Narcisms. Mīlēt narcisu.

Palielināt attēlu

Jebkuras attiecības, kuras nonāk terapijā, centrējas ap vienu:

ir saticies "cilvēkēdājs"  un "parastais cilvēks". Cilvēkēdājs grib parasto cilvēku vispirms nedaudz pamīlēt, pamīlēt; bet tad - apēst. Savukārt parastais cilvēks grib cilvēkēdāju vienkārši iemīlēt, tomēr - lai cilvēkēdājs viņu neapēd. Tad parastais cilvēks nonāk terapijā un jautā, kā lai cilvēkēdājam paskaidro - lai tas viņu neēd. Un tad, terapijas process nozīmē sekojošo: kā parastais cilvēks, ejot cauri dažādām ciešanām, nonāk pie sapratnes, ka cilvēkēdājs tomēr pārtiek no gaļas un nevis no parastā cilvēka skaidrojumiem. 

Ja nelaimīga mīlestība ir saistīta ar savstarpējas sapratnes neesamību, ar manipulācijām un pat ar psiholoģisku sadismu, tad parasti runa ir par narcismu. 

Kas ir narcisms? Šo tagad tik bieži sastopamo nosaukumu "narcisms" sabiedrībā ieviesa Freids.Viņš atsaucās uz stāstu par puisi, kurš iemīlējās pats savā ūdens atspulgā un nomira ilgās pēc šī nesasniedzamā "mīļotā". Liekas, ka "narcisms" varētu nozīmēt to, ka cilvēks ļoti stipri mīl sevi. 

Tomēr viss ir pilnīgi  otrādi. 

Kā vienmēr: "viss nāk no bērnības". Ir pieņemts uzskatīt, ka narcisam ir bijusi vai nu depresīva, vai auksta māte. Vai arī tāda māte, kura bērnu noraida un tādu, kāds viņš ir nepieņem. Nepārtraukta vecāku kritika un neapmierinātība varēja mīties ar nepelnītām uzslavām. Tas bērnā veidoja pretrunīgu viedokli par sevi. Par nejaušu un nepelnītu veiksmi viņš tika celts debesīs un uz vienu dienu tika iecelts pat par gada varoni. Savukārt par neveiksmi māte atgrūda vai ignorēja, ar to rādot, ka, ja nav veiksmes, tad viņš ir apaļa nulle. Tomēr vissmagākais narcisms veidojas ģimenēs, kur bērnus neuzslavē vispār.

Jo bērns ir mazāks, jo bīstamāks bērnam ir mīlestības trūkums. Pavisam mazs bērns mīlestības neesamību izjūt kā iekšēju nāvi. Tāds bērns iemācās pielāgoties aukstiem un noraidošiem vecākiem, nepārtraukti tiecoties pēc panākumiem. Tos viņš uzrāda vecākiem kā samaksu par mīlestību. Ja mammai patīk sportisti, bērns uzstāda rekordus. Ja vecmāmiņa dievina ārzemju literatūru, bērns izlasa visu Viktoru Igo. Ja tēvs ir matemātiķis, viņa meita, kura mācās sestajā  klasē, viegli risinās uzdevumus, kas paredzēti divpadsmitajai klasei. 

Kas tur slikts, jūs jautāsiet? Nekā slikta tajā, ja cilvēks tiecas uz pilnību, nav. Bez tā nav iespējama ne mācīšanās, ne kļūdu labošana, ne mākslas un zinātnes progress, ne personības izaugsme. Vēl vairāk – viss skaistais pasaulē ir narcisu roku radīts. Tas ir paredzēts narcisiem. Un, arī mēs to izmantojam. 

Savukārt, problēma rodas tad, kad bērns, pielāgojoties kroplīgai ģimenei, maksā par to ar savu iekšēju kroplumu.

Tātad narcisa dzīve ir nepārtraukta virzība – uzlabošanās virzienā. Kaut ko pazaudēt viņam nozīmē – izgaist pašam. Narcisam vienmēr ir ko darīt, un vienlaicīgi – nav par ko būt. Un, tā kā sevis pazaudēšana biedē, tad viņš nepārtraukti meklē iespēju kā uzlaboties, palaižot garām dzīvi. Bet, arī tas vēl nav pats sliktākais. 

Cilvēki, kurus nekad neviens pa īstam nav mīlējis, nespēj ne mīlestību pieņemt, ne arī to dot. Narcisu bērnība ir traģisma pilna. Tā viņus gandrīz vai nogalina. Varam tikai iedomāties viņa ciešanas, sajust viņa sāpes un izjust pret viņu žēlumu. Bet, ja reiz narciss izdzīvo, viņš parādā nepaliek. Viņš maksā pasaulei ar to, ka iznīcina tos, kuri ir ar viņu saistīti. Viņi dara tiem visu to, ko viņiem ir mācījuši vecāki. 

Narcistiskas personības pazīmes:

- Grandioza sevis svarīguma sajūta.

- Dzīvo fantāziju pasaulē, kas balsta viņu varenības maldus.

- Viņiem ir nepieciešamas pastāvīgas uzslavas un apbrīna.

- Viņiem ir sajūta, ka viņiem ir tiesības uz visu.

- Ekspluatē citus bez vainas un kauna sajūtas.

- Bieži iebiedē, pazemo, noniecina citus vai agresīvi izturas.

Ko darīt? 

-Nevajadzētu iekrist fantāzijās, jo viņi var būt ļoti apburoši un viņiem piemīt liels magnētisms.

-Ir jānosprauž veselīgas robežas.

-Nevajag viņus uztvert personīgi. 

-Meklējiet atbalstu un jēgu citur!

Turpinājums par dažādiem narcisu veidiem- nākamnedēļ.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā. 

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.