Klusais cilvēk, ko nu? Jeb dzīve kopā ar "seju"

Palielināt attēlu

Daudzi bērni tiek audzināti nevis ar vārdiem, bet gan ar sejas izteiksmi. Bērns atnāk no skolas, bet mammai ir "seja". Kas noticis?

Ir jāuzmin. Viņš pusi dienas staigā kā zem ūdens un mēģina atcerēties, kas gan varēja izprovocēt tādu seju. Vakarā saprot – no rīta, steidzoties uz skolu,ir atstājis uz galda drupačas. Vai nav noslaucījis no plīts pāri pārgājušu kafiju. Jautāt mammai ir bezjēdzīgi: uz jautājumu, kas ir noticis, viņa atbildēs "nu, tā.." un savilks lūpas vēl ciešāk. 

Paiet gadi un mazais cilvēks, kuru audzinājusi ‘seja’ ar cieši savilktām lūpām, izaug liels un turpina tieši to pašu darīt arī ar saviem tuvajiem, gan pieaugušajiem, gan mazajiem. Tiklīdz kaut kas aiziet greizi, arī viņš signalizē ar ‘seju’. Daudzi tā arī visu mūžu nodzīvo. Bet citiem paveicas, viņi satiek cilvēku,kurš tika audzināts ar vārdiem. Pēdējos var iedalīt uzmanīgos un ne tik uzmanīgos. Mazāk uzmanīgiepartnera seju ar cieši savilktajām lūpām nepamana un tā arī dzīvo tālāk, kamēr šīs sejas īpašnieks par saviem aizvainojumiem nesāk runāt ar vārdiem, nevis ar "seju". Savukārt uzmanīgāki cilvēki"sejas" savilktās lūpas pamana un godīgi jautā: kas tev ar seju? Un, tas ir dziedinoši. 

Bet, ja tā nenotiek, tad no līdzatkarības jāmācās kāpt ārā pašam, citādi nepārtrauktā vēlme lasīt no citu cilvēku sejām un tiem izpatikt turpinās. 

Līdzatkarība nozīmē neproporcionāli lielu savu vēlmju un vajadzību upurēšanu ar mērķi izpatikt citiem cilvēkiem. Tas nozīmē pārāk bieži teikt "jā", neņemot vērā savas sajūtas, citu laimi uzskatīt par prioritāti un klusēt, lai izvairītos no strīdiem. 

Padarīt apkārtesošos cilvēkus laimīgus, tā ir cīņa, kurā nekad nav iespējams gūt uzvaru. Mēs nevaram būt atbildīgi par visu cilvēku emocijām, un mums tādiem arī nav jābūt. Katrs savu ceļu izvēlas un veido pats. Cienīt nozīmē atkāpties un ļaut, lai otrs cilvēks pats ir kopā ar savām reakcijām un savām izvēlēm.

Piedzimstot bērns ir ļoti vārīgs, viegli ievainojams un atkarīgs no saviem aprūpētājiem – gan drošības, gan ēdiena, gan kārtības ziņā. Bērna piesaiste un saikne ar savu aprūpētāju ir ļoti svarīga bērna fiziskajai un emocionālajai izdzīvošanai. Šī pieķeršanās liek bērnam būt atkarīgam no aprūpētāja vajadzībām un ievainojamības. 

Ja bērns aug kopā ar vecāku, uz kuru tas nevar paļauties, vai kurš nav pieejams, tad viņamir jāuzņemas aprūpētāja loma. Šajā situācijā vecāka vajadzības bērns liek pirmajā vietā. Disfunkcionālā ģimenē problēmas netiek ņemtas vērā vispār. Tā rezultātā bērns apspiež savas emocijas un neņem vērā savas vajadzības, jo viņa mērķis ir fokusēties uz vecāka vajadzībām.

Vēlāk rodas aizvainojums, jo, kad šāds bērns-vecāks pieaug, viņš sāk pamanīt arī savas vajadzības un vēlmes. Tad visbiežākās uzvedības tendences ir vai nu pārāk asa reakcija, vai arī pārāk lielas skumjas – ja otrs cilvēks pieviļ. Iekšēja spēka kontroles trūkums izraisa ārēju kontroles avota meklējumus. Lai labi justos, viņš sāk kontrolēt sava partnera uzvedību. Viņš var kļūt augstprātīgs un sākt komandēt, vai izvirzīt nesaprātīgas prasības. Un, ja nav iespējams kontrolēt ne partnera garastāvokli, ne rīcību, viņš kļūst neapmierināts un ieslīgst depresijā. 

Atlabšana no līdzatkarībassākas ar bērnības problēmu izpēti un to saistību ar cilvēka pašreizējo disfunkcionālo uzvedību. Saskaršanās ar patiesām sāpju, zaudējuma un dusmu sajūtām ļauj rekonstruēt nepieciešamās attiecību veidošanas prasmes. 

Pēc tam, kad cilvēks iziet dziedināšanas procesu, viņš spēj apmierināt savas vajadzības unattīstīt saikni ar savu iekšējo pasauli. Viņš sevi sāk iepazīt kā pašpaļāvīgu, gudru un spējīgu personību. Tāds cilvēks saka ardievas varmācīgai uzvedībai. Lai tiktu pāri neveselīgiem attiecību ieradumiem, abiem partneriem ir jāpiedzīvo gan apzināšanās, gan pārmaiņas, gan izaugsme. 

Tad cilvēks sāk atbildēt, un nevis reaģēt. Stingro robežu nospraušana nozīmē to, kaviņš nereaģēautomātiski uz ikviena apkārtējā cilvēka domām un jūtām. Cilvēks spēj izturēt apkārtējo cilvēku viedokli un nesāk aizsargāties, ja nepiekrīt. Cilvēks apzinās, ka viņa reakcija ir viņa paša atbildība. Saistībā ar to, ko citi par viņu saka (vai nu labu, vai sliktu), viņa pašapziņa ne pieaug, ne krītas - cilvēks ieņem veselīga skepticisma nostāju. Viņš spēj pateikt "nē" un arī pieņem, ja dzird "nē".   

Kad cilvēks no līdzatkarības izveseļojas, viņš vairs nevēlas atrasties neveselīgās un sāpīgās attiecībās. Viņš apzinās, ka nav atbildīgs ne par viena cita cilvēka laimi, izņemot savu.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.