Ne-redzamais cilvēk, ko nu? Jeb mehānismi, kā cilvēks sāk "ne-būt"

Palielināt attēlu

Neredzamie cilvēki ir tie, kurus dažreiz tomēr var pamanīt. Patiesībā jau viņi, protams, ir redzami. Tomēr nepavisam ne tā kā citi.

Ja viņam nepiedāvā apsēsties, viņš tā arī paliek stāvam. Ja nepiedāvā viņam tēju, viņš arī nelūdz. Pārsvarā viņš sēž, kājas pavelkot zem sevis. Kājas burtiski vai pazūd. Ja tādam cilvēkam pajautā, vai viņam ir ērti, viņš atbild: jā. Bet, ja pēc laika pārjautā, vai viņš savas kājas jūt, viņš atbild: ai, vairs nejūtu. Tomēr kājas nenoliek taisni, bet gan nosēžas lotosā. Tādu cilvēkus vispār ir viegli salocīt: uz pusēm, trīskārši, embrija pozā. Tā vien šķiet, ka, ja vajag, viņu viegli ievietot pat čemodānā. 

Ja viņam piedāvā dažādas lietas, dzert, ēst, spilvenu, pledu, tad liekas, ka viņam no tā visa kļūst labāk. Bet, ja neko, ko viņš varētu gribēt, nepiedāvā, tad viņš savas vēlmes tā arī nepauž – ne citiem, ne sev. Tā vien šķiet, ka viņam laiku pa laikam ir jāatgādina, ka viņš vispār eksistē un ka viņš drīkst pat kaut ko gribēt. Viņš pats par to nav pārliecināts. Viņam pietiek ar pašu minimumu. Viņam saka, ka viņš ir bāls, ka viņam ir redzami palielināts vairogdziedzeris, un viņš atbild: jā, patiešām, es pat nepamanīju. Viņam jautā, kā viņš jūtas; viņš atbild, ka viss normāli. Tomēr, tiklīdz viņam šis jautājums tiek uzdots, viņš ir jau pārstājis elpot. 

Tas ir pilnībā saprotams zemapziņas mehānisms. Lai nejustu sajūtas, palīdz elpas apstādināšana, jo elpa ir viena no svarīgākajām ķermeņa funkcijām. Ja cilvēks kādu laiku neelpo, ķermenis pārstāj būt jūtīgs. Atliek vien viegla migla galvā. Bet, kad ķermenis knapi jūt, kas ar viņu notiek, tad arī emocionālā ziņā cilvēks kļūst vienmērīgs, līdzens un gluds. Tas nozīmē, ja cilvēks elpo ar lielām pauzēm un ļoti virspusēji, tad tādā veidā viņš regulē savu emocionālo dzīvi. 

Mēs visi to iemācāmies no situācijām, kad citādi nav bijis iespējams. Piemēram, bēgot no kaut kā liela un biedējoša. Vai, šausmās iespiežoties dīvāna stūrī. No bailēm elpa ir saraustīta, tomēr bērns sēž dīvānā, stāv aiz koka, vai stūra, vai garā zālē un cenšas tikt galā ar savu elpu. Un, ja ir iespējams neelpot, tad arī bailes nav tik lielas: "Varbūt mani neatradīs". Vai arī, bērns ir kaut ko nodarījis un zina, ka tūlīt tiks sodīts. Bēda ir pavisam tuvu. Mammai seja kā parasti pārvērtusies. Vai arī patēvs ļoti pazīstamā tonī pārjautā: "ko, ko?!" Un bērns jau zina, ka turpinājumā seko pēriens. Šis "ko, ko?!" bija nepieciešams tikai, lai ieskrietos, jo patiesībā patēvu vispār neinteresē, ‘ko’ bērns ir teicis. Viņš atvēzējas un ar strauju kustību roka ir bērnam jau uz dupša vai ciskas. Vai ir iespējams iedomāties, kas notiek ar bērna elpu? 

Šāds cilvēks, kad pieaug, nekad nekā nesaka tieši – ne ko vēlas no otra cilvēka, ne no attiecībām. No sākuma tas var likties savādi. Vēlāk kļūst skaidrs. Jau no bērnības viņš zina: viņš ir problēma. Jau pats fakts vien, ka viņš ir, tā ir problēma. Pats fakts, ka viņš pastāv, tās ir sliktas ziņas. Tādēļ, ja viņam ir arī savas vēlmes, tad tā ir dubulta problēma. To viņš zina skaidri. Tādēļ, kā gan viņš var pateikt, ko no otra cilvēka gaida, vai ko viņam vajag? Jau kaut kur ierasties, apsēsties, sastingt un šajā vietā izgaist - tas jau ir varoņdarbs. 

Neredzamajam cilvēkam pieder vesels arsenāls, kādā veidā samazināties, kļūt mazāk pamanāmam, vēl klusākam un neuzmācīgākam. Ja viņš kādam stāsta par to, kā viņš ir knapi izdzīvojis, viņa balss ir vienmērīga un tikko sadzirdama. Nāksies pieliekties, lai labāk šo stāstu saprastu. Bet šis cilvēks, sažmiedzis zem sevis kājas, pavisam vienmuļā balsī klusu stāstīs savu sāpju stāstu tālāk. 

Nodot bērnam vēsti par to, ka viņš ir problēma, var dažādos veidos. Var vienmēr viņu lamāt, tiklīdz viņš parādās redzeslaukā. Un, tad viņš sāk izvairīties  no otra cilvēka. Var vienmēr panākt viņa piekrišanu un slavēt viņu tikai tad, ja viņa uzskati pilnībā sakrīt ar vecāku uzskatiem. Var uzbrukt viņa ideāliem un hobijiem, kritizēt visu, kam viņš ir pieķēries un uz ko viņš tiecas.

Var necienīt viņa fizisko telpu: nākt pie viņa istabā, rakņāties pa viņa mantām un somās, nesaudzīgā veidā modināt vai neklausīties, ko viņš runā. Var nepildīt savus solījumus, pievilt un par to nelūgt piedošanu. Bērnu nav obligāti jāsit, lai viņš izaugtu par tādu, kurš nepārtraukti šaubās par to, vai viņa eksistence ir nepieciešama. Pilnībā pietiek, ja ar savu uzvedību vien vecāks viņam ziņo par to, ka viņa eksistence nebūt nav nepieciešama. 

Šāda veida cilvēki visi ir ļoti līdzīgi. Bet, ja viņi sāk atplaukt, tad viņos sāk parādītiesdažādas, pavisam atšķirīgas lietas. Un, tas ir normāli, jo cilvēki arī ir atšķirīgi. Ātri, lēni, domājoši, temperamentīgi, jautri un ne visai. Ar dažādām gaumēm, paradumiem un hobijiem. Bet, lai šo individuālo vispirms varētu atrast, ir nepieciešama atļauja – būt. 

Bet,tādas atļaujas šādiem neredzamajiem cilvēkiem vispār nav. Un, tieši tādēļ šie cilvēki savā starpā ir līdzīgi. 

Lai savu individualitāti atrastu, cilvēkam ir jāiedarbina "atkāpšanās process" pretējā virzienā. Ko tas nozīmē? Ejot pretējā virzienā, šis "atkāpšanās process" rāda visu cilvēka individuālo notikumu vēsturi. Tikai viss notiek otrādi. 

Iesākumā cilvēks ir līdzens. Tā ir vienmērīga cilvēka (ne)dzīve, kurš šaubās pat par savas pastāvēšanas nepieciešamību. Vienīgais, kas individualitātes meklējumu iesākumā ir redzams, ir šī "vienmērīgā virsma". Uz citu cilvēku jautājumiem atbilde ir elpas aizture. Viņš nesaprot savas sajūtas, nezina savu viedokli, nemaz nerunājot par lēmumu izdarīšanu: Es nezinu ne to, kas man ir labi, ne to, ko es gribu. Šādi cilvēki ir iemācījušies "nebūt" – negribēt, nedusmoties, neaizsargāties, nejust prieku, nepaziņot par to, kas viņiem ir svarīgi, nerunāt par savām tiesībām. 

Iesākumā, ja šāds cilvēks sāk sev jautāt, ko es jūtu, ko es domāju, vai kaut vai, ko es domāju par to, ka nekā nejūtu, viņš sāk vismaz par to brīnīties. Ja viņš pamana, ka neelpo, sāk elpot. Pamanot, ka elpo virspusēji, ievelk vairākas dziļas elpas. Un, tad viņš jūt, ka šī mirkļa kadrā jau sāk iesūkties krāsas. 

Viņa apziņā ienāk pasaule kā svaiga gaisa vilnis, kurš ieplūst istabā. Gribas izkustēties. Pēkšņi viņš saprot, ka sēž ierāvis galvu plecos, it kā gaidot grūdienu pakausī. Nedaudz pakustās un jau nosēžas citādi. Nolaiž kājas pie zemes, aizsniedz ar pirkstgaliem zemi. Tomēr tad pēc atdzīvošanās prieka sāk iekustēties arī bailes. Jo dziļāk viņš atļauj sev ieelpu, jo lielākas ir bailes. Bet, nepārtraucot elpot, ir iespēja sasmelties drosmi, lai šīs bailes pa druskai sāktu izanalizēt.

Šajā brīdī viņa plānam sāk uzbrukt pagātnes ainas. Visi bērnības rūgtie zaudējumi, visas pusaudža gadu vilšanās, aizvainojumi, asaras un sāpes – ir te. Ar viņu sāk runāt visi, ko viņš pazīst. Dažkārt tas viss nāk atmiņā kā pazīstamas balss skaņas, piemēram: "Mana meita mācās uz vieniem četriniekiem", "Es novēlu, lai  tavi bērni melo tev tāpat kā tu melo man", "Nāc šurp, gribu ar tevi parunāt", "Ej projām, nevēlos tevi redzēt", "Tu neesi mans dēls", "Labāk tu vispār nebūtu, aborta upuris".

Bet dažreiz viņš redz ainas bez vārdiem: gaismas un ēnas, durvju sišanu, aiziešanu un atnākšanu, laternas gaisma tumsā, apspiestas raudas. Un viņš zina, kurš un kāpēc raud, bet saprot, ka ir mēms un mazs un nespēj pakustēties - kā murgu sapnī. Bailes sastindzina, traucējot saprast to, kas var palīdzēt. Ja cilvēks neaizbēg, bet šajās bailēs ieskatās daudz vērīgāk, tad kļūst skaidrs pats galvenais: viss šausmīgākais ir jau noticis. Viņu ne vienmēr mīlēja, neļāva izteikties. Iespējams, pazemoja, biedēja, iespējams, pat pēra, bet viņš ir izdzīvojis. Un, ja viņš elpo, un, brīnoties par to, ieelpo vēl dziļāk, tad sāk just, ka rokas sažmiedzas dūrēs: dusmas. 

Dusmas, tā ir laba ziņa. Dusmoties-tas ir pirmais, ko var darīt un arī dara ne-redzamais cilvēks.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.