Paš-atbalsts, jeb kāpēc ne"būs viss labi"

Palielināt attēlu

Termins "paš-atbalsts" bieži tiek saprasts kā spēja grūtos dzīves brīžos sevi paslavēt vai uzmundrināt.

"Viss būs labi",  "Nākamreiz tev sanāks","Līdz kāzām sadzīs" un citi. Kopumā, mēģinot šādu tēlu uzzīmēt un ņemot vērā tā iekšējo būtību, paš-atbalsts nozīmē cilvēka spēju aktualizēt savu iekšējo "omīti".  

Šāda iekšējā "omīte" ir labestīga, nekritiska mīloša būtne, kura ada, vāra zaptes, cep pīrāgus un kura vēl neizaugušajam cilvēciņam spēj dāvāt beznosacījuma pieņemšanu pavisam vienkāršā veidā – ar ēdiena, siltuma un mierinājuma palīdzību. Bez pārmetumiem, bez vainošanas. Šāda iekšējā "omīte" ir svarīga ikvienam cilvēkam. 

Tomēr,visdrīzāk to varētunosaukt par paš-stutēšanu. Un, to pavada sava veida invalidizējoša nokrāsa. Tomēr, šis nebūt nav "omīšu" noliegums. 

Vārdnīcās termins paš-atbalsts tiek skaidrots kā resurss spēt izdzīvot bez ārējas palīdzības, spēja sevi atbalstīt, nebalstoties uz ārējiem palīglīdzekļiem, jeb neatkarīgs atbalsts sev pašam. 

Tātad paš-atbalsts var tikt lietots kā sinonīms "pašpietiekamībai". Bet nebioloģiskā ziņā, ne psiholoģiskā ziņā, ne fizioloģiskā ziņā, pat ne fiziskā ziņā nekāda pašpietiekamība, protams, nav iespējama. Jebkurš benzīns, jebkura zupa, ūdens, nauda, skābeklis un pat dzīvība kaut kad izbeidzas. Tātad arī termins "pašpietiekamība" te nepalīdzēs. To var izmantot tikai tad, ja rodas nepieciešamība palīdzēt sev kaut kādā veidā noorientēties situācijā. Piemēram, apzināties, kādas lietas cilvēks spēj paveikt pats, bet kādās ir nepieciešamība pēc otra cilvēka. 

Tātad paš-atbalsts drīzāk nozīmē identificēšanos ar to, "kas es esmu", nevis ar to, "kas es neesmu" (kas līdzinās paš-vērtējuma celšanas procesam, par ko bija runa divos iepriekšējos rakstos) un nekad neesmu bijis. Jo pamatīgāks ir cilvēka paš-atbalsts, jo vairāk viņš spēj identificēties gan ar savām sajūtām, gan vajadzībām, ieskaitot kā savas vēlmes (tajā skaitā pretrunīgas), tā arī to, kas vēl pietrūkst. Tātad, paš-atbalsts nozīmēcilvēka identificēšanos ar visām šīm minētajām lietām. Piemēram, ja ir situācija, kurā notikusi liela izgāšanās, tad paš-atbalsts nozīmēs sekojošu atzinumu: "Esmu ļoti sarūgtināts un pārdzīvoju par to, ka manas cerības sagruva. Es skumstu un gribu savās skumjās kādu laiku palikt". No paš-atbalstoša viedokļa nebūtu pareizi ignorēt to, cik nopietns ir pārdzīvojums, un nebūtu pareizi sev teikt: "Toties man ļoti veicas citā jomā," vai "Patiesībā tā nav vis izgāšanās, bet gan panākums. Es sevī uzvarēju bailīgo personības daļu," vai "Nekas briesmīgs jau nav noticis, man nemaz tik ļoti to negribējās." Visas šīs idejas ved no lietas būtības projām, jo ar to palīdzību cilvēks cenšas nomainīt savas reālās sajūtas un cenšas neļaut sev apzināti atrasties tur, kur viņš atrodas. 

Bet,jebkura pārdzīvojuma būtība slēpjas tajā, lai...  zaudējumu pieņemtu. Jo, tikai tādā veidā ir iespējams gan  maksimāli pilnīgi izjust to, kas ir noticis, gan  maksimāli adekvāti pieņemt lēmumu par to, ko darīt tālāk. 

Identificēšanās ar to, kas notiek esošajā brīdī (gan ķermeniski, gan sajūtu un jēgasziņā), ļauj cilvēkā notikt tālākām izmaiņām. Tātad, atzīstot savu izgāšanos un savā skumju pārdzīvojumā (jeb sērās) kādu laiku ļaujot sev palikt, cilvēks apgūst lietu patieso būtību. 

Pilnībā pārdzīvojot savu neveiksmi - pēc tam ir iespējams ar skaidru galvu pārdomāt, cik saprātīga ir turpmākā ieguldīšanās šajā jomā. Vai ir vērts turpināt stāties augstskolās, spēlēt teātri, censties izpildīt akrobātiskus trikus, doties grūtos pārgājienos, vai uzbrukt kādam ar savu mīlestību, palīdzību un padomiem? Iespējams, pretnostatot sava pārdzīvojuma dziļumu pret piepūles apjomu, kas nepieciešams, lai gūtu uzvaru, viens cilvēks izvēlēsies savu cīņu turpināt, bet cits izlems pārslēgties uz kaut ko citu: piemēram, apmeklēt nelielus seminārus, dotiesīsākos pārgājienos un ļaut blakusesošajiem cilvēkiem dzīvot pašiem savu dzīvi un veikt pašiem savas izvēles. Un, nav vēl zināms, kurš no viņiem pēc desmit gadiem varēs teikt, ka ir laimīgs. Bet, gan tas cilvēks,  kurš izvēlējās "cīņu", gan tas, kurš padevās, pieņēma vienīgo, sev pareizo lēmumu - ja vien spēja to visu labi pārdomāt un sajust. Tātad, laime nenozīmē neko vairāk kā adekvātu paš-identifikāciju. 

Tādēļ, ar citām acīm varam paskatīties vēl uz dažiem ierastiem pieņēmumiem, kuri aizēno sapratni par paš-atbalstu.Piemēram, ko nozīmē "atrast paš-atbalstu"? Ja pieturamies pie norunas, ka paš-atbalsts, tā ir identificēšanās ar to, kas ir cilvēka reālā vajadzība (vai ar to, kas es reāli esmu), tad te nav nekā īpaša, kas būtu "jāmeklē". Runa nav par to, kā paš-atbalstu atrast, bet gan par to, kā cilvēks to zaudē. Tad, cilvēka mērķis ir gluži vienkārši saprast to, kādā veidā viņš pats sev traucē identificēties ar savām reālajām sajūtām un vajadzībām. 

Piemēram, bērnam, kurš pārnāk no skolas un, izsalcis būdams, pats uzsilda sev zupu (lai arī to vārīja mamma), mūsu acīs piemīt labs paš-atbalsts. Un, kad viņš zvana mammai uz darbu, jo ir noilgojies, tad atkal viņā ir labs paš-atbalsts, jo viņš identificējas ar vajadzību dzirdēt mammu, un dara to, kas viņam tajā brīdī palīdz. Bet cits bērnam, kurš jau divas nedēļas ir sastrīdējies ar mammu (jo tika pieķerts smēķējam skolas tualetē), un kurš par spīti mammai ignorē zupu un atriebjas, skumjās sēžot pie loga, ir zems paš-atbalsts. Cita veida kā sevi atbalstīt, izņemot zupu, viņam nav. Citas mammas arī nav. Un vienalga drīz nāksies celties un iet uz virtuvi. Tikai pašvērtējums būs vēlreiz sagrauts, jo viņš "neizturēja". 

Ja cilvēkā nav paš-atbalsta, tad viņš sāk manipulēt. Manipulācija ir uzvedības stils, kurā cilvēks liek citiem uzvesties vai sajusties kādā noteiktā, viņam izdevīgā veidā, nesakot citiem to tieši. Manipulācijas izdevīgums ir skaidrs: cilvēks saņem to, ko viņš ir gribējis, bet nav šī lūguma autors. Tādā veidā manipulācija dod iespēju kaut ko iegūt, pašam paliekot ēnā. Tā rezultātā manipulators ir brīvs gan no pateicības panākumu gadījumā, gan no izgāšanās sajūtām atteikuma gadījumā. 

Tradicionāli manipulators neskaitās labs cilvēks. Savukārt, tam, kurš no manipulācijas ir cietis, tiek piedāvāti padomi, kuros māca pret manipulāciju aizstāvēties. Pie tam, veidi, kā cīnīties ar manipulāciju, paši par sevi ir manipulatīvi, piemēram: "Ja tev jautā, vai tu vakariņas pagatavoji, tad atbildi: Un tu?" Tas viss arī ir skaidrs, ja par manipulāciju runā kā par uzbrukumu. 

Savukārt, ja manipulāciju uzskata par paš-atbalsta trūkumu, tad viss izskatās citādi. Kas cits var likt cilvēkam netieši piespiest citu cilvēku kaut ko darīt, vai kaut kā justies, neatklājot savas patiesās vajadzības, ja ne paš-atbalsta tūkums. Ja bērns tika bērnībā pieņemts, ļaujot viņam lūgt un lūdzot arī viņam; ja bērnam ļāva būt vājam un neaizsargāties; ja bērnam ļāva vērsties pēc palīdzības un atklāti runāt par savām vajadzībām – tad tas viss veidoja pieaugušu cilvēku, kuram nav vajadzības manipulēt ar otru cilvēku. Ja bērns gūst pieredzi, ka atteikums nenozīmē atgrūšanu, un tādēļ saņemt atteikumu nav kauns – tas rada pieaugušu cilvēku kurš nebaidās no atteikumiem. Savukārt attiecības, kurās atteikums tiek izmantots kā otra piespiešanas vai atriebības instruments un kur vajadzību ignorēšana tiek izmantota kā instruments, lai vadītu otra uzvedību – tas viss veido manipulatorus. 

Bet, teiciens "viss būs labi" tā arī nekad nepiepildās, jo katram no mums ir atšķirīgi: gan "labi", gan "viss". 

Un, vislabāk klāsies tam, kurš būs godīgs gan pats pret sevi, gan pret tiem, kuri ir blakus. Tas arī nozīmēs vislielāko paš-atbalstu. 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.