Dzērvene mājās vai medus karote svešumā? 

Vairāk attēlu galerijā

"Ogres Vēstis Visiem" sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu turpina rubriku "Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?". Tajā stāstām gan par tiem mūsu puses cilvēkiem, kuri jau pirms daudziem gadiem uzsākuši dzīvi svešumā, gan par tiem, kuri bija devušies projām, bet pēc kāda laika atgriezās, gan arī par tuviniekiem Latvijā, kuru mīļie dzīvo tālumā. Meklējam atbildi uz vissvarīgāko jautājumu – kam būtu jānotiek, lai tautieši atgrieztos mājās uz palikšanu?

Anita Ausjuka: "Bērniem jāļauj dzīvot sava dzīve" 

"Ko mēs, vecāki, varam iedot saviem bērniem? Stipras saknes un spārnus – tā laikam ir vislabākā ceļa maize viņu dzīvei! Mūsu meitas dzimušas, augušas, izglītojušās Latvijā, un tagad «spārni» viņas aiznesuši pāri okeānam uz Ameriku," saka ogrēniete, Ogres novada pašvaldības Nevalstisko organizāciju koordinatore Anita Ausjuka, kurai šis ir grūts laiks, – ņemot vērā Covid – 19 ierobežojumus, ar savām mīļajām meitām Agnesi un Līgu, kā arī mazbērniem sazināties iespējams vienīgi elektroniski.

"Amerikā pie meitām esmu ciemojusies deviņas reizes. Šogad būtu jau desmitā. Brauciens bija ieplānots, un nopirkta biļete, bet Covid – 19 ieviesa savas korekcijas... Pateicoties Skype, redzamies un sarunājamies katru dienu! Laika starpība nebūt tam netraucē. Kad, piemēram, Latvijā pulkstens ir 21, tad ASV – 14 – starpība ir septiņas stundas. Arī dodoties ciemos pie mīļajām meitiņām, laika starpību īpaši neizjutu. Kā mēdz teikt – lidoju pie viņām vēja spārniem. Zinu, ka šis vīruss arī kādreiz beigsies un mēs satiksimies gan Amerikā, gan Latvijā!" saka Anita, piebilstot, ka citos apstākļos, kad pār mūsu dzīvēm nevaldīja Covid – 19, viņa ar savām mīļajām meitiņām un mazbērniem, neraugoties uz lielo attālumu, klātienē tikās ne retāk par daudzām citām vecmāmiņām, kuru mazbērni ir tepat, Latvijā.

Iesakņojas Amerikā

Bet sākās viss, kad vecākā meita Agnese studēja Latvijas Universitātē un viņai bija iespēja piedalīties Au Pair programmā, kas paredz strādāšanu – faktiski bērnu uzraudzīšanu ģimenē, studijas vietējā universitātē, apmaksātu atvaļinājumu un ceļošanu pa ASV.

"Pēc gada viņa atgriezās un bija kļuvusi daudz neatkarīgāka, apguvusi jaunas prasmes – pacietību, komunikāciju, pielāgošanos dažādām situācijām, uzzinājusi par jaunām kultūrām, kļuvusi spēcīgāka, gudrāka un gādīgāka. Tad Agnese atkal devās projām un gandrīz 10 gadus nodzīvoja un strādāja Londonā "Chanel" firmā. Viņas sirdslieta noteikti arī vēl šobrīd ir viss, kas saistīts ar kosmētiku. Londonā Agnese iepazinās ar savu tagadējo vīru, un tad jau ceļš atkal drīz pagriezās uz Ameriku. Londonā piedzima mūsu pirmā mazmeitiņa Skarleta, decembrī viņai jau būs 11 gadiņi, un viņa mācās 5.klasē," stāsta Anita.

Kad Agneses ģimene atkal bija devusies uz ASV, tur piedzima otrs Anitas mazbērns – Pēterītis. "Tagad Nunezu ģimene dzīvo Haverhillā, kas ir tikpat tālu no Bostonas kā Ogre no Rīgas. Agnese strādā skaistumkopšanas jomā, vīrs ir neliela autoservisa līdzīpašnieks, Skarleta mācās skolā, bet Pēterītis apmeklē bērnudārzu (pie viņiem gan to sauc par skoliņu). Agnese tur ir iedzīvojusies, jūtas labi. Protams, arī šis laiks tur nav viegls, jāievēro visas drošības prasības, bet dzīve nav apstājusies, un viņa kopā ar ģimeni iespēju robežās tāpat apskata vēl neredzētas vietas, bauda okeāna varenību!" stāsta Anita.

Par Latvijā notiekošo interese nav zudusi

Pirms pieciem gadiem māsas pēdās devās arī Anitas jaunākā meita Līga, kura ASV ir laimīgi precējusies un mājās audzina divgadīgo Emili.

"Larkinu ģimene dzīvo okeāna pilsētā Glosterā, ar mašīnu viena meita pie otras var nokļūt stundas laikā, ar sabiedrisko transportu – divās stundās. Līga spēlē vijoli baznīcas ansamblī, par ko man liels prieks un jāteic paldies Ogres mūzikas skolai, izcilajai skolotājai Viktorijai Ivanovai un Guntim Pļavniekam par muzicēšanas iespējām viņa dibinātajā orķestrī! Lai arī tālu projām, meitas interesējas par notiekošo Latvijā. Pirms došanās projām Līga strādāja Ogres novada pašvaldībā, tāpēc viņu it īpaši interesē, kas notiek Ogrē. Pie Līgas dzīvesvietas aug trīs priedes, nu gluži kā Ogres ģerbonī, kas viņai vēl vairāk atgādina par mājām. Mūsdienās informācija ir pieejama it visur, lai arī kur cilvēks neatrastos," saka Anita.

Māca mazbērniem latviešu valodu

Vienīgais, par ko vecmāmiņai nedaudz sāp sirds, ir tas, ka mazbērni nerunā latviski. "Diemžēl pilsētās, kur dzīvo meitas, nav ne latviešu skoliņu, ne apvienību, ne biedrību, tuvākās ir Bostonā. Faktiski nav neviena cita latvieša, un ģimenēs meitas runā angliski, bet savā starpā, kad satiekas, protams, sazinās latviski. Kad esmu tur, tad gan mācāmies latviešu vārdus. Skarleta prot "Tūdaliņ, tāgadiņ" un "Plaukstiņpolku!" Mēs ar vīru mazbērniem esam "EMI" un "EPI". Mazmeitai skolā bija jāraksta par tradīcijām, kuras svin mājās. Skarleta tā arī uzrakstīja – lielākā tradīcija ir EMI, jo ar viņu kopā mēs Lieldienās krāsojam olas, Ziemassvētkos cepam piparkūkas! Vai nav forši?

Mazā Emili skaita "Cepu, cepu kukulīti" un "Vāru, vāru putriņu!" Ceru, ka arī Līga viņai mācīs latviešu valodu. Lai nu būtu, kā būdams, mums katram sava dzīve, mums katram savs ceļš ejams! Vienu zinu droši – bērniem jāļauj dzīvot pašiem sava dzīve. Kur būt, ko darīt, tā ir viņu izvēle, ko mēs, vecāki, pieņemam un respektējam! Ļoti viņas mīlam, lepojamies, mazbērni, kā jau visiem vecvecākiem, ir vislabākie, visskaistākie un visgudrākie pasaulē!" saka Anita, kura paguvusi nedaudz iepazīt Amerikas plašumus.

Bērni lutina

"Man tur ļoti patīk, jo, pateicoties meitām, esmu daudz ceļojusi, redzējusi, satikusi brīnišķīgus cilvēkus, kuri kļuvuši par labiem draugiem! Man bija arī tā vienreizējā laime un iespēja redzēt un piedalīties XIV Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos ASV, Baltimorā. Protams, to nevar vārdos izteikt, tas jājūt ar sirdi… Kopā ar Agnesi un Skarletu bijām Walt Disney World Orlando Floridā, ko tur teikt, skaisti! Pērn Līga ar ģimeni piepildīja manu sapni un dzimšanas dienā uzdāvināja biļeti uz Cultur Majestic Theatre Bostonā! Noteikti negribu lielīties, bet tas ir tik sirsnīgi un patīkami, ka bērni tā rūpējas un lutina mani!" stāsta Anita.

Saknes ir un paliek Latvijā

Jautāta, vai nav apsvērusi iespēju pavisam doties projām no Latvijas pie meitām, Anita teic, ka, lai arī daļa sirds tagad ir otrpus okeāna, viņas vieta ir šeit, Latvijā. "Pilsētās, kur dzīvo meitas, daba un laika apstākļi ir stipri līdzīgi Latvijai – tādi paši koki, tāpat zied margrietiņas, baltais un sarkanais āboliņš! Varbūt vienīgi stādītās puķes tur ir mazliet košākas, jo ir nedaudz siltāks nekā šeit. Protams, ir arī lietas, kas pietrūkst, kuru nav vai garšo savādāk, piemēram, – skābi kāposti, marinēti gurķi, kūpinātas vistas, žāvēta gaļa un visam tam pāri rupjmaize! Amerika ir liela zeme, es pat simto daļiņu no tā visa neesmu redzējusi, bet par to, kur esmu bijusi, ko satikusi, varu teikt tikai to labāko… Jā, vēl pieminēšu, ka Bostonā vairākkārt esmu viesojusies latviešu biedrībā, vienmēr kaut ko aizvedu no Latvijas – kādas spēles, grāmatzīmes, diskus! Jā, tur arī sava aura – visi esam latvieši, tomēr tik ļoti atšķirīgi. Viņu inteliģence (lielākajai daļai no viņiem ir pāri 70), tā smeldze pēc Latvijas viņiem ir ļoti dziļi sirdīs! Tur ir arī latviešu skoliņa, un, parunājot ar skolotājām, secinājums viens – ja ģimenē nerunā latviski, tad valoda ātri aizmirstas! Lai arī cik tur ir skaisti, labi, meitas un mazbērni dzīvo tur, mēs ar vīru nekad nepārcelsimies uz Ameriku, jo mūsu saknes, mūsu dzīve ir te, Latvijā. Ciemos, jā, bet ne uz palikšanu! Kā jau iepriekš minēju, bērniem jāļauj dzīvot sava dzīve. Ja reiz sirdis meitas aizveda tik tālu projām no mājām, tad laikam jau tā tam jābūt. Protams, es nezaudēju cerību, ka varbūt kādreiz ceļš viņas atvedīs atpakaļ uz Latviju – ne tikai ciemos, bet pavisam," saka Anita.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Foto no personiskā arhīva