Mīlestības atkarība. Kad mīlestība - tas ir slikti.

Palielināt attēlu

Pati par sevi mīlestība nevar būt problēma. Tīrā veidā mīlestība padara bezgala skaistu gan to, kurš mīl, gan to, kuru mīl.

Varam ilgi diskutēt par to, vai mīlestība traucē vai palīdz redzēt otru personību visa tās pilnībā, tomēr vienu varam teikt noteikti: spēja brīvi būt mīlestībā, lūk, kas ir laime. 

Bet kas tādā gadījumā notiek - mīlestības atkarībā? Robeža starp mīlestību un mīlestības atkarību atrodas tur pat, kur tiek vilkta robeža starp prieku un ciešanām. Tātad, mīlestība pārvēršas par problēmu, tiklīdz cilvēks kopā ar mīlestību dara sev (vai ļauj sev darīt) sāpes. Vai pat dara to - mīlestības vietā. Var paietpuse dzīves, lai iemācītos atšķirt vienu no otra. 

Kādā veidā mīlestība var padarīt cilvēka dzīvi nepanesamu? Mīlestības atkarības formula ir sekojoša: "mana laime ir tavās rokās". Visievainojamākais šajā nozīmē ir tas cilvēks, kurš tic, ka laime kā priekšmets, vai personība,vai notikums, vai substance var atrasties kaut kur ārpus viņa; ka tā rodas brīdī, kad šī otra lieta ar sajūsmu "panāk" un "noķer" viņu vienalga kādā veidā. "Laime" var būt vienalga kas: maģistra grāds, trīs dienu pārgājiens, oligarha sievas statuss, māja Mežaparkā. Šajā rindā ir ierakstāmi arī tie, kuru ‘otrā pusīte’ ir pudele vai kārtējā deva. Jo (tieši tāpat kā kārtējā virsotne, vai kārtējā mīļākā) tas viss, pirmkārt, simbolizē cilvēka laimi un, otrkārt, atrodas nevis pašā cilvēkā, bet gan ārpus viņa. Tādā veidā veidojas jebkura atkarība, ja vien cilvēks tic, ka laime ir kas līdzīgs objektam un ka tā ir ārēja.

Arī mīlestības atkarība darbojas pēc tāda pat principa. Tā rodas tad, ja cilvēks tic, ka pastāv kāds, un šis kāds (vai kāda) ir mana laime. Tad es gribu, lai viņš (vai viņa) mīl mani "pa īstam", ir "mans", solās būt kopā ar mani vienmēr. Tāda "mīlestība" līdzinās aprīšanas procesam. Bet, ja šņabi var iedzert un narkotikas injicēt, tad cilvēku apēst nav iespējams un ciešanas un sāpes sākas diezgan ātri. 

Mīlestības atkarības pazīmes: 

-tendence idealizēt otru personu;

-redz otru personu tādu, kādu viņu grib redzēt, nevis tādu, kāds viņš ir;

-veido otru cilvēku un tad viņu šķietami mīl;

-fokuss uz to, kā partneris attiecas, nevis uz to, kāds viņš ir patiesībā; 

-aizrautība ar to, ka otrs cilvēks liek justies īpašam;   

-likt otram justies atbildīgam par savu laimi, vērtību un drošību;

-trauksme vai panika, ja neesmu kopā ar otru, vai ja otrs nerunā tā, kā esmu gaidījis;

-pastāv vesels gaidu komplekts, kurš otram ir jāapmierina, lai es justos mīlēts un drošībā;

-sajūta, ka bez otra nav iespējams dzīvot;

-bailes pazaudēt otru cilvēku; 

-iekšējs tukšums un vientulības sajūta, ja otrs cilvēks neizrāda uzmanību un neiedrošina;

-greizsirdība un doma par to, ka otram man ir jāpieder. 

Kas notiek šāda cilvēka dzīvē? 

Tāda cilvēka dzīvē apātija un depresija kļūst par pastāvīgiem ceļabiedriem. No tādas dzīves "gribas vemt". Šāds cilvēks vienmēr grib otram izpatikt un burtiski dzīvo otra cilvēka dzīvi. Savukārt otrs cilvēks visu laiku ir neapmierināts un kritisks. Cilvēka dzīve pārvēršas par murgu. Viņš neizguļas. Jau no paša rīta ir sliktā garastāvoklī. Pat miegā ir sajūta, ka viss ķermenis ir tonusā un spriedzē. Īpaši slikti šāds cilvēks guļ tad, ja otra cilvēka nav mājās. 

Otrs cilvēks nesniedz ne tās rūpes, ne siltumu, ne uzmanību, kāda tiek gaidīta. Tā rezultātā iestājas vilšanās par to, ka nav attaisnotas gaidas. Cilvēks sajūtas maziņš. Viņš gaida uzmanības apliecinājumus un apskāvienus.

Šāda cilvēka mamma un tētis mēdza daudz strādāt. Bērnībā viņš auga viens pats un daudz laika pavadīja, būdams vienatnē. Ja vecāki šķīrās, tad viņš šķiršanos pārdzīvojaļoti sāpīgi. Vientulībā šī bērna pasaule sabruka un arī vēlāk to bija grūti atjaunot. Tā arī šis cilvēks savu dzīvi uz šīm drupām pavada.

Iespējams, kāds no vecākiem ļoti daudz no šāda bērna gaidīja, bet pēc tam paziņoja, ka ir viņā vīlies. Ka bērns nav attaisnojis viņa cerības. Vecāks uzspieda savu viedokli, bet uzmanības no šī vecāka pietrūka. Iespējams, ģimenē vispār tika gaidīts cita dzimuma bērns un par to tika bieži runāts.

Ja šādu traumu, kur bērns tika bērnībā atstumts, izstrādā psihoterapijā, cilvēks sāk elpot ar pilnu krūti. Ķermenī parādās vieglums. Ir sajūta, ka cilvēks stabili stāv uz savām kājām. Izzūd vēlme izpatikt. 

Lūk, cik ļoti svešas gaidas spēj ietekmēt cilvēka dzīvi!Tomēr nākamās attiecības mēdz būt daudz veiksmīgākas, jo mainījies ir pats cilvēks.

Nenes sev līdzi savā dzīvē svešu gaidu nastas! Atdod šīs gaidas atpakaļ tiem, kuri tās tev uzlika! 

Kādas ir tavas gaidas?

Kā tu attiecies pret gaidām, kuras ir uzliktas  tev...? 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.