Ingrīda Dambīte jau 18 gadus par savām mājām sauc Malahidi Īrijā – skaistu pilsētiņu pie jūras netālu no Dublinas. Dodoties svešumā, viņa domāja, ka tas būs uz pavisam īsu laiku, taču liktenis lēma citādi. Tieši Īrijā Ingrīda ir sastapusi savu mīlestību un piepildījusi bērnības sapni, taču viņai joprojām Ogrē ir īpašums, kuru laiku pa laikam apciemo un, kas zina, varbūt kādreiz šeit atgriezīsies pavisam. 

"Tas noteikti nenotiks ātrāk par pensijas vecuma sasniegšanu, jo es gluži vienkārši nezinu, ko pēc tik daudziem gadiem svešumā varētu šeit, Latvijā, darīt," saka Ingrīda, piebilstot, ka Īrijā droši jūtas arī sociālo garantiju dēļ. 

 

"Zinu, ka tad, ja nebūs darba, vai saslimšu, bez atbalsta nepalikšu. Jebkurš, kas Īrijā strādā un maksā nodokļus, vai tas būtu īrs vai latvietis, var justies drošs – sociālais pabalsts ir 800 eiro mēnesī, bet dīkstāves pabalsts saistībā ar Covid – 19 šobrīd ir 350 eiro nedēļā. Saslimstot cilvēks var nekavējoties saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību, un es pat nevaru iedomāties situāciju, ka ārstam varētu piedāvāt naudu – labākajā gadījumā pateicība, izrakstoties no medicīnas iestādes, varētu būt ziedi vai kāda šokolāde. Šie ir tikai daži aspekti, kāpēc joprojām esmu Īrijā. Bet, lai vai kā, man tiešām ļoti patīk Ogre. Ik reizi atbraucot, redzu, ka pilsēta kļūst aizvien sakoptāka un skaistāka. Pieļauju, ka varētu šeit aizvadīt vecumdienas, jo te viss ir – sava slimnīca, dažādas valsts un pašvaldības iestādes, nemaz nerunājot par skaisto dabu. Redzams, ka pilsētas vadība rūpējas par savu pilsētu un iedzīvotājiem. Ogre ir ideāla pilsēta, kur dzīvot. Man šeit ir īpašums, un, lai arī pagaidām esmu tālu projām, to noteikti paturēšu," saka Ingrīda, kura lēmumu doties projām pieņēma ļoti sen, 2003.gadā, tolaik vēl būdama studente. 

 

Ingrīda studēja tiesību zinātni un paralēli strādāja. "Piestrādāju kafejnīcā, alga bija 60 lati mēnesī, no kuriem 15 ik mēnesi vajadzēja maksāt par studijām, bija jāmaksā arī par dzīvokli, un iztikai nekas daudz vairs nepalika. Kāda paziņa tolaik bija devusies uz Dublinu Īrijā un aicināja mani pievienoties, solot palīdzēt atrast darbu. Tik tikko biju šķīrusies, angļu valodu tobrīd vēl nezināju. Tā bija viena liela avantūra, tomēr paņēmu augstskolā akadēmisko gadu un devos ceļā. Protams, tobrīd domāju, ka tikai uz gadu vai diviem, bet tagad sanāk, ka gandrīz pusi dzīves jau esmu aizvadījusi svešumā," stāsta Ingrīda. 

Uzņēmīgā jauniete sākotnēji strādāja dažādus darbus, – gan gatavoja burgerus, gan strādāja sendviču rūpnīcā, – visur, kur varēja iztikt bez angļu valodas zināšanām. Sākotnēji problēmas radīja arī darba atļaujas noformēšana, jo Latvija tolaik vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā. Brīžiem šķiet, ka jābrauc mājās, jo periodiski darba nebija un iepriekš nopelnītā un iekrātā nauda kusa kā sniegs. Taču tad Ingrīdai piedāvāja darbu lielā farmācijas kompānijā "Pfizer", kur bija nepieciešams uzkopt laboratorijas. Ingrīda devās uz darba interviju, kas angļu valodas zināšanu trūkuma dēļ notika gandrīz kā mēmajā kino, rādot ar zīmēm, ko un kā centīgā jaunā latviete tīrīs. Sieviete, kuras uzdevums bija atlasīt potenciālos darbiniekus, noraugoties šajā izrādē, sāka sirsnīgi smieties un Ingrīdu pieņēma.

 

"Rezultātā šajā farmācijas kompānijā nostrādāju 10 gadus. Sākumā tīrīju tikai ofisus, laboratorijām mūs nelaida pat tuvumā. Sāku mācīties angļu valodu – ņēmu privātstundas un arī pati cītīgi centos apgūt aizvien jaunus vārdiņus. Tikmēr Latvija jau bija iestājusies Eiropas Savienībā. Pamazām sāku virzīties pa karjeras kāpnēm. Finālā manā pakļautībā bija 15 cilvēku, kuru uzdevums bija zāļu ražošanas laboratorijās nodrošināt sterilus apstākļus – tur pat gaisam jābūt sterilam. Darbs bija stabils, pietiekami labi atalgots, taču ļoti garlaicīgs un vienmuļš. Angļu valodu jau biju apguvusi ļoti labā līmenī. Dienas lielāko daļu aizvadīju pie datora, atbildot uz e – pastiem, rēķinot manā pakļautībā esošo darbinieku algas, veidojot viņu darba grafiku utt. Dodoties uz darbu, nedrīkstēja lietot kosmētiku, smaržoties, lakot nagus – arī pašiem, atrodoties laboratoriju telpās, bija jābūt steriliem. Tas, protams, man, jaunai sievietei, kurai reizēm gribas uzpucēties un būt smukai, nebija viegli. Tā pagāja seši gadi. Laiku pa laikam palasīju arī darba sludinājumus, līdz mani piesaistīja paziņojums, ka lidsabiedrība «Aer Lingus» aicina darbā stjuartes. Stjuartes darbs bija mans bērnības sapnis, un šī bija iespēja to īstenot! Tolaik man bija jau 44 gadi, neticēju, ka manā vecumā mani varētu pieņemt darbā par stjuarti. Arī paziņas centās atrunāt, jo grasījos pamest stabilu darbu farmācijas kompānijā, tomēr nolēmu riskēt un pieteikties. Tas bija drosmīgs solis, bet risks attaisnojās!" stāsta Ingrīda. 

 

Atlase notika trīs kārtās, bija arī veselības pārbaude un obligāts nosacījums – peldētprasme. "To visu izturēju. Sākotnēji man piedāvāja darba līgumu vien uz sešiem mēnešiem, un lidojumi bija uz dažādām Eiropas valstīm. Pēc sešiem mēnešiem līgumu pagarināja un piedāvāja iziet jaunu apmācību kursu, lai varētu lidot tālajos reisos uz ASV. Fiziski šis darbs ir ļoti grūts, tomēr man bija tā laime iepazīt pasauli un savā sapņu darbā nostrādāt trīs ar pusi gadus, līdz sākās Covid – 19 krīze un lidojumi faktiski vairs nenotiek. Ja agrāk «Aer Lingus» no Īrijas lidoja uz 15 Amerikas pilsētām, tad tagad reisi ir tikai uz divām – Ņujorku un Čikāgu un arī tad ļoti reti – faktiski mēs esam bez darba. Kad sākās Covid – 19 krīze, lidsabiedrība darbiniekiem piedāvāja kompensāciju – par katru nostrādāto gadu divus tūkstošus eiro. Darbinieces, kas uzņēmumā strādāja 10 un 20 gadus, saņēma kompensāciju un aizgāja. Mans darba stāžs ir salīdzinoši neliels, un es paliku. Šobrīd skaitās karjeras pārtraukums, kad kompānija nemaksā, bet saglabā darba vietu līdz 2022.gadam. Būtībā šajā lidsabiedrībā var lidot pat līdz pensijai – mums ir arī 62 gadus vecas stjuartes – skaistas, koptas dāmas. Taču, ja situācija ar Covid – 19 turpināsies, jārēķinās, ka tas būs viens lidojums mēnesī un attiecīgi arī pavisam niecīga alga. Es, protams, labprāt gribētu atkal lidot, – kā redzu lidmašīnu, sirds iesāpas, bet, lai vai kā, esmu paguvusi apceļot visas lielākās ASV pilsētas, kas citādi droši vien nebūtu iespējams. Esmu piepildījusi savu sapni lidot un esmu laimīga par to periodu, kas man bija dots. Droši vien ir pienācis laiks domāt, ko darīt tālāk," saka Ingrīda.

 

Katram jāpiepilda savs sapnis 

Liktenis Ingrīdai Īrijā ļāva ne vien izbaudīt sapņu darbu, bet arī pirms pieciem gadiem sastapt mīlestību – Īrijā dzīvojošo francūzi Juliānu. Abi pērn bija noteikuši laulību reģistrācijas dienu, kāzām vajadzēja notikt Francijā, kur dzīvo Juliāna vecāki, bet stingro Covid – 19 ierobežojumu dēļ tās nācās uz laiku atlikt, līdz būs iespējamas svinības vismaz ģimenes lokā. Īrijā dzīvo un farmācijas kompānijā strādā arī Ingrīdas dēls, kurš, starp citu, bieži vien apsver domu atgriezties Latvijā. Svešumā izveidojies arī stabils draugu loks. Savukārt Latvijā Ingrīdai dzīvo mamma un brālis ar ģimeni, ar kuriem kontaktēties šobrīd faktiski iespējams vien ar tālruņa vai datora starpniecību. 

Ingrīda atzīst, ka pirms daudziem gadiem pieņemtais lēmums doties svešumā ir sevi attaisnojis. "Protams, man pietrūkst tuvinieku klātbūtnes. Cik vien  tas bija iespējams, kaut uz pāris dienām, devos uz Latviju viņus apciemot. Šobrīd šo iespēju ierobežojusi Covid – 19 krīze. Pietrūkst arī latviešu kultūrvides, latviešu teātru, koncertu, lai gan tie samērā bieži līdz ierobežojumiem notika arī Īrijā. Pietrūkst Līgo svētku noskaņas, Latvijas mežu, sēņošanas, ogošanas. Visu pārējo var nopirkt arī Īrijā. Uzņēmīgi ļaudis šeit atvēruši poļu / krievu veikaliņus, kur var iegādāties arī Latvijā ražotas preces. Arī latvieši ir strādīga un apķērīga tauta – atver gan savas kafejnīcas, gan cep uz pasūtījuma mājas tortes. Ar vietējiem latviešiem kopā svinam svētkus. Bet, kā jau minēju, – galvenais ir drošības sajūta par rītdienu, ko vēl jo vairāk pastiprina no Latvijas pienākošās ziņas par mazajiem uzņēmējiem. Šobrīd var labi redzēt, kā Covid – 19 krīzes laikā valsts par viņiem rūpējas vai drīzāk nerūpējas. Otra lieta – vecuma pensijas – ja es nepalīdzētu savai mammai, viņa ar pensiju izdzīvot nevarētu, lai gan visu dzīvi ir strādājusi. Un tas ir skumji. Ja man jautā, šobrīd manas mājas ir Īrijā, un, atbraucot uz Latviju, lai arī man Ogrē ir īpašums, te es jūtos kā ciemiņš. Laikam jau pārāk ilgi esmu bijusi projām. Varu tikai novēlēt katram piepildīt savu sapni, bet galvenais – labu veselību!" saka Ingrīda. 

 

Dzintra Dzene, OVV 

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

 

Foto no personiskā arhīva