Dainis Pandars: Mēs dzīvojam sabiedrībā ar jau degradētām vērtībām

Palielināt attēlu

Nesenais Satversmes tiesas spriedums, kas mēģina paplašināt jēdzienu "ģimene", ir izsaucis asu reakciju plašā sabiedrībā un raisījis karstas diskusijas publiskajā telpā.

Šajā sakarā "Kodols" uz sarunu aicināja Ogres Trīsvienības baptistu draudzes mācītāju Daini Pandaru.

Runājot par laulību un ģimeni, jāsāk droši vien būtu ar pašiem pamatiem. Vai tas ir cilvēku izdomājums un cilvēku ieviesta kārtība? Uz kā tā balstīta? Ko tā nosaka un paredz?

Cilvēce līdz mūsdienām ir nodzīvojusi, pateicoties laulībai un ģimenei. Bērni var veidoties tikai pateicoties tam, ka kopā saplūst vīrišķās un sievišķās dzimumšūnas. Tā ir ieliktā kārtība, kas darbojas ļoti labi, tāpēc to varētu nosaukt par protonormu, kuru nedrīkst mainīt, ja gribam turpināt cilvēci. Ģimenēs piedzimst tikai divu dzimumu bērni – puikas vai meitenes, kuri ar laiku turpinās veidot katrs savu ģimeni, atrodot attiecīgu pretējā dzimuma pārstāvi, lai veidotu laulības derību. Tas ir tik vienkārši kā ābece. 

Mēs zinātniski nevaram pierādīt radīšanu, taču ar saprātu nojaušam, ka šo kārtību ir ielicis kāds augstāks saprāts, ko mēs saucam par Radītāju. Kā vienā Latvijas Radio intervijā nesen teica komiķis Jānis Jarāns, "ko var muldēt, ka divas planētas saskrienas un piedzimst jauna pasaule un tik skaistas zivis, kādas ir Sarkanajā jūrā".

Evolūcija un zinātne nevar atbildēt uz jautājumiem, kāda ir dzīves jēga, kas ar mums notiks pēc nāves, kāpēc ir labais un ļaunais. Atbildes uz šiem jautājumiem var rast tikai caur garīgo perspektīvu jeb ticību Dievam un Viņa atklāsmei Svētajos Rakstos. Laulība un ģimene ir Dieva iestādījums, kuru sabojājot vai nelietojot pēc instrukcijas jeb Bībeles mēs sakropļojam cilvēces attīstību. Kad mēs šos sabiedrības pamatus cenšamies mainīt, tie sāk veidot traumētas personības, kas pārstāj ticēt normālai ģimenei un laulībai. 

No kurienes un kāpēc rodas vēlme pārdefinēt ģimenes un laulības jēdzienu? Kāpēc pēdējās desmitgadēs to redzam notiekam daudzviet pasaulē?

 Mēs dzīvojam sabiedrībā ar jau degradētām vērtībām. Varētu teikt, ka sabiedrības degradācija īpaši tika ietekmēta caur seksuālo revolūciju, kas 60. gados norisinājās ASV, kad ar mediju palīdzību tika izplatīta ideoloģija, ka sekss ir labs arī ārpus laulības. Hipiju kustība, narkotikas, rokenrols, kontracepcija – tie bija pastiprinoši faktori. Revolūcija nozīmē esošo iekārtu apgriezt ar kājām gaisā. Tātad bauda un visatļautība tika uzskatīta svarīgāka par morāli un lojalitāti ģimenes vērtībām.

Sekas? Statistikā ir piefiksēts šķirto laulību, seksuāli transmisīvo slimību izplatības, abortu skaita, emocionāli traumēto bērnu un psihisko slimību pieaugums, kā arī dažādu virzienu izplatība – feminisms, pornogrāfijas industrija, homoseksuālisms utt. Mēs dzīvojam postseksuālās revolūcijas periodā, kad lielai daļai jauniešu sekss tikai laulības ietvaros vairs nav vērtība, bet seksu ārpus laulībām viņi redz kā normu. Ja vēl viņi nāk no ģimenes, kurā ir pietrūkusi tēva un mātes mīlestība, viņi viennozīmīgi neredz nekā laba jēdzienos "ģimene" vai "laulība". Taču tas nenozīmē, ka šie institūti nav labi. Tas nozīmē, ka viņiem nav bijusi iespēja pieredzēt ģimeni, kurā tēta, mammas un bērnu attiecībās valda mīlestība, cieņa, sapratne un uzticība. 

Respektīvi – viņi nav pieredzējuši attiecību modeli, kurā morāle ir svarīgāka par baudu. Kur mīlestība valda pār egoismu. Kur cieņa pārspēj nicinājumu. Tiem, kas to nav pieredzējuši, nav nekādu problēmu pārdefinēt jēdzienu "ģimene" vai "laulība", jo viņiem tas ne ar ko pozitīvu tāpat neasociējas. Šī sabiedrības daļa ir viegli ietekmējama šo divu jēdzienu pārdefinēšanai, ko īpaši pēdējā laikā cenšas darīt lesbiešu, geju, biseksuāļi un transpersonu jeb LGBT kustība.

 No kurienes aug kājas šai LGBT ideoloģijai, kas soli pa solim mēģina panākt, ka homoseksuālas attiecības būtu pielīdzināmas laulībai? Kāpēc šīs ideoloģijas pārstāvjiem tas ir svarīgi?

Šeit es gribētu nodalīt divas lietas – cilvēkus ar homoseksuāla rakstura problēmām un karojošu ideoloģisku spēku, kas cenšas uzspiest dženderismu. Par gender ideoloģiju sīkāk var izlasīt vietnē genderstoplv.wordpress.com, taču tās pamatā ir tēze, ka, pat ja mēs nevaram izslēgt bioloģisko dzimumu, mūsu uzskats par dzimumu ir sabiedrības un kultūras uzspiests mūsu dzīves laikā.

Dženderisma domu, kas sakņojas marksismā, attīstīja amerikāņu feministe Šulamīte Fairstouna, kuru atzīst par gender ideoloģijas pamatlicēju. Viņas uzskats bija tāds, ka "sociālistiskās revolūcijas mērķis bija ne tikai likvidēt ekonomisko klašu jeb šķiru privilēģijas, bet pat vispār likvidēt šīs klases. Līdzīgi arī feministiskās revolūcijas mērķis ir ne tikai likvidēt vīriešu dzimuma privilēģijas, bet likvidēt pavisam jebkādu dzimumu izpratni. Jebkāda dzimumu izpratne vairs nebūtu kultūras un sabiedriskajā ziņā nepieciešama. Tieši homo-, hetero- un biseksuālisms ir šīs ideoloģijas augļi, sekas un veicinātāji. Reprodukcija vairs netiek saistīta ar dzimumu vai ģimeni. Šajā modelī viss ir iespējams. Arī in vitro apaugļošanas veicināšana ietilpst šajā pašā ideoloģiskajā plāksnē." 

Ja paskatāmies uz 1987. gadā ASV kongresā pieņemto geju manifestu jeb rakstveida paziņojumu par viņu uzskatiem un lēmumiem (var atrast internetā), mēs ieraugām šo netoleranto, agresīvo un naidīgo kustību. Piemēram, pasludinājuma fragmenti vien daudz ko liecina: "Mēs sodomizēsim jūsu dēlus, jūsu vājās vīrišķības simbolus. Mēs viņus savaldzināsim jūsu skolās.. jūsu ģimnāzijās, jūsu ģērbtuvēs.. jūsu jauniešu grupās.. jūsu Kongresa ēkās.. Jūsu dēli kļūs par mūsu mīļākajiem un klausīs mūsu pavēlēm.. Viņi nāks mūs atdarināt un pielūgt.” Šis manifests noslēdzas ar vārdiem: "Drebiet, hetero cūkas, kad mēs parādīsimies jūsu priekšā bez maskām." Lepnība, izsmiekls, ienaids, ļaunums, izvirtība. Tas viss mūs sagaida, ja mēs juridiski ļausim nostiprināties šai kustībai Latvijā.

Man ir ļoti žēl, ko šī agresīvā LGBT pieeja nodara tiem viņu locekļiem, kuri tomēr jūtas apmulsuši par savu identitāti un vēlētos dzīvot saskaņā ar savu bioloģisko dzimumu, grib būt brīvi no šīm nosliecēm uz savu dzimumu. LGBT ar savu rīcību grib aizliegt terapijas sniegšanu šādiem cilvēkiem, kā tas ir Anglijā. Tas parāda, ka LGBT nav toleranti pat pret sev līdzīgiem, kur nu vēl pret tiem, kas ir heteroseksuāli. Ja LGBT sāk aizliegt palīdzību cilvēkiem, tas ir pret cilvēku tiesībām. Katram cilvēkam ar homoseksuālu orientāciju ir tiesības kļūt heteroseksuālam. Šādiem cilvēkiem palīdzība ir tikusi sniegta vienmēr. Vēršanās pret šādu palīdzības praksi jau sākās 1974. gadā, kad Amerikas Psihiatru asociācija izslēdza homoseksualitāti no mentālo slimību saraksta.

Interesanti, ka viens no aktīvistiem šim lēmumam bija psihiatrs Roberts Spicers, kurš 2001. gadā veica pētījumu "Vai geji un lesbietes var mainīt savu seksuālo identitāti". Pašam par pārsteigumu viņš atklāja, ka starp 200 homoseksuālistiem 66 procenti vīriešu un 44 procenti sieviešu ir veiksmīgi nostiprinājušies heteroseksuālajā identitātē un dzīvesveidā. Līdzīgus apstiprinājumus savā 2011. gada pētījumā "Eks-geji?" guvuši arī psihologi S. Džounss un M. Jarhauss, kuri sešu gadu laikā novēroja pieaugušos, kas vēlējās atmest homoseksualitāti. No 66 pieaugušajiem 53 procenti apliecināja veiksmīgu pāreju uz heteroseksuālu identitāti un dzīvesveidu. Problēma ir tā, ka tiek izdarīts milzīgs spiediens uz psihologiem, lai viņi homoseksuālismu sauktu par normu, lai gan redzam, ka daļa LGBT pārstāvju paši to nemaz neuzskata par normu, drīzāk par noslieci. Tāpēc ir iespējams palīdzēt tiem LGBT pārstāvjiem, kuri nevēlas dzīvot šo dzīvesveidu, jo problēmu var risināt tad, ja to atzīst par problēmu. Taču arī uz viņiem ir spiediens, jo agresīvākie LGBT pārstāvji draud tādiem ar izslēgšanu no savas sabiedrības. 

Iedomāsimies, ka kāds no viņu kopienas vadītājiem atzīst, ka viņam ir bijis reliģisks piedzīvojums, kura laikā viņi sapratuši, ka homoseksualitāte ir grēks. Tas ir skaidrs, ka viņa izslēgšana ir tikai laika jautājums, jo šī atziņa neiet kopā ar šīs organizācijas mērķiem. Līdz ar to tā ir ilūzija, ka kaut kur pastāv visus iekļaujoša sabiedrība, jo tās identitāte pieprasa izslēgt tos, kuri neatbilst un ir kaitīgi šīs kopienas pastāvēšanai. Tas, kas būtu jāmaina sabiedrībai un baznīcai, ir gatavība palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri vēlas kļūt brīvi no homoseksuālajām nosliecēm un sajusties pieņemti kā jebkurš cilvēks, kas cenšas cīnīties ar savu grēku. Kā jau minēju, ir iespējama uzvara pār šīm seksuālajām neirozēm, kā savā grāmatā "Mīlestības sakārtošana" min bijušais homoseksuālis Mario Bergners.

Kā vajadzētu attiekties pret cilvēkiem, kuriem ir homoseksuālas noslieces, bet viņi nav LGBT ideoloģijas pārstāvji?

Problēma jau nav tikai homoseksualitāte, jo tas ir tikai viens no seksuālajiem grēkiem blakus pedofilijai, pornogrāfijai, zoofilijai, nekrofilijai utt. Kāpēc mēs netolerējam šos paveidus? Ja mēs gribam būt objektīvi, mums ir jānosoda ne tikai homoseksualitāte, bet arī jebkāda cita veida seksuāla izvirtība. Manuprāt, atkarība no pornogrāfijas ir lielāka problēma par homoseksualitāti, jo tā skar daudz lielāku procentu sabiedrības. Jūs gribat saprast, kā jūtas homoseksuāls cilvēks? Pajautājiet to kādam, kurš ir atkarīgs no pornogrāfijas! Tā ir nespēja to pārtraukt un tikt no tā brīvam! Tāpēc es uzskatu, ka uz homoseksualitāti ir jāskatās kā uz sava veida seksuālo atkarību.

Kā no tās tikt vaļā? Tas nav tik vienkārši, bet ir iespējams. Sākums ir atzīt, ka tā ir problēma, ar kuru jācīnās, nevis jāizturas toleranti. Ir jāierauga, ka grēks ir ļaunuma sakne, nevis "superego", kā to mēģināja pasniegt ateists Freids. Ar superego ir jāsaprot apkārtējā sabiedrība, kas “it kā” liek justies vainīgam par to, ka tu neesi tāds, kā prasa sabiedrības standarti. Līdz ar to ir tikai divi risinājumi – vai nu ir jācīnās ar savu grēku, vai arī jāmaina sabiedrības standarti. Diemžēl skaļākie homoseksuālistu pārstāvji ir izdomājuši, ka ir jāiet otrais ceļš. Tāpēc medijos un citur tas tiek postulēts kā norma, lai iekšējais ego beidzot justos labi. Taču patiesībā tas tā nestrādā, jo Radītājs mūsos ir ielicis sirdsapziņu, kas mūs apsūdz skaļāk par sabiedrību. 

Mēs daudzi uztraucamies, ko citi par mums padomās, kamēr pārsvarā cilvēki ir tik egoistiski, ka viņi nemaz negrib tik daudz par mums domāt, kā mums šķiet. Mēs paši par sevi domājam vairāk nekā citi. Mūsu pašu sirdsapziņa ir skaļākais nosodītājs. Kāpēc tad arī tajās valstīs, kur homoseksuāļiem ir tiesības laulāties, uz savu dzimumu seksuāli orientētiem cilvēkiem ir tik augsts depresiju un pašnāvību līmenis? Tāpēc, ka viņi paši sevi notiesā. Izmainīt sabiedrības standartus nav risinājums. Problēma ir jārisina paša cilvēka iekšienē. Labā ziņa ir tā, ka tas ir iespējams! Patiesi liberāls cilvēks nav tas, kurš var pateikt savai seksuālajai dziņai "jā", bet tas, kurš var pateikt tai "nē". Tas ir patiesi brīvs cilvēks!

Es kā garīdznieks varu apliecināt, ka Dieva Dēls, kurš pieņēma katru grēcinieku, neaicināja pieņemt grēku, bet gan brīvību no grēka, ko sniedz Jēzus Kristus. Līdz ar to jēdziens "liberālisms" savā būtībā ir brīvība, taču diemžēl tiek lietots, attiecinot to uz visatļautību, kas ir šī jēdziena demoralizēšana un izkropļošana. Par brīvību mēs varam runāt tikai konkrētās robežās, kuras pārkāpjot sākas nebrīve. Cietumā sēž likuma pārkāpēji, bet brīvībā ir tie, kuri rīkojas likuma robežās. Katrai mājas tehnikai līdzi nāk instrukcija, kurā skaidri ir norādīts, kā ar to rīkoties, lai tā nesabojātos. Ja šīs tehnikas lietotājs nerīkojas pēc instrukcijas, ražotājs neuzņemas par to atbildību. Arī mums Radītājs ir devis instrukciju jeb Svētos Rakstus, kā rīkoties ar savu ķermeni un dzīvi. Ja mēs nerīkojamies pēc instrukcijas, mēs nedrīkstam vainot Dievu, ja piedzīvojam savas nepaklausības sekas jeb sakropļojumus savā dzīvē. Piemēram, homoseksuāliem sakariem līdzi nāk tādas sekas kā, piemēram, seksuāli transmisīvās slimības, higiēnas problēmas (kad anālā seksa laikā dzimumloceklis saskaras ar fekālijām), depresija, vainas apziņa, kauns utt.

Esam piedzīvojuši, ka ar valodas, ar jēdzienu maiņu bieži mainās arī cilvēku attieksme pret lietām un parādībām. Kā spilgtāko piemēru laikam var minēt nedzimušu bērnu slepkavības, kas tiek nosauktas ļoti mīlīgos vārdos – par nevēlamas grūtniecības pārtraukšanu, par pozitīvu dzimstības regulāciju un tamlīdzīgi. Vai šādi valodas konstrukciju paņēmieni tiek lietoti arī attiecībā uz laulību un ģimeni? 

Mēs nevaram noliegt, ka mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kam ir seksuāla dziņa uz savu dzimumu, tāpat kā mēs nevaram noliegt, ka ir cilvēki, kam ir nosliece uz narkotikām. Lai mēs varētu veidot dialogu, mēs nevaram viņus vienkārši ignorēt. Mums viņi ir jāsaprot, un viņiem ir jāsaprot mūs. Homoseksuāliem cilvēkiem ir jāsaprot, ka lielākajai daļai sabiedrības viņu seksuālās dziņas izraisa pretīguma sajūtu un negatīvas emocijas. Domāju, vairākumam pat ideja kā tāda liekas šokējoša.

Ļoti daudzi tēvi un mātes baidās no tā, ka viņu bērns kļūs par geju vai lesbieti un nespēs turpināt dabisko dzimtas attīstību. Tāpēc daudziem aicinājums pieņemt homoseksuālismu par normu izklausās kā apvainojums un nicinājums pret viņu sajūtām. Aicinājums pieņemt nepieņemamo ir neiespējams. Tāpēc tiek iekustinātas citas sviras – vara un kontrole caur likumdošanu un medijiem. Proti, ja tiek radīti tādi jēdzieni kā "naida runa", "netolerance pret minoritātēm", "cilvēktiesību pārkāpšana", "homofobija", tā ir cenšanās likt sabiedrībai justies vainīgai par to, ka tā nepieņem homoseksualitāti kā normu.

Viens no argumentiem, kas allaž ticis lietots attiecībā uz viendzimuma pāriem, ir tas, ka laulība starp vīrieti un sievieti nekādi netiek skarta, tiek paplašināts tikai jēdziens"ģimene". Kur slēpjas šāda apgalvojuma bīstamība?

"Laulība" un "ģimene" ir cieši saistīti jēdzieni. Iejaucies vienā, un agri vai vēlu tas atstās ietekmi uz otru, tāpēc tā ir cenšanās iejaukties abās šajās cilvēces pamatinstitūcijās. Nesenais Satversmes tiesas lēmums par "tēva atvaļinājumu" lesbiešu pārim, manuprāt, nav Satversmes jautājums, bet gan drīzāk Darba likuma vai kāda cita likuma, kas skata dzīvošanu kopā vienā mājoklī, jautājums. Satversme tomēr ir visas latvju tautas vairākuma gribas izteikums par savas politiskās izteiksmes veidu un formu, kā to ir teicis Kārlis Vanags. Satversme pirmām kārtām aizstāv vairākumu, nevis minoritāti. Cenšanās apšaubīt pamatus, uz kuriem mēs stāvam, atnes bailes, nedrošību un nemieru. Pamati nav jāapšauba, bet jānostiprina.

Nedaudz blakus tēma, bet tas, kas tomēr ļoti ir ietekmējis izpratni par laulības un ģimenes institūciju, ir dzimumu maiņas realitāte. Ko varat teikt šajā sakarā?

Pētījumi skaidri rāda, ka pašnāvības domas un mēģinājumi transpersonu vidū ir daudz augstāki nekā jebkurā citā sabiedrības daļā. Tā ir apmaldīšanās savā identitātē, kam par pamatu var būt gan atstumtība ģimenē, gan seksuāla vardarbība, gan ienaids uz kādu no dzimumiem un citi faktori. Problēma nav ar to, kas cilvēkam ir starp kājām, bet ar to, kas viņam ir starp ausīm. Tur ir vajadzīga specifiska pieeja katram, kurš ir mainījis dzimumu, un pat sava veida rehabilitācija, bet tas, protams, nav vairākums un nevar ietekmēt Satversmes saturu.

Un visbeidzot jautājums: ko darīt? Ko darīt visiem cilvēkiem, kam dārga ģimene un laulība?

Demokrātija nozīmē to, ka vara ir tautas rokās. Latviešu tautai ir nepieciešams izteikt savu viedokli internetā, sūtīt vēstules Saeimas pārstāvjiem un citādos demokrātiskos veidos paust savu nostāju. Diemžēl daudzi oficiālie mediji pakļaujas LGBT spiedienam un nepārstāv vairs tautas vairākuma viedokli, konservatīvajai sabiedrības daļai veltot tādus epitetus kā "tumsoņas", "aprobežotie" un "naidīgi pret citāti domājošajiem". Konservatīvie nav naidīgi pret citādi domājošajiem, bet gan strikti iestājas par ģimenes vērtībām, jo grib pasargāt savas ģimenes.

Domāju, ka psihologiem, baznīcām vai kādām nevalstiskajām organizācijām būtu jāorganizē anonīmo homoseksuālistu grupas, kas var palīdzēt viņiem izrunāt savas sāpes, sajust pieņemšanu un terapeitisku dziedināšanu no seksuālās neirozes. Savukārt ģimenēs būtu ļoti svarīgi praktizēt beznosacījumu mīlestību, cieņu, sapratni un uzticamību, lai bērnos iesētu sapratni, ka laulība un ģimene ir priecīga vieta, kurā būt.

Saistītie raksti:

Raivis Dzintars: Latvija nav tikai nosaukums un vienā teritorijā dzīvojošu cilvēku summa šeit:

Nora Gavare Siguldā: Viss sākas no kaut kā šeit:

Aivars Platonovs: Peldēšana ir cilvēka dzīvībai vitāli nepieciešama prasme šeit:

Raivis Zeltīts: Mūsu mērķis ir latviešu interešu aizstāvība ar konservatīvu principu palīdzību šeit:

Egils Helmanis: Sabiedrība ir kļuvusi ļoti sievišķīga šeit: