Cilvēks mācās teikt "nē": Ko tas dod?

Palielināt attēlu

Maz ir tādu cilvēku, kuri prot pateikt "nē". Jo "nē" – tā ir vieta, kur cilvēks vairs nav gatavs pārvietot savas robežas.Tomēr kopdzīve ar citiem -ģimenē, bērnudārzā, klasē, augstskolā, darbā, nozīmē kompromisus.

Bet kompromisi nozīmē nepārtrauktu robežu pārbīdīšanu nezināmos virzienos.

Viens no uzskatiem, kurš valda sabiedrībā, ir tas, ka piekāpties ir labi. Iejusties otrā cilvēkā ir pareizi. Tas viss galvā skan jau kā balss. 

Šodien es atdodu to, kas pienākas man, jo man bija kauns pateikt "nē", savukārt rīt es būšu tas, kurš paņems to, kas pieder otram, jo tas ir "normāli". Jo, par "normu" ir pieņemts saukt visu, kas vien ienāk prātā, ja tikai tas atbilst vidējam statistiskajam.

"Es tev pirms mēneša uzdāvināju parādu, jeb izdarīju tavā vietā darbu brīvdienās, tādēļ man ir "uzradušās morālas tiesības" neizdarīt līdz galam savu darbu, nododot to tavās rokās. Vai!… Es tevi nepabrīdināju? Nu, tu jau mani arī nē." Pasaule bez robežām – tā ir prātā jukušo pasaule. Parazitējošie un prātā jukušie nepārtraukti mainās vietām.     

Savukārt "nē" ir tas, kas ievieš skaidrību: parādās robeža. Viens izlemj: pietiek, un pat uzdrošinās pateikt to skaļi. "Nē," viņš saka, "devītā pīrādziņa (jeb sešpadsmitās reizes uz parāda) nebūs". Tas, kuram tas tiek adresēts, nodomā: jā, laikam nāksies piecelties un iet pēc pīrādziņa (iet beidzot uz darbu) pašam. Viens iemācās atteikt, otrs iemācās kaut ko darīt pats. Un abi divi tagad zina, ka pastāv robeža, jeb slieksnis. Un abiem no tā kļūst labāk.  

Ja cilvēks sāk mācīties teikt "nē", tad tas nozīmē, ka viņš kādu laiku ir mācējis teikt vienīgi "jā". Un, ja viņš par to, ka ir jāsāk teikt "nē", vispār ir aizdomājies, tad tas nozīmē, ka viņa nepārtrauktais “jā” ir pārstājis viņu priecēt un apmierināt tā, kā viņš to ir vēlējies. 

Ja cilvēks iemācās teikt "nē", tad sākumā tas viņam ir neizturami sāpīgi. Jo, citi cilvēki, kuri ir pieraduši, ka šis cilvēks viņiem ir teicis tikai "jā", pagriež muguru un aiziet: Meklēt tādu, kurš turpina viņiem teikt "jā", nevis saka "nē". 

Bet neviens taču negrib, lai otrs aiziet, ja viņš ir pateicis "nē". Bet viņi aiziet. Un šī cilvēka sirdī parādās milzīgs un "sāpīgs caurums". Viņš sevi moka ar jautājumiem, kāpēc gan ir teicis šo "nē". Agrāk taču viņš teica "jā" un vairāk vai mazāk izdzīvoja. Nu, jā, bija sāpīgi. Tomēr mazāk sāpīgi, nekā ir tagad. Kas notiktu, ja viņš nebūtu pateicis "nē"? …

Tā viņš sevi kādu laiku moka. Tomēr brīžiem viņš sāk jau pamanīt, ka sāpes no agrākajiem pastāvīgajiem "jā" bija lielākas, nevis mazākas. Un pēc kāda laika, ilgāka vai īsāka, viņš nomierinās. Un vēl pēc kāda laika kļūst pavisam maz sāpīgi. 

Ja cilvēks nenobīstas un turpina teikt "nē" – aiziet ne tikai tie, kurus zaudēt ir bijis vissāpīgāk. Aiziet arī tie, ar kuriem viņš bija izveidojis mazāk ciešas saites, kuru saraušana nav tik sāpīga. No šo cilvēku aiziešanas (bet arī viņi aiziet, jo arī viņiem šis cilvēks agrāk teica tikai "jā") nav tik ļoti sāpīgi, cik sāpīgi ir no to cilvēku aiziešanas, kuri ir mīļi un svarīgi. Un, caurumu skaits sirdī varbūt pat nemaz nepaliek lielāks. Bet, iespējams tas pirmais caurums jau ir bijis pietiekami liels…

Tad kādu laiku cilvēks atkal cenšas teikt "jā".Daudz biežāk, nekā "nē".

Lai atnāktu atpakaļ tie cilvēki, kuri viņam pietrūkst, kad viņš sāka teikt "nē". Un, viņi tik tiešām arī nāk atpakaļ. Un, šis cilvēks turpina viņiem teikt "jā". Biežāk, nekā viņam ir ērti un patīkami. 

Un, kaut kur apmēram šajā vietā cilvēks sāks saprast, kā šo visu izmantot pa jaunam. 

Savu jauno "jā". Un, savu jauno "nē". 

Tagad viņš vairs nesaka tikai "nē". Un, viņš nesaka arī tikai "jā". Tomēr, viņš vairs nešaubās, kad ir "stabilais jā", un kad “pilnīgi droši nē”. Un, vienā brīnumainā mirklī (no sākuma viņš to pat nepamana, bet vēlāk sev par lielu brūnumu sāk pamanīt) parādās cilvēki, kuri kaut kāda iemesla pēc neaiziet, kad šis cilvēks saka “nē”. Viņi šo cilvēku redz un paliek. 

Viņi ar šo cilvēku runā, par viņu interesējas, varbūt pat par kaut ko palūdz piedošanu (nu, ja uzreiz nav pareizi sapratuši šī cilvēka "nē"), kaut ko piedāvā un pat sāk viņam stāstīt arī paši par saviem "jā" un "nē". 

Tomēr viņi nekur neaiziet. Un, šajā mirklī šis cilvēks atceras to, cik sāpīgi bija tad, kad aizgāja tie cilvēki, kuri viņam bija svarīgi un mīļi un kuri nespēja no viņa dzirdēt "nē". 

Un, tieši šajā pašā mirklī viņš atvadās no šo cilvēku nespējas. Un, piedod viņiem šo nespēju. Jo, parādās kāds, kuram jums nav jāsaka tikai "jā" un no kura aiziešanas viņam nav jābaidās. Un, pēkšņi viņš pamana, ka tur, kur agrāk bija milzīgais caurums, tā vairs nav. Viņš skumji pasmaida…

Ā, jā, un tie, jaunie cilvēki parādās arvien vairāk. Tieši tā arī notiek. 

Ja vien cilvēks iemācās teikt "nē".

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.