Iemīlēšanās bioķīmija. Kā nekļūt par savu hormonu vergu.

Palielināt attēlu

Iemīlēšanās ir gan psiholoģisks, gan hormonāls process. Kā varam būt gatavi gan satikt savu kaisles objektu, gan vienlaicīgi nezaudēt saprātu?

Zinātne vēl aizvien nav līdz galam izpratusi, kas notiek ar cilvēka organismu spēcīgas iemīlēšanās posmā. Pagaidām galvenās hipotēzes tiek izvirzītas, balstoties uz teoriju par hormoniem, kurus izdala iemīlējies cilvēks. Sliktā ziņa ir tā, ka šī cilvēka izredzētaisvar būt pavisam nepiemērots kandidāts, ja paskatās uz viņu no loģikas un veselā saprāta puses; kamēr cilvēka ķermenis domā pavisam citādi. Ja nav vēlmes kļūt par savu hormonu vergu, tad ir vērts ar tiem iepazīties tuvāk. Mēģināsim saprast, kas ir tās viltības, ar kuru palīdzību šie bioķīmiskie mīlas aģenti liek iemīlēties, un kā neitralizēt to ietekmi.

Testosterons – atbild gan par vīriešu, gan sieviešu seksuālu uzbudinājumu. Vīriešiem tas izdalās daudzkārt vairāk, tieši tāpēc vīrieši šī hormona lielo daudzumu uztver kā iemīlēšanos. Sievietēm testosterona svārstības nav tik spēcīgas, tomēr, tiklīdz ir kaut neliels šī hormona pārsvars, tā svaru kauss nosveras par labu tam, lai sieviete iemīlētos. Šis hormons palielina fizisko slodzi, tādēļ "drošības tehnika" saistībā ar šo hormonu ir sekojoša:

-Pārgājiens pa gleznainām ainavām palielina pretējā dzimuma personas pievilcību. Tādēļ savas jūtas ir vērts pārbaudīt drīzāk pēc kvalitatīvas atpūtas. Iemīlēšanās pirmkārt nozīmē testosterona kāpumu, nevis pretim stāvošā cilvēka iemīlēšanās objekta brīnišķīgās īpašības.

-Pats pievilcīgākais trenažiera kaimiņš sporta zālē var izrādīties pavisam vienkāršs, ja satiksi viņu nevis intensīva treniņa laikā sporta zālē, vai uzreiz pēc tā, bet gan veikalā pie ēdiena plauktiem. 

Dopamīns - palielina gan arteriālo spiedienu un sirds pukstu biežumu, gan iedarbojas uz kuņģi un zarnu traktu. Tādēļ slavenie "taureņi vēderā" vai "sirds lec pa muti laukā", par ko parasti runā iemīlējies cilvēks, iespējams, gluži vienkārši norāda uz pārāk augstu dopamīna līmeni asinīs. Dopamīns iedarbojas gan uz cilvēka noskaņojumu, gan uz tā saucamo "iedrošināšanas sistēmu", liekot cilvēkam tiekties uz objektu, kurš dopamīna līmeņa paaugstinājumu izsauc. Dopamīns asinīs parasti palielinās stresa, trauksmes vai traumas laikā. Smadzenēs lielos daudzumos tas tiek atbrīvots dzimumakta laikā, ēdot garšīgu ēdienu un pat atceroties par patīkamu seksuālu piedzīvojumu, vai vienkārši gaidot, kad garšīgais ēdiens tiks pasniegts. Starp citu, tādu pašu efektu sniedz arī alkohols un narkotikas. Par to ir vērts padomāt. 

-Labs pēkšņas iemīlēšanās kandidāts ir ātrās palīdzības ārsts, ja iesākumā ir bijis ļoti slikti, bet simpātisks dakteris labi un ātri ir palīdzējis. Viņam tādu samīlējušos sieviešu ik dienas ir vairāki desmiti. 

-Labs sekss ar sliktu partneri – tā mēdz būt. Pie tam, daudz biežāk, nekā gribētos. Iemīlēšanos sliktajos puišos/meitenēs uztur dopamīns, kurš izstrādājas pie ikkatra jauna cīniņa gultā. Pie tam, viss pārējais var tiešām būt briesmīgi, tomēr ķermenis šo "narkotiku" pieprasa. Pati loģiskākā izeja – izšķirties no sliktā puiša/meitenes līdz seksam, jo pēc tā būs daudz grūtāk. Kvalitatīvs intīms sakars nekad nelietīgu cilvēku nepārvērš par daiļu princi vai princesi. Hormoni māna cilvēka uztveri slavenā sugas vairošanās motīva vārdā. 

-Jo garšīgāks ēdiens pirmajā randiņā, jo pievilcīgāks var likties partneris. Par alkoholu pat nerunājot, vai ne? Dopamīns tieksmi pēc baudas tikai vēl pastiprina. Ja manos plānos nav iemīlēšanās pirmajā satiktajā cilvēkā, tad pašu gardāko kūku es nepasūtīšu un ierobežošos ar dzērienu, kura sastāvā nav spirts. Skaidrs skatiens un viegla kuņģa sajūta pasargās mani no nevēlamas tuvības. Droši lutināt sevi ar ēdienu un alkoholu es varutikai tāda cilvēka kompānijā, kuru esmu daudz labāk iepazinis arī citās situācijās.

Oksiticīns ir vēl viens hormons, kurš ietekmē attiecības starp vīrieti un sievieti. Par oksitocīnu bieži runā saistībā ar dzemdībām un bērna barošanu, tomēr tas palīdz ne tikai dzemdībās, bet arī apaugļošanās procesā. To mēdz saukt par "piesaistes hormonu". Bez tā, kas asinīs izdalās liels daudzums oksitocīna pēc orgasma (kas pats par sevi jau ir patīkami), tas izstrādājas arī, ja tiek viegli stimulēta āda – maigos apskāvienos, vieglos pieskārienos. Tas uztur patīkamu otra cilvēka tēlu pat tad, kad šī cilvēka nav klāt. Barojošai mātei palielinās piena daudzums arī tad, kad viņa vienkārši atceras par savu bērnu – ar skaņu, fotogrāfiju vai sajūtu palīdzību. Rodas maiguma uzplūdi un oksitocīna jūra. Ja hormona līmenis netiek uzturēts augsts, nepārtraukti kontaktējoties ar piesaistes objektu, tad efekts pamazām izzūd. Labā ziņa ir tā, ka šis hormons nav stabils un, ja to pastāvīgi neuzpilda, tad, ja ik pa brīdim nav redzams objekts, kurš kairina, tad nelaimīga mīlestība pārstāj radīt sāpes. Tomēr ir arī trīs sliktās ziņas: 

-Ja pastāvīgi šo hormonu "papildinām", savas fantāzijas par iemīlēšanās objektu kurinām, vērojam viņa dzīvi sociālajos tīklos vai reālajā dzīvē un gaidām apsveikumus jubilejās, tad ciešanas var ilgt gadiem. Ārstēšanās notiek, izslēdzot objektu no visiem kontaktiem pilnībā. 

-Oksitocīns iznīcina stresa hormonus. Ja dzīvē viss ir sagājis šķērsām, bet ja kāds jūs šajā brīdī apskauj, tad arī tas var radīt iemīlēšanās sprādzienu. Princeses, kā pasakās ierasts, iemīlas savos glābējos un dzīvo ar viņiem ilgi un laimīgi. Tomēr neaizmirstam, ka pasaka atšķiras no dzīves tieši ar to, ka tā ir pasaka. 

-Ātro randiņu meistari zina, ka oksitocīns paaugstina uzticību pret otru cilvēku un izmanto to saviem mērķiem. Ātru, vieglu un itkā nevainīgu pieskārienu virkne spēj atslēgt pat visnoslēgtāko lēdiju drošības sistēmu. Par ātro randiņu upuriem parasti kļūst sievietes ar nelielu sociālo kontaktu loku. Tātad, kam asinīs ir maz oskitocīna. Straujš oksitocīna lēciens pēc pieskārieniem uz šādu cilvēku iedarbojas īpaši efektīvi. 

Ko darīt? 

Tiek uzskatīts, ka vismaz astoņi apskāvieni dienā ar astoņiem dažādiem cilvēkiem spēj uzturēt vajadzīgajā līmenī ne tikai draudzīgas saites ar šiem cilvēkiem, bet novērš arī straujas hormonu līmeņa svārstības. 

Ir liela iespējamība, ka šāda recepte pasargās arī no nevēlamas iemīlēšanās.

 Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.