Par neatkarību un par vajadzībām

Palielināt attēlu

Neatkarība nozīmē precīzu savu vajadzību apzināšanos. Ja es savas vajadzības neapzinos,tad manī veidojas atkarība no blakus esošā cilvēka. Lai savas vajadzības no sava partnera "atdalītu", tās ir jāapzinās.

Tad tās ir iespējams izkārtot savā "personiskajā laukā" – starp sava "lauka"objektiem, jeb "figūrām". Savukārt, savu vajadzību neapzināšanās noved pie atkarības veidošanās no otra cilvēka vajadzībām. 

Vajadzība – tā ir jebkura svarīga cilvēka dzīves sastāvdaļa, kura nodrošina viņa labklājību. Vajadzības var nebūt svarīgas cilvēka izdzīvošanai, tomēr tās var būt svarīgas laimes sajūtai vai labizjūtai. Cilvēkam neklājas labi, kamēr visas viņa vajadzības nav apmierinātas. 

Kuras no sekojošām vajadzībām tevī ir jau apmierinātas un kurām no tām būtu jāpievērš lielāka uzmanība?

1.Vajadzība sevi uzturēt. Tas ir viss, kas ir nepieciešams, lai cilvēks sevi uzturētu dzīvu fiziskajā līmenī. Vajadzības pēc barības, ūdens, miega, pajumtes ir pamata vajadzības, kas ir nepieciešamas, lai uzturētu savu ķermeni. Mēs rūpējamies par savām pamata vajadzībām, līdz tās tiek nodrošinātas. Tālāk varam sākt rūpēties par emocionālajām, psiholoģiskajām un garīgajām vajadzībām. 

2.Vajadzība atpūsties, atslābināties un atjaunoties. Ja šīs vajadzības netiek apmierinātas, noteikti parādās kādi simptomi, kas šo vajadzību "izgaismo". Simptomi var parādīties gan ķermenī, gan emocijās, gan domās un norāda uz to, kas cilvēkam pietrūkst. No tā (piemēram, aizkaitināmība, nespēja fokusēties, zems izturības slieksnis, izsīkums, bezspēks, apātija) cilvēks var spriest, kādas vajadzības viņam nav apmierinātas.  

3.Vajadzība pēc drošības, paļāvības un aizsardzības. Tā ir saistītaar spēju uzticēties. Uzticēšanās sajūtu veido iekšēja pārliecība par savu spēju adekvāti stāties pretī dzīves izaicinājumiem; kā arī ar ticību, ka apkārtējie, ja tas būs nepieciešams, spēs nodrošināt atbalstu un to arī darīs. Drošība nozīmē gan iekšējus, gan ārējus apstākļu nodrošinājumu. 

4.Vajadzība pēc kopības sajūtas. Tas nozīmē, ka pastāv kāda cilvēku kopa, ko vieno kopīgas intereses jeb patika pret kaut ko. Ne vienmēr tas ir saistīts ar vienotu ģeogrāfisko telpu. Cilvēki var dzīvot dažādās valsts daļās un justies kā daļa no kopienas, ja viņiem ir līdzīgas vērtības vai javiņus vieno kopīga rīcība. Piemēram, cilvēki, kuriem ir kopīga reliģiska pārliecība, var justies daļa no nacionālas vai pat globālas piederības - kopā ar tiem, kuriem ir tādi paši uzskati.

5.Vajadzība spēlēties. Lielākā daļa cilvēku spēli uzskata par greznību, ko var piedzīvot tikai bērns savā bērnībā. Tad viņš uzaug, kļūst par "atbildīgu pieaugušo" un spēli uzskata par aktivitāti, kas paredzēta tikai bērnam. Tomēr, spēle nekādā gadījumā nav pretrunā ar to, ka esi atbildīgs pieaugušais. Vēl vairāk, pieaugušam cilvēkam ir pat pienākums rūpēties par to, lai viņa dzīvē būtu pietiekami daudz spēļu elementu. Atņemt sev spēles iespēju– lūk, kas ir bezatbildīgi. Spēle nav greznība, kas tiek pieļauta tikai bērnam; tā ir veselīgas, līdzsvarotas un realizētas dzīves nepieciešamība jebkura vecuma cilvēkam.

6.Vajadzība pēc autonomijas. Autonomija, jeb uzticēšanās sev nebūt nenozīmē "darīt to, ko es vēlos darīt". Uzticēšanās sev nozīmē uzkrāt gudrību, kas tiek izkopta, gadiem ilgi praktizējot paš-apzināšanos un paš-vērošanu (par ko rakstīju 31.10.20 rakstā).Tā ir apņemšanās mācīties no savu dzīves izvēļu rezultātiem. Uzticēšanās sev nenozīmē noraidīt jebkuru viedokli, kas nāk no ārpuses. Uzticēšanās sev – tā ir bērna prāta atvērtība "plus" sapratne, ko nozīmē pieaugušais, kurš nepārtraukti padziļina savu viedumu, mācoties un pieņemot savas dzīves mācībstundas.

7. Vajadzība radoši izpausties. Mēs visi esam unikālas un individuālas būtnes. Radošums ir saistīts ar veidu, kādā mēs izpaužam savu unikalitāti. Unikalitāte ir viss, kas ir raksturīgs tieši mums un kas apliecina mūsu pašu vērtību un unikālos talantus. Tie noteikti sekmē arī citu cilvēku dzīves kvalitāti. Savu talantu realizēšana un dalīšanās arī citiem jau pēc savas būtības ir tas, kas cilvēku piepilda. To darot, mēs apliecinām paši savu nozīmi un savu vērtību.

8.Vajadzība pēc mērķa un jēgas. Bez mērķa apziņas savā dzīvē mēs izdzīvot varam, tomēr tad mēs nespējam izjust piepildījumu. Mērķis ir kā iekšējs kompass. Mērķis piešķir mūsu rīcībai jēgu un sniedz sajūtu, ka laiks, ko pavadām uz zemes, kalpo kaut kam, kas ir lielāks, nekā mūsu pašu personīgo vēlmju apmierināšana. Mērķis paplašina cilvēka identitāti no "mazasun nenozīmīgas būtnes" identitātes, kuras eksistencei kopējā lietu shēmā lielas nozīmes nav, līdz ‘nozīmīga ieguldītāja’ identitātei. Savukārt tāir daudz lielāka, nekā iepriekš minētā mazā būtne. Kad esam dzinuši saknes savā mērķa apziņā, tad ne tikai ticam, ka svarīgi ir tas, ko mēs darām, bet arī tas, kas mēs esam.

9.Vajadzība pēc mācīšanās, izaugsmes un izaicinājumiem. Ir cilvēki, kuri neuzskata, ka pieaugušajam cilvēkam joprojām vajadzētu mācīties. Viņi uzskata, ka mācīšanās notiek bērnībā, kad ejam skolā. Viņos nav dzīvs mūž-izglītības jēdziens. Laimīgs cilvēks mācīšanās līkni turpina visu mūžu. Viņš ar prieku sagaida ikkatru izaicinājumu, jo kopā ar to nāk arī izaugsmes iespējas.

10.Nepieciešamība pēc mīlestības.Dāvāt mīlestību ir tik pat svarīgi, cik to saņemt.Mīlestība ir universāla vajadzība, kas būtiski ietekmē ikviena cilvēka labklājību un ir vissvarīgākā no visām vajadzībām. Mīlestība nenozīmē tikai siltu sajūtu pret otru cilvēku. Mīlestība saistās ar vēlmi uzlabot otra cilvēka labklājību un ar rūpēm par otra cilvēka dzīves kvalitāti. Tomēr galvenais ir atcerēties, ka te ir runa gan par mīlestības došanu, gan par tās saņemšanu. Mīlestības saņemšana ir ļoti svarīga, taču, ja cilvēks koncentrējas tikai uz saņemšanu, tad viņš piepildījumu nejūt neatkarīgi no tā, cik daudz mīlestības saņem. Tas ir tāpēc, ka mīlestības saņemšana tikai daļēji piepilda šo vajadzību pēc mīlestības. Savukārt, arī viena pati došana aizpilda tikai daļu no mīlestības vajadzības.

Vingrinājums: 

Kurai no šīm vajadzībām tev šobrīd ir jāpievērš lielāka uzmanība - lai tu varētu turpināt savā dzīvē augt?

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā. 

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.