Atgriezties pie raksta

Atkarība no apkārtējo vērtējuma

Ko dara atkarīgs cilvēks? Atkarīgās attiecībās cilvēks mēdz fokusēties uz attiecībām. Tomēr, galvenais, lai saprastu, cik uzņēmīgs pret atkarīgām attiecībām esi, šajā attiecību vienādojumā ir fokusēties tieši uz savu pusi.

Tev ir sev jāprasa: "Vai esmu atkarīgas personības tips; vai man ir tendence uz atkarīgas personības iezīmēm?" Ja tā ir, tad šīs iezīmes noteikti parādās arī tavās attiecībās. Ne vienmēr šīs pazīmes ir viegli sevī nolasīt un pamanīt, jo tas prasa dziļu ieskatīšanos pašam sevī, savā atspulgā. Tomēr, dzīves krustcelēs ir vērts apstāties un doties tālāk pa sevis atklāsme ceļu.


Kāda ir atkarīga personība? 


-Atkarīgai personībai ir grūti pieņemt ikdienas lēmumus bez atkārtotiem apkārtējo apliecinājumiem un bez padoma.Un, tas attiecas tieši uz ikdienas lēmumiem, jo, ja cilvēks grasās pieņemt kādu īpaši svarīgu lēmumu, tad ir skaidrs, ka viņš to pārrunās un uzzinās arī ģimenes un draugu viedokli. Savukārt atkarīgu personību raksturo tieši parasti ikdienas lēmumi, kurus viņš pieņem, vadoties no vilcināšanās un baiļu pozīcijas. Vislielākās šausmas viņam rada kļūdīšanās. 


-Viņam ir nepieciešams, lai par vairumu viņu dzīves jomām atbildību uzņemas citi cilvēki. Lūgt citu cilvēku palīdzību nozīmīgā dzīves jomā ir viena lieta. Bet, gaidīt, ka jebkuru atbildību uzņemsies otra persona, ir pavisam kas cits. Atkarīga personība atsakās kontrolēt galvenās savas dzīves jomas baiļu dēļ. Dzīves izaicinājumi šāda cilvēka acīs izskatās kā nepārvaramu grūtību dimensija, tāpēc viņam šķiet, ka tikt ar tiem galā vienam nav iespējams.


-Savu baiļu dēļ viņš viegli piekrīt citiem. Vai esat kādreiz dzirdējuši šādu zobgalīgu teicienu: "Ikvienam ir tiesības uz savu viedokli, ja vien tas sakrīt manu?" Atkarīga personība saka otrādi: "Man ir tiesības uz savu viedokli, ja vien tas sakrīt ar jūsu viedokli." Atkarīgs cilvēks nejūtas tik vērtīgs, lai izteiktu savu viedokli; vai arī viņam nav tāda viedokļa, kas atšķirtos no kāda cita, kurš viņam liekas vajadzīgs.


-Lielu piepūli no viņa prasa jaunu projektu uzsākšana vai lietu darīšana pašam. Atkarīgs cilvēks baidās izpausties, jo citi no tā var spriest, cik patiesībā viņš ir "nevērtīgs". Viņš baidās publiski izrādīt gan savas neveiksmes, gan vājās vietas. Veids, kā atkarīgs cilvēks izvairās no neizdošanās, ir - izvairīšanās no iniciatīvas uzņemšanās. Viņš neizvirza sevi vadībā, nevada citus, neuzņemas iniciatīvu un nesola rezultātus. Ja viņš uzskata, ka kāda lieta ir lemta neveiksmei, tad šajā uzdevumā iesaistīties viņš nav motivēts. Viņu motivācija ir - no šāda uzdevuma izvairīties.


-Raizes un nemieru viņam sagādā gan palikšana vienatnē, gan vienkārši pat domas par vienatni. Atkarīgs cilvēks bieži iedomājaspašu sliktāko. Viņš nejūtas pietiekami kompetents, lai dzīvotu pats savu dzīvi,bez citiem. Būt vienam nozīmē būt neaizsargātam un ievainojamam. Doma par palikšanu vienam, lai tiktu galā ar visu "slikto", ko dzīve viņam sagādā, viņa acīs ir gluži vienkārši nomācoša. Atkarīgs cilvēks no visas sirds tic Mērfija likumam: viss, kas var noiet greizi, greizi arī noies.


-Viņš uzskata, ka vienmēr ir atbildīgs, ja notiek kas slikts. Jā, dzīve iet, lietas notiek. Dažreiz šīs lietas ir arī sliktas. Bet, atkarīgs cilvēks, kurš sevi pietiekami nemīl, jeb sev neuzticas, uzņemas vainu par jebkuru sliktu lietu, pat ja šāds uzskats ir nepamatots. Viņš piedēvē sev vainu gan par notikušo, gan par apstākļiem, gan par citu cilvēku rīcību. 


-Viņš jūtas atbildīgs par apkārtējo cilvēku cerību piepildījumu. Atkarīgās attiecībās apkārtējo cerības viņš pieņem kā savas. Tātad, tiklīdz atkarīgajam kaut kas neizdodas, tā viņaprāt viņš neatbilst ne apkārtējo uzliktajām cerībām, ne arī pats savām. Ikviena neveiksme ir tā, kas palīdz stiprinātatkarīgas personības jau tā defektīvo attieksmi pret sevi. 


-Viņam ir ļoti nepieciešamasgan apkārtējo cilvēku atļaujas, gan apstiprinājumi.Atkarīgs cilvēks alkst pēc apstiprinājuma tikpat izmisīgi, cik alkoholiķis pēc dzēriena, vai spēlmanis pēc džekpota. Ja kāds viņam šo apstiprinājumu dod, tad šīs personas visumā viss sastājas savās vietās, vismaz līdz brīdim, kad atkal ieslēdzas nedrošības sajūta. Tātad, jebkuras "uzvaras" ietvaros, kaut viņš pēc tās ir izmisīgi alcis, sliktākajā gadījumā ir jāmeklē defekti, vai labākajā gadījumā viņš uzskata, ka šī "uzvara" būsīslaicīga.


-Viņš nespēj ne izveidot, ne aizstāvēt savas personiskās robežas. Vienīgā reālā robeža, ko atzīst atkarīga persona, ir - atrasties ilgoto attiecību "robežās". Savukārt viņa personiskās robežas ir plūstošas un apspriežamas, bet to mērķis ir saglabāt viņavēlamās attiecības. Vēlme runāt par personiskām robežāmapdraud attiecības. Un, vienmēr atrodastādi apkārtējie, kuri šāda veida ievainojamību izmanto. Viņi labprāt uzzina par to, cik daudz šis atkarīgais ir gatavs dot. Viņu vajadzību bezdibenis nekad nav piepildāms; savukārtatkarīgais šķietami nekad nespēj dot tik daudz, lai to piepildītu.


Patiesības atzīšana, lai cik grūti tas būtu, ir ceļš uz brīvību. Atkarīgs cilvēks visu savu laiku un enerģiju velta, cenšoties noturēties attiecībās, kuras pastāvīgi draud slīdēt projām. Lai dziedinātos, viņam ir jāierauga tas, cik vērtīgs ir viņalaiks un enerģija, kas tiek tērēta, veidojot attiecības, kas balstītas uz patiesību.


Atkarība no ārēja vērtējuma vistiešākajā veidā ir saistīta ar sevis zināšanu (par kuru rakstīju 05.09.2020 rakstā: "Zināt sevi - atrast ceļu pie sevis"). Tas nozīmē sekojošo: jo sliktāk es sevi zinu, jootram cilvēkam ir vieglāk mani maldināt- saistībāar mani pašu. Pati lielākā problēma ir tā, ka ikdienas plūsmā to, kas teikts iepriekšējā teikumā, cilvēks nejūt.Sevis nezināšana paliek fonā; tā nav nekādā veidā ne pamanāma, ne acīs krītoša. Uz šī sevis nezināšanas fona izvēršas dažnedažādas ikdienišķas nejaušību drāmas, kur katrs neuzmanīgs vārds iegrūž cilvēku sevis pazemināšanas bezdibenī. Tur viņa nodarbes saistās ar ārējiem sasniegumiem, ar rezultātiem, ar apkārtējo labvēlību un ar vērtējumu. Un, galvenais, lai tas ir augsts. 


Tā rezultātā cilvēka rīcība ir nevis aktīva, bet vienkārši - reaģējoša. Pēc apkārtējo uzslavām seko prieks un iedvesma pelnīt nākamo uzslavu. Savukārt pēc nosodījuma seko skumju un pazemojuma sajūta un nevēlēšanās nekā darīt. 


Te var palīdzēt, lūk, kādi soļi:


-Iesākumā uzmanības fokuss ir jāvērš atpakaļ - sevī iekšēji. No "viņi domā, ka es" uz "es domāju, ka viņi". No "es baidos, ka viņi..." uz "es pats gribu to un to" vai "negribu to un to".  Bet, dažreiz strādāmaiņa: no "es domāju, ka viņi domā, ka es netikšu galā" uz "es ne pārāk labi tieku galā un daudz domāju par to, ka citi to pamanīs". 


-Tālāk, kad šis uz sevi atpakaļ vērstais process jau ir iegājies, cilvēks sāk pamanīt, ka pret sevi līdz šim ir attieciesne pārāk labi; ka par sevi domā ne pārāk labas domas;ka sevi nesaprot, vaijūt sevi pavisam fragmentāri; ka saistībā ar to, kas viņam patīk, un, domājot par to, ko viņš nespēj, viņš nevadās pēc savām sajūtām, bet gan pēc dažādiem novecojušiem priekšstatiem. 


Griba lielā mērā ir saistīta ar to,cik tīras ir cilvēka sajūtas, jo griba ir tas, kas rodas no sajūtām. Jo vājāk es sevi jūtu, jo mazāk orientējos savās vēlmēs – jo grūtāk man ir noformulēt savu personisko pozīciju attiecībā pret jebkuru lietu. 


Jo nestabilāks ir viss iepriekš aprakstītais, jo vieglāk man ir kaut ko uzspiest no malas. Ja no bērnības es par sevi esmu domājis slikti, tad pats par sevi saprotams, ka ļoti lielā mērā būšu atkarīgs no ārējiem personāžiem, kuri jebkurā brīdī var parādīties un jebkādā veidā, labi vai slikti, sākt mani vērtēt. 


Pavisam īss secinājums: ko darīt. Ja gribas būt mazāk atkarīgam no sveša vērtējuma, ir jāsāk sevi iepazīt; sevi pētīt. Te labi noder psihoterapija. Strādā arī meditācija un citas garīgas prakses, ja vien tās vada prātīgs cilvēks. Protams, labi ir jebkas, kas notiek prātīga cilvēka kompānijā. 


Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!


Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet


Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)


Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.


Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.


Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.


 

 


 

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://arhivs.ogrenet.lv/ogre/atbildam/48552

2020. gada 28. novembrī, 09:05, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet