Paš-vērtējums pret paš-cieņu

Palielināt attēlu

Termins "pašvērtējums"-kas aiz tā slēpjas? Pieņemsim, esmu es: kaut kāds. Un, ir mans pašvērtējums. Kāds es esmu patiesībā, to neviens nezina, tai skaitā arī es nezinu. Jo, mani neiemācīja ne sevi sajust, ne vispār par to interesēties.

Pie tam, mans pašvērtējums – tas nebūt neesmu es pats, bet gan kaut kas līdzīgs somai, kurā ir āboli un kuru turu labajā rokā. Un, ja es jūtos slikti, tades to ignorēju, tā vietā pievērsdamies somai: tajā ir par maz ābolu.  

Vēl ir tāds termins- "celt savu pašvērtējumu". Tas nozīmē, iemanīties un dabūt vēl papildus iedomātus ābolus. Un, tad man vairs nebūs tik slikti. Saistībā ar šo ir izdomāti dažādi veidi, kā "pašvērtējumu celt". Piemēram, pārliecināties par to, ka arī kaimiņam soma ir pustukša; meditēt, skatoties spogulī un iestāstot sev, ka esmu skaists; sastādīt sarakstu ar plusiem – cik āboli manā somā ir skaisti; un tā tālāk. 

Rezultāti no tā visa, kā jau zinām, ir īslaicīgi. Iekšējais "slikti" kā bija, tā arī paliek, bet virtuālie "āboli" nekavējoties pārvēršas par apdullinošiem dūmiem, jeb muļķībām, tikko no tiem cilvēks kaut nedaudz novēršas. 

Tas nozīmē, ka vērsties pie sava pašnovērtējuma nav laba doma, jo tā rezultātā kļūst nesvarīgi, kas ar mani notiek realitātē un no kā man patiesībā ir labi, vai slikti. Un, tad pats svarīgākais ir – kā es sevi vērtēju (tikai, rodas jautājums - priekš kā?) un kā man šo savu pašvērtējumu paaugstināt (arī jautājums - priekš kā?).

Pretējs termins “paš-vērtējumam”ir termins “paš-cieņa”, jeb paš-atbalsts. Jo, tad svarīgi ir tas, kas notiek patiesībā. Atšķirība starp šiem diviem terminiem ir acīmredzama. Kad es identificējos ar to, kas ar mani notiek realitātē (bēdas vai prieki, kauns vai naids, skumjas vai iedvesma), es vairs nesadalu – es un mans pašnovērtējums. Es gluži vienkārši ar cieņu sāku attiekties pret saviem personiskajiem iekšējiem notikumiem.

Tādā gadījumā man vairs neienāk prātā, ja sēroju, piemēram, par tuva cilvēka zaudējumu, nodarboties ar sava pašvērtējuma celšanu. Jo runa jau nav par to, kā es sevi vērtēju, bet gan par to, ka man gluži vienkārši ir slikti. Bet tas savukārt ir jāpieredz un jāizdzīvo. 

Mūsdienu rietumu kultūra tomēr vairāk interesējas par problēmām, kas saistītas ar terminu "paš-vērtējums". Turpretī "paš-cieņa" nozīmē pieeju sava prāta mieram, ko tik ļoti meklē rietumu cilvēks. 

Kaut ko vērtēt nozīmē redzēt to pozitīvā gaismā, tomēr vērtēšana rada arī problēmas, jo, ja es kaut ko iegūstu, es arī kaut ko zaudēju. Savukārt cienīt kaut ko nozīmē to vienkārši pieņemt. 

Piemēram, cilvēks mēdz daudz un bieži staigāt. Savukārt tie, kuri dodas garos pārgājienos, saprot, ka šis cilvēks nav pārāk sportisks un izturīgs. Bet, ja viņš ir kopā ar tādiem, kuri ir vēl mazāk pieraduši staigāt, viņš tos var vest un mudināt staigāt vairāk. Viņš neskumst par to, ka nav tik sportisks, kā visstiprākie. Viņš pieņem tieši to veidu, kādā pārgājienos iet viņš. Pateicoties šai sevis pieņemšanai, viņš spēj doties arī īsākos pārgājienos, nevērtējot ne pašam sevi, ne arī uztraucoties par to, ko domās citi, kuri ir daudz sportiskāki.

Termins"pieņemt"var izklausīties kā tāds, ko mūsdienu kultūra arī it kā saista ar ideju par paš-cieņu. Jo, kurš gan nav dzirdējis par to, ka ir svarīgi pieņemt savu ierobežojumus? Daudzus ir iedrošinājis teiciens: "mainīt lietas, kuras varam mainīt, pieņemt to, ko nevaram mainīt un apzināties atšķirību starp tām." Bet, ja cilvēks uzskata, ka var uztrenēt sevi iet garākus un grūtākus gabalus, tad viņa pieņemšana nepamatojas uz viņa ierobežojumiem. Un, viņš nav gatavs atkāpties - jo viņš neatsakās no uzskata, ka nevar iet vairāk.

Savukārt cilvēks, kurš sevi patiesi ciena, pats sev gluži vienkārši patīk. Šāda paš-cieņa nenozīmē panākumus, jo panākumi vienmēr saistās ar neveiksmēm un izgāšanos, kas savukārt saistās ar cīņu un sevis pierādīšanu. 

Šāda paš-cieņa nav rezultāts sevis salīdzināšanai ar citiem, jo kāds vienmēr būs labāks. Bet tieši tā ir taktika, ko parasti iesaka pašvērtējuma celšanai. Savukārt paš-cieņa attiecas uz to, kas cilvēkam ir jau dots. Mēs vai nu sev paši patīkam, vai nē. Līdz ar pašcieņu, mēs sev patīkam par to, kas un kādi esam, nevis par to, ko varam vai nevaram izdarīt. 

Pašcieņas tests: Ja kāds man izsaka komplimentu, tad kāda ir mana reakcija? Ja esmu ļoti priecīgs, tad tas nozīmē, ka es neesmu bijis drošs par savām prasmēm. Tālāk iedomājos, ka kāds, kura viedokli es cienu, pasaka man, ka es ļoti labi spēju uzrakstīt vārdu, kas sastāv no 4 burtiem, vai ka ļoti labi izrunāju patskaņus. Visdrīzākais, tas mani ne mazākā mērā neaizkustinās. Vai nu es pats zinu, ka daru to labi, vai arī es par šādu lietu vispār neuztraucos. Jo vairāk manā dzīvē ir gadījumu, kad "komplimentus" neņemu pie sirds, jo mazāk ievainojams es kļūstu attiecībā pret vērtējumu un pret aizvainojumiem. 

Paš-cieņai ir daudz vairāk priekšrocību, salīdzinot ar paš-vērtējumu. Pateicoties paš-vērtējumam, cilvēks vienmēr tiek ieslodzīts vērtējuma rāmī. Savukārt, ar paš-cieņu viņš ir mazāk pakļauts gan kauna, vainas un nožēlas sajūtām, gan melu, noslēpumu un stresa situācijām. 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.