirdējusi, ka vīriešus sauc par „stipro dzimumu”.

Saulīt, kāpēc iedzeršana katru nedēļas nogali pārvērtusies par tradīciju, kas robežojas ar alkoholismu? Ak, tu esi noguris nedēļas laikā, jo strādāji? Un ko tad es, tavuprāt, darīju? Kāpēc, kad vēlos pavadīt brīvdienas kopā, aizejot uz cirku vai teātri, tad tu atrūc: „Esmu noguris, gribu atpūsties”? Bet ko tad es piedāvāju?

Susuriņ, esmu pamanījusi, ka pēdējo divu gadu laikā esi man dāvinājis ziedus vienīgi dzimšanas dienā. Labi, es neceru, ka tu atminēsies manu vārdadienu un kāzu jubilejas datumu,  bet kā var aizmirst Valentīndienu un 8.martu – dienas, kad katram otram garāmgājējam rokās ir ziedi? Un vispār – kad tu pēdējo reizi esi mani palutinājis tāpat vien, bez iemesla? Tai pat laikā tu pieņem manus uzmanības apliecinājumus (jauns krekls, skūšanās balzams un citi nieciņi) ar tādu sejas izteiksmi, it kā tā tam jābūt, bieži vien aizmirstot pateikt paldies.

Vēl viena dīvainība – ja esmu mājās, tad tu mani vienkārši nepamani. Tu dažreiz nedzirdi manus jautājumus, jo esi „ieurbies” datorspēlītēs un nepamanīji to, ka esmu nogriezusi matus. Interesanti, vai tu pamanītu manu ilgstošu prombūtni?

Jā, es zinu, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes – no Venēras, ka „iņ” un „jaņ” ir dažādās krāsās.... taču tie papildina viens otru. Tad kāpēc mēs, laikam ritot, aizvien vairāk attālināmies viens no otra? Kāpēc vienīgais, kas tevi interesē, ir sekss, alus un futbols? Es negribu vairs tā dzīvot, tāpēc aizeju. Zinu, ka šovakar, atnākot no darba, tu atvērsi Ogrenetu un izlasīsi šo vēstuli. Šķiet, tas ir vienīgais veids, kā tikt pamanītai.

Vairs ne tava,

vienkārši Marija.