Par kaunu, sāpēm un vainu

Palielināt attēlu

Tēma, par kuru privātās sarunās ne visai bieži mēdz runāt un par kuru pat ir kauns runāt, ir dvēseles, jeb emocionālas sāpes.

Kāpēc ir kauns dalīties ar savām dvēseles sāpēm? Un otrādi - kāpēc sajūta, kas izraisa vislielākās sāpes, ir tieši kauns? 

Kāpēc draugu kompānijā ir grūti apspriest, piemēram, ar seksu saistītas tēmas;kopā ar emocionālām sāpēm? Jo, nav pieņemts. Iespējams, tieši tāpēc seriāls "Sekss un lielpilsēta" bija tik populārs, ka četras sievietes savā starpā apsprieda savu seksuālo dzīvi. Vienīgi, tā ir tikai pasaka, jo realitātē tā nenotiek. Labi, mēdz jau gadīties, ka to apspriež labākajā gadījumā divatā, nu, bet tad - ar draudzeni. Nu, labi, sliktākajā gadījumā arī četratā, tikai tad - ne jau savu seksuālo dzīvi, bet gan smieklīgo kaimiņienes Vijas piegulētāju. Savukārt par to, kas sāp pašai, drīkst tikai čukstus un tikai spogulim stāstīt. 

Sabiedrībā kopumā savas emocionāli sāpīgās tēmasir pieņemts slēpt,izņemot pāris blogu. Tajos pa retam tomēr sastopam sirdi plosošus stāstus, kuros cilvēki raksta par sevi. Bet, arī tur uzrodas jautājums, vai tā visa ir taisnība, vai arī to raksta populisma, vai naudas dēļ; vai lai iepazīstinātu ar savu varonīgo problēmu pārvarēšanas atskaiti un sajūsminātu citus. 

Tomēr, pārsvarā vērojamā sāpju slēpšana ir tā sauktās narcistiskās sabiedrības iekarojums.Narcistiska sabiedrība – tā ir kopsumma, kas masu apziņā izpaužas kā lieta, ko sabiedrībā apzīmē ar "trendu". Psiholoģijas literatūra par narcistisko epidēmiju runā jau no 20 gadsimta. Nu jau tā kļuvusi par pandēmiju. Iespējams, ka narcisms kā sabiedrības "slimība" sākās līdz ar masu informācijas līdzekļu parādīšanos, bet uzplaukums – kad pasaules rūpniecība milzu apmēros sāka ražot visu to, ko pēc tam bija nepieciešams pārdot. Jo vairāk es zinu, kas un kā notiek, jo lielāka ir mana vēlme sevi salīdzināt.

Un, ja cilvēks tiek audzināts pēc principa, "esi nevis tas, kas tu esi, bet gan tas, ko gribu es, un tad es tevi mīlēšu vēl stiprāk,"tad visur-klātesošā informācija par to, ka kaut kur ir labāk (skaistāk, vairāk, prestižāk, kārtīgāk, spožāk, veiksmīgāk, naudīgāk, ātrāk, bagātāk, aristokrātiskāk, veselīgāk, informētāk, mājīgāk, "augstāk", gudrāk, sertificētāk, sportiskāk, tālāk, inteliģentāk, augstdzimušāk, populārāk), viņu noteikti ļoti uztrauc. Ja kāds ir par mani pārāks, tad tas mani grauž kā skaida, kas iekritusi zābakā. Google saka, ka uz sāpēm un skaudību cilvēkā reaģē viena un tā pati smadzeņu daļa. Gandrīz vai jāsaka, ka veiksmīgajiem ir  jākaunas, ka viņi ar savu eksistenci rada cilvēkiem tik daudz sāpju!

Tātad, narcismu provocē iespēja salīdzināt. Jo vairāk informācijas, jo vairāk iespēju salīdzināt. Jo vairāk salīdzināšanas, jo spēcīgāka sacensība. Panākumus sacensībās un sajūsmu par to cilvēki bieži vien jauc ar mīlestību, savukārt sāpes šajā ziņā ir kaunpilns sacensību blakusprodukts. Lūk, ierastā sporta psiholoģija: nokriti – celies, nopurinies un ej (skrien, brauc, lido) tālāk. To zina ik katrs sportists. 

Kā uz delnas mūsdienās ir supervaroņu un princešu dzīve. Šķiršanās, nolūzis nags. Bet, ja sāpes, tad varonīgas – pie sistēmas, bet rakstu grāmatu, par ko visi būs sajūsmā. Savukārt, vienkārši uzrakstīt: man ir slikti, esmu sagrauts, es netieku galā, es baidos mirt, es ķeros pie katras mazākās jēgas, un manas grāmatas ir viena no tām – tas izklausās galīgi nesportiski. 

Ja tiek uzrakstīta grāmata par to, kā kļūt skaistākam, vai kā atrisināt savas problēmas (ko parasti arī raksta narcistiskā stilā un narcisiem), tad tā kļūst par dižpārdokli. Bet, ja vienkārši un patiesi par sāpēm, par bezspēcību, par netikšanu galā, par to, ka viss nav skaisti, tad grāmata vairs nav tik populāra. Tātad,par kaunu, ka cilvēks netiek galā, neraksta. Jo, ir kauns atzīties, ka esmu cilvēks un ka galā netieku. Kas notiks, ja es pēkšņi sev atzīšos, ka netieku galā? Bet,… kāpēc gan man būtu jākaunas, ka es esmu cilvēks? Bet, tomēr – kauns ir. 

Kauns ir viena no pirmajām un agrīnajām bērnības sajūtām, kuras sekopēc tā,kad ir piedzīvota atstumšana. Tiek uzskatīts, ka kauns ir saistīts ar to ka vecāki nav atbalstījuši pašas vienkāršākās un dzīvībai nepieciešamās bērna vajadzības. Ne jau tādā nozīmē, ka nebaroja vai neļāva elpot. Viņi translēja, ka bērns pats par sevi, kāds viņš ir – ir problēma. Un, ka jebkura viņa vajadzība ir problēma. Vēstījums bija: "ne-esi", jeb "neesi mana problēma". Par problēmu pārvēršas ikviens bērns, kurš grib ko vairāk par ēdienu un elpošanu. Nerunājot par gadījumiem, kad bērnu soda ar to, ka nesauc pie galda. Ne jau mērdē badā. Bet gan: mēs esam labi un mēs ēdam, savukārt tu esi vainīgs un ēdīsi vēlāk nekā ‘cilvēki’. Tāds soda veids: ēd labie. Vainīgie neēd. Vēlāk vēstījums mainās: ja tu nedari tā, kā gribu es, tad es tevi mazāk mīlēšu; ja tu esi vainīgs, tu esi slikts. Nevis tava rīcība, bet tu, viss, kopumā. 

Atšķirība starp kaunu un vainassajūtu ir, ka vaina ir par rīcību, bet kauns – ka es pats esmu slikts. Tāpēc, cilvēkiem, kuri audzināti uz kauna (jeb spēcīgas atstumšanas) pamata, ir lielas šaubas par to, vai viņiem ir tiesības dzīvot tādiem, kādi viņi ir. Viņiem ir tiesības dzīvot tikai pēc miljonu citu cilvēku apstiprinātiem un atļautiem paraugiem. Nu labi, paraugivismaz ir visiem zināmi un ir iespējams iemācīties tiem atbilst. Sliktāk ir, ja bērnam vispār nav tādas pieredzes, kad viņš ir mīļš tāds, kāds ir; tas nozīmē – parauga nav. Tad visa viņa dzīve ir viens vienīgs sasniegšanas process, kas ir diezgan sāpīgi, jo šeit sasniegt gala mērķi nav iespējams. Tāda veida cilvēki atzīstas, ka laimi viņi izjūt tikai kā retu mirkļa iespaidu, piemēram, turot rokās svaigu diplomu. Bet šis svaigais diploms, tikko to patur rokās, tā tūlīt pat savu svaigumu arī zaudē. Tāds cilvēks jūtas kā uz eskalatora, kur slīdošā rokas lente iet uz priekšu ātrāk, nekā viss pārējais. Līdz ar to ērtu stāvokli sasniegt nav iespējams. Tas, pie kā tu turies, nebeidzami slīd uz priekšu un uz augšu. 

Šāds stāvoklis atšķiras no vienkāršas personības izaugsmes. To ir iespējams atšķirt pēc impulsa. Ja manī ir uzbudinājums no tā, ka es eju pārgājienā, es noteikti augu. Ja pārgājienā man patīk kontaktēties ar cilvēkiem, tad es augu kontaktēšanās jomā. Bet, ja es dusmojos, ka citi pārgājiena dalībnieki spēj noiet garākus gabalus, tad es gluži vienkārši sevi izdzenu. Nemaz nerunājot par to, ka ienīstu pārējos dalībniekus. Tātad, personības izaugsme notiek tad, ja man ar sevi un apkārtējiem nav bijis labi iepriekš, bet tagad kļūst labāk. Savukārt,narcistiskā sacensība notiek tad, ja cilvēkam ir labi tikai kaut kā rezultātā. Personības izaugsmē cilvēks gan dara pareizi, gan viņam ir labi jau paša procesa laikā. Tas pats attiecas arī uz seksu. Ja ar seksu nodarbojamies bez īpašas baudas, cerot tikai uz orgasmu, tad tā ir narcistiska sacensība. Ja process nav patīkams, tad tas ir indikators tam, ka arī ar rezultātu es nebūšu ilgi apmierināts. Narcistisks sekss ir tad, kad ir vēlme partneri apburt, pārsteigt, "vinnēt labākā mīlnieka/-ces" ordeni. Vai arī, kad partneris/-e tiek mehāniski ignorēts (visdrīzākais, ka ordenis ir jau iegūts). 

Ir labi sev jautāt – "priekš kā man šis process?", "kam man tas?" Piemēram, ja cilvēks tievē skaistuma pēc, vai tādēļ, ka citi ir tievi, tad to ir grūti izdarīt un tad tas nozīmē ceļu uz skumjām. Bet, tiklīdz viņš saprot, ka dara to, lai vieglāk ir pašam, tā viss izdodas. 

Ja cilvēks ir dzīvojis ļoti spraigu, konkurences pilnu dzīvi, pēc tam smagi saslimis, cietis un pēc tam par savām ciešanām sniedzis interviju, tad šāds stāsts būs viens no diviem: Par to, kā šis cilvēks ir ticis galā ar slimību un ir apbrīnojams. (Tad pūlis identificējas ar intervijas varoni, māj ar galvu un saka, tu esi malacis, mēs tevi cienām. Tas nozīmē, narcistiskalaikmeta garā – pirmā vieta cīņā par uzvaru pār ciešanām.) Vai arī, tai ir jābūt sirdi plosošai intervijai par sakāvi. Tad pūlis identificē sevi ar cilvēku, kurš tādā situācijā nav nokļuvis, un ar prieku jūt līdzi, klusībā nodomājot pie sevis, labi, ka tas nenotika ar mani. Abos gadījumos beigas ir tipiski narcistiskas. Vai nu grandioza uzvara, vai grandioza sakāve. Bet vienkārši labs, ne-grandiozs stāsts uzmanību nepiesaista. Lai mūsdienu sabiedrība atsauktos, stāstam ir jābūt nevis vienkārši labam, bet gan ārkārtējam. Lai narcistiskā sabiedrībā izceltos, ir jābūt īpaši talantīgam.

Bet, var taču būt: "Esmu vienkārši cilvēks, es netieku galā".

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.