Nepatikas jeb agresijas apzināšanās process un kā to paust ekoloģiski

Palielināt attēlu

Ja bērnība ir tas posms cilvēka dzīvē, kad sliktās lietas viņam nodara vecāki, tad pieaugušā dzīve nebūt nav laiks, kad apkārtējie pārstāj viņam darīt šīs sliktās lietas.

Drīzāk tas ir laiks, kad cilvēks to visu iemācās...darīt sev pats. 

Savukārt dziedināšanās nozīmē nevis to, kad cilvēks to visu sev pārstāj darīt, bet gan to, ka cilvēks iemācās to pamanīt.

Tātad, pavisam pārtraukt darīt sev sliktās lietas diez vai ir iespējami. Bet, kā gan iemācīties pamanīt visus ierastos veidus, kā cilvēks pret sevi attiecas? 

Tiklīdz cilvēks sāk "atpakot" un ieraudzīt visus savus automātiskos mehānismus, ar kuru palīdzību viņš savas vajadzības nodod, tā viņš ieslēdz atpakaļgaitas procesu. Tas ir pretējs process savu sajūtu nomērdēšanai, jeb desensibilizācijai, kura šo cilvēku ir pavadījusi daudzus gadus, kamēr viņš mācījās pieskaņoties citiem, kuriem šī cilvēka pieskaņošanās bija ērta.    

Šie automātiskie mehānismi ir dažāda veida līdzatkarību stāvokļi. Tos ir iespējams vērot tad, ja cilvēks sāk atpazīt savas sajūtas un ierauga, ka viņam, iespējams, nav robežu: ne sevī, ne attiecībās ar citiem cilvēkiem, kas nebūt nenozīmē tuvas un siltas attiecības. 

Tālāk cilvēks spēj ieraudzīt, cik daudz (starp pārliecībām, kuras viņam palīdz) viņā ir arī svešu un viņam nepiemērotu pieņēmumu. Līdz ar to sāk kļūt pamanāmas atšķirības starp cilvēka iedomām un starp realitāti; starp viņa patiesajām vajadzībām un sapņiem. 

Tad cilvēks sāk mācīties atteikt, jeb atteikties. Tātad, ieraugot sevi starp apkārtējo cilvēku vajadzībām un jēgām, viņš kļūst daudz jūtīgāks arī attiecībā pret to, kas nav piemērots viņam. Daudz skaidrāk viņš sāk atšķirt to, kuras ir viņa vēlmes un kuras nav viņa vēlmes. 

Ar cilvēku tika darītas, lietas, kas viņam nebija piemērotas, bet viņš tikai tagad saprot, ka tās viņam neder. Viņš ar to vairs nav mierā. 

Viņš atceras, ka arī nepatikas, jeb agresijas noliegšana vienalga veda pie attiecību iziršanas. Cilvēki vai nu viens no otra attālinājās, vai arī notika sprādziens un attiecības pārtrūka tieši šī iemesla dēļ. Tādēļ var rasties jautājums, kā ekoloģiski izpaust savu nepatiku, jeb agresiju. Atbilde ir sekojoša: pašai par sevis nepatikas, jeb agresijas, izpausmei nav nekādas jēgas. Tāpat kā nav nekādas jēgas izrādīt vienkārši tāpat arī jebkuras citas savas sajūtas. 

Cilvēka iekšējās pasaules kosmoss, tā ir ļoti personiska lieta. Ir pāris likumi, kas šajā cilvēka kosmosā darbojas. Šie likumi ir pat pierādāmi, tomēr katrs cilvēks zina: "parasti ir tā, bet..." un pēc šī "bet" seko dažnedažādu izņēmumu apraksts. Pamatojoties uz saviem  likumiem, mēs varam prognozēt arī apkārtējo cilvēku rīcību un ar lielāku vai mazāku iespējamību prognozēt arī viņu reakciju. Tomēr izņēmumi pastāvēs vienmēr. Tas pats notiek ar ikvienu cilvēku. Pat pats sevi cilvēks nespēj prognozēt pilnā mērā, ko tad vēl runāt par citiem?

Viens un tas pats notikums mūsos izsauc vienu, bet citos apstākļos pavisam citu reakciju. Jā, mēs varam paskaidrot, kāpēc. Bet no tā nepaliek vieglāk. Varam vienkārši krāt savu pieredzi un censties to aprakstīt. Ja esam centīgi un godīgi, tad ap pusmūžu beidzot varam ar sevi iepazīties.

Ņemot vērā iepriekš minēto, dalīties ar savu partneri ar mērķi tādā veidā mainīt viņa uzvedību, nebūs laba doma. Pats par sevi teikums: "tagad es tev pastāstīšu, ko es jūtu, bet tu paklausies" ir saruna bez beigām. Ja cilvēks to stāsta, bet pēc tam neseko lūgums, jautājums, apgalvojums vai jebkāds cits vēstījums, tad to var saukt par manipulāciju:" es tev stāstu, ko es jūtu, bet tev pašam jāuzmin, kas tev ir jādara". Tad otrs cilvēks parasti sāk just neskaidras dusmas, jo manipulācija vienmēr izsauc dusmas. Viņa "minējumi" parasti ir samocīti un nedabiski, un tos pavada arī vainassajūta. Te pat nav ne smakas ne no divu pašpietiekamu cilvēku labās gribas, ne no dialoga. 

Savas sajūtas ir vērts izrādīt vai nu tad tad, kad abiem cilvēkiem tas ir patīkami un kad viņi abi no tā gūst  baudu;vai arī –ir vērts būt konstruktīvi agresīvam, jeb ziņot par savām negatīvajām sajūtām tad, ja cilvēks vēlas nospraust savas robežas. 

Kāpēc ir jāvēsta par savu nepatiku? - Lai ziņotu citiem cilvēkiem par to, ka viņi dara kaut ko nevēlamu un nepieņemamu. Pie tam, vēstīt, paziņot, informēt nebūt nenozīmē to, ka uz citiem cilvēkiem ir jāizgrūž visa sava dusmu nasta, kas viņā ir krājusies jau no dzimšanas. Tās pat var būt dusmas, kauns, agresija, ko viņš ir mantojis no dzimtas. Kādēļ tas būtu jādzird citiem? Tikai tāpēc, ka šodien šis cilvēks ir satikts? Tas nebūs taisnīgi. 

Tādēļ:

-mērķis nevar būt vienkārši atreaģēt savu agresiju uz otru cilvēku. Vienalga viņam tiks vairāk, nekā viņš ir pelnījis. Labāk to darīt savā psihoterapijas seansā. 

-Otram cilvēkam ir konkrēti jāpasaka, par ko ir radusies neapmierinātība. Ja nepieciešams, ir jāpaskaidro, kāpēc. Un ir jārunā konkrētipar savām sajūtām. Jācenšas turēties ‘es-vēstījuma’ rāmjos. "Esmu aizvainots...", "mani aizskāra...", nevis"tu mani pazemoji", "tu esi slikts". 

-Bet pats galvenais – noformulēt, ko no otra cilvēka gribas, pie tam, esot gatavam uzturēt dialogu. "Esi ar mani saudzīgāks", "Lūdzu nesaki...", "Es gribu aizbraukt, tādēļ, lūdzu mani saproti", "Bez manis nebrauc, jo..."  

Runāšana par sajūtām, tāpat kā runāšana par jebko citu, nozīmē komunikāciju. Ja cilvēks runā par savām sajūtām tikai tāpēc, lai tās izpaustu, tad tas nozīmē, ka cilvēks izmanto otru kā izvades kanālu. Tādēļ nav jābrīnās, ka arī otrs cilvēks var sākt darīt tieši to pašu.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.