Ērtais cilvēk, ko nu?!

Palielināt attēlu

Cilvēki, kuri nāk no ģimenēm, kur tika praktizēta fiziska vai/un psiholoģiska vardarbība, jebkurus savus centienus aizstāvēties attiecībā pret varmāku uzskata par agresiju.

Viņu argumenti, aizstāvot savu pozīciju, var izklausīties pavisam pārsteidzoši. Viņi saka: jā, mans tēvs mēdz pārmeklēt manas personiskās lietas, bet viņam sāpēs, ja es to viņam aizliegšu. Jā, māte mani sit draugu priekšā, bet viņa apvainosies, ja es viņai uzkliegšu. Mani radi jaucas iekšā manās darīšanās, citu klātbūtnē mani pazemo, atver manas vēstules, tērē manu naudu, bet es nespēju to viņiem aizliegt, jo viņiem tas būs sāpīgi.

Tādi cilvēki tika audzināti, neņemot vērā viņu robežas. Viņu personiskās robežas nebija skaidras. Viņiem tika mācīts, ka dusmoties, protestēt un aizstāvēties nozīmē kļūt neērtiem attiecībā pret saviem tuvajiem. Viņi par to tika sodīti. Viņiem lika saprast, ka viņu pašu neērtības vēl nav iemesls, lai sagādātu neērtības tiem, kuri bijaviņu neērtību autori. Lai ļautu sev apstrīdēt šo ierasto loģiku un riskēt domāt citādi, šī sava "ērtuma" nepieciešamība ir jāsāk apšaubīt. Bet bērnībā viņi tika sodīti jau pirms viņos šādas šaubas paspēja rasties. 

Sevis iepazīšanā šajā aspektā tāda veida cilvēkiem nozīmē milzu risku un neiedomājamu darbu. Tas ir tāpēc, ka viņiem burtiski jāiet pret savu dabu. Tāpat kā senajā čūskas simbolā, kura ēd pati savu asti, tas ir vienlaicīgi gan neiespējami, gan iespējami. Ir tikai jāgrib. 

Fiziskās un emocionālās  vardarbības pazīmes ir plaši zināmas, tomēr, ja cilvēks tajā visā dzīvo, tad varmācīgas izturēšanās zemūdens akmeņus ir viegli palaist garām. 

Psiholoģiska vardarbība nozīmē mēģinājumus iebiedēt, kontrolēt vai izolēt. Tie var būt gan varmācīgi vārdi, gan rīcība. Tas notiek ilgi un neatlaidīgi. Varmāka var būt vecāks, aprūpētājs, dzīvesbiedrs, draugs vai biznesa partneris. Lai arī kurš tas būtu, neviens vardarbības upurisnav to pelnījis, un tā nav viņa vaina. 

Kritizēšana, noliegšana, noraidīšana un pazemošana ir taktikas, kas ir paredzētas varmākas upura paš-vērtības graušanai. Varmācība ir barga un nežēlīga – gan lielos, gan mazos jautājumos. 

Piemēram, apsaukāšana par "stulbu" vai  "lūzeri", utt. Vai noniecinošu iesauku piešķiršana, kas ir tā pati apsaukāšana, tikai maskējoties. Cilvēka rakstura iznīcināšana, pie tam, izmantojot vārdu "vienmēr": "tu vienmēr kavē, esi uzvilkts, strīdies". Kas nozīmē: "tu neesi labs cilvēks". Kliegšana, bļaušana, lamāšanās, kas ir domāta iebiedēšanai un liek cilvēkam justies niecīgam un nenozīmīgam. To var pavadīt dūru vicināšana un priekšmetu mešana. Tā saucamā protežēšana: "Es jau zinu, ka tu centies, bet tu tāpat nesapratīsi".Publiska mulsināšana, strīdoties, atklājot noslēpumus un izsmejot trūkumus. Noraidīšana: kad cilvēks stāsta par kaut ko svarīgu, bet otrs saka, ka tās ir tukšas lietas, vai arī signalizē par to ar ķermeni, izbolot acis, pasmīnot, pakratot galvu vai nopūšoties. "Joki", kas cilvēkam liek izskatīties muļķīgam, vienalga, vai tajos ir patiesība, vai arī tie ir safabricēti. Sarkasms; bet, ja cilvēks lūdz apstāties, tad atbilde ir neņemt visu tik nopietni. Apvainojumi par izskatu. Sasniegumu nonivelēšana – sakot, ka tiem nav nekādas nozīmēs vai arī pašam varmākam uzņemoties atbildību par panākumiem. Interešu noliegšana, piemēram, nosaucot tās par bērnišķīgām. Ja varmāka zina, kas cilvēku kaitina, viņš izmanto katru iespēju par šo lietu atgādināt. 

Vēl viens ceļš, kas ved uz varu pār otru cilvēku, ir centieni kaunināt, jeb likt sajust kaunu par nepilnībām. Kontroles instrumenti ir, piemēram, iebiedēšana, ka kaut ko atņems, vai vispār neteiks, ko darīs. Atrašanās vietas kontrole, visu laiku vēloties zināt, kur otrs cilvēks atrodas, uzstājot, ka uz ziņām ir jāatbild nekavējoties, vai pa brīdim parādoties tur, kur otram cilvēkam ir jābūt. 

Interneta vēstures, e-pastu, īsziņu un zvanu izspiegošana, pat pieprasot paroles. Vienpusēja lēmumu pieņemšana – piemēram, slēdzot kopīgu bankas kontu, atceļot ārsta apmeklējumus vai runājot ar priekšnieku. Finanšu kontrole, turot bankas kontus tikai uz sava vārda un liekot otram cilvēkam prasīt naudu. 

Tas, ka varmāka vēlas savu upuri vai nu apsūdzēt, vainot, vai noliegt, izriet no paša varmākas nedrošības sajūtas. Viņš vēlas izveidot hierarhiju, kurā viņi atrodas augšā, bet otrs cilvēks - apakšā. Savas emocionālās vajadzības, salīdzinot ar otra cilvēka vajadzībām,varmāka uzskata par primārām. Daudzi varmākas cenšas savu upuri izolēt, nostājoties starp savu partneri un tuvajiem cilvēkiem, kuri viņu atbalsta. Tā atkarība kļūst vēl lielāka. Līdzatkarīgas attiecības ir tādas, kurās viss, ko cilvēks dara, ir reakcija uz varmākas uzvedību. Varmākam upuris ir nepieciešams, lai viņi varētu paaugstināt paši savu pašvērtību. Upuris pat aizmirst, kā tas ir, būt citādam. 

Ja cilvēks ir nokļuvis vai ilgstoši atradies vardarbīgās attiecībās, tad ir jāatceras, ka tas nav pareizi un ka viņam tā nav jādzīvo. Tādēļ pirmkārt ir jāpieņem tas, ka vardarbība nav upura atbildība un ka ar varmāku tā nav jāapspriež, jo varmāka savu uzvedību mainīt vienalga nevēlēsies. Ir jānosaka savas personiskās robežas, izlemjot uz varmācību neatbildēt un strīdos neieslīgt. No attiecībām ir jāaiziet, nogriež visas saites. Ir jādod sev laiks, lai no tā izdziedētos, un jāmeklē sev atbalsta personas – draugus, ģimeni, skolotājus, terapeitus.  

Ja no vardarbības apļa iziet ir grūti un ja ir sapratne, ka šeit un tagad pārraut attiecības ir neiespējami, tad ir svarīgi saglabāt sevī vismaz kaut kādu pamatu: atrast sevī atbalsta punktu un neidentificēt sevi tikai ar esošo vardarbīgo situāciju. Piemēram, domāt par savu dzīvi un par to, kādi svarīgi notikumi tajā ir notikuši. Ir jāatceras spilgtākos un vērtīgākos dzīves notikumus, kuri var piešķirt dzīvei jēgu tieši šeit un tagad, neskatoties uz vardarbīgo situāciju. Ir svarīgi nodalīt un saprast, ka "es" ir daudz kas vairāk, nekā "es vardarbības situācijā", un ka vardarbība nespēj iznīcināt šo svarīgo un vērtīgo cilvēka daļu. 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.