"Zināt sevi"- atrast ceļu pie sevis

Palielināt attēlu

Vārds "atrast" sevi, ko tik bieži lieto, nozīmē to, ka cilvēks ir bijis pazaudējis sevi, vai ka viņam sevis ir pietrūcis. 

Bet nav tāda stāvokļa cilvēka dzīvē, kad cilvēks sev trūktu. Cilvēks vienmēr ir klātesošs. Viņš "nepazaudējas". Iespējams, dažreiz rodas sajūta, ka cilvēks ir it kā atvienots no sevis, tomēr fiziski viņš vienmēr ir klātesošs visos savas dzīves momentos. Un, tieši tādēļ šī raksta nosaukums ir "zināt sevi", kas nozīmē procesu, kad cilvēks "atgriež sevi atpakaļ sev."     

Zināt sevi, jeb atgriezt sevi sev pašam– tas palīdz atdalīt savas problēmas no citu cilvēku problēmām, tas nozīmē iepazīt sevi arvien dziļāk un veidot jēgpilnu dzīvi. Jo vairāk cilvēks sevi zina, jebzina to, kas viņu rosina, to, kā viņš organizē attiecības, uz ko viņš tiecas, jo labāk viņšspējvai nu uzņemties par sevi atbildību, vai arī atlaist to, kas sevī nav jāpatur. 

Bet, ja cilvēks ir audzis ģimenē, kur viņam bija jābūt ērtam un neredzamam, tad visa dzīve var paiet it kā mīņājoties uz sliekšņa, esot pieklājīgam un tā arī nemēģinot spert soli tālāk istabā. Cilvēks māk klausīties, saprast, kaut ko atbildēt, kaut kā, klusuvai tieši pretēji skaļi, reaģēt, tomēr tas viss vairāk līdzinās rituālām darbībām. Cilvēks ievēro dažādus likumus, principus, zina paņēmienus, kā labāk iekārtot savu dzīvi, bet pats it kā nekonedara. Rodasmānīgā nepārtrauktas pazaudēšanās sajūta gan dzīvē, gan attiecībās.  

Lai atgrieztu sevi atpakaļ sev pašam:

-pirmkārt ir nepieciešams atjaunot sevi pēc vairāk vai mazāk smagiem bērnības iespaidiem un notikumiem, kas nozīmē dot atļauju sev to visu sajust un vēlreiz izvērtēt savu attieksmi pret pagātni;

-otrkārt, sajust, pārskatīt un izvērtēt savu attieksmi pret tagadnes attiecībām un notikumiem, reabilitējot jebkuras savas sajūtas, vēlmes un viedokļus;

-treškārt, iepazīt un pieņemt sevi, jeb atgriezt sev pašam sevi. Ieraudzīt, nospraust un nostiprināt savas psiholoģiskās robežas. Uzsākt virzību no paš-vērtēšanas uz paš-atbalstu, no atkarības uz pašpietiekamību. 

Ja cilvēks uzsāk darbu ar sevi individuālajā psihoterapijā, tad vislabāk to darīt uz divdesmit gadu sliekšņa, tomēr nekad nebūs par vēlu iet cauri visiem iepriekš minētajiem posmiem. Savukārt darbs grupā nodrošina iespēju uzzināt par lomām, kādas cilvēks spēlē attiecībā pret citiem –piemēram, līderis, starpnieks, klauns, princese – un saņemt informāciju no apkārtējiem par visu, sākot no savas personības līdz veidam kā cilvēks komunicē. 

Lai labāk sevi iepazītu, kā arī spētu iet cauri dažādiem dzīves pārbaudījumiem, ir vērts pievērst uzmanību lietvārdiem, kas cilvēku apzīmē: Uz papīra strēmelēm pa vienam izrakstu lietvārdus, kas raksturo mani. 

Šīs strēmeles var uztvert arī kā puzli. Izkārtoju tās piramīdā. Apakšā lieku konkrētākus lietvārdus. Augšā lieku lietvārdus, kas ietver sevī abstraktākas lietas. Piemēram, sāku ar to, ka apakšā izkārtoju lietvārdus sieviete, vīrietis, sieva, vīrs, māsa, dēls. Tad pāreju uz lietvārdiem, kas apzīmē profesiju, vai arī, piemēram, analizētāja, starpniece, velosipēdiste, draudzene, māksliniece. 

Ja uznāk šaubas par šiem lietvārdiem, tad pārdomāju, kāda biju, kad biju bērns. Kādas lomas es spēlēju? Ko cilvēki man ir teikuši, kad izteica komplimentus? Ko mans labākais draugs par mani teiktu? 

Sarakstītos lietvārdus nolieku sev redzamā vietā – pie savas fotogrāfijas, telefonā, pie vannasistabas spoguļa. Ik pa brīdim sev atkārtoju, ka, lai arī kam es eju cauri, piemēram uztraukumiem, slimībām, neveiksmēm, traģēdijām, es neesmu nekas no tā visa. Es esmu dizainere, esmu seriālu eksperte. Es esmu lietvārds, kas ir piramīdas augšpusē.   

Arī uzsākot kaut ko jaunu savā dzīvē, hobijus, aizraušanās, ir iespējams daudz ko par sevi uzzināt. Piemēram, par savām bailēm, savu drosmi, uzticēšanos, pakļaušanos, palaišanu, par savu bērnišķīgu izbrīnu. Jauna darbība un pieredze izceļ tādas emocijas un aspektus, ko parasta ikdiena nespēj iedarbināt. 

Labi cilvēku raksturo arī momenti, kas viņa dzīvē ir bijuši ļoti emocionāli piesātināti, kad viņš burtiski "aizmirstas", vai kad "pasaulē sajūtas kā savā vietā". Aprakstu sev gan šo pieredzi, gan sajūtas, piemēram, brīvība, sajūsma, tirpas, svētlaimi. Vai nu tā ir kāda mākslasdarba aplūkošana, vai atrašanās dabā, dabas ainava….

Patiesībā šis piesātinātais moments ir tas, kas ir cilvēks pats. Tas, ko cilvēks redz un sajūt, ir emocionāli piesātināts tikai tāpēc, ka cilvēks sevi tajā ir ienesis, jeb ieprojicējis. Tas ir precīzs šī cilvēka būtības spogulis. Tā šis cilvēks izliek sevi uz āru un parāda sevi pasaulei. Kad cilvēku kaut kas hipnotizē, jeb apbur, jeb savaldzina, tad tas nozīmē, ka tas ir viņš pats. Cilvēks nespēj ieraudzīt kaut ko, ja viņš pats - šai lietai, apstāklim, stāvoklim– nepieskaras arī sevī. Dažkārt cilvēkam liekas, ka viņš ir tik ļoti traumēts, vai tik ļoti ierauts dzīves virpulī, ka nekas pāri nav palicis, tomēr spēja atkal ieraudzīt un iejusties tajā, kas viņa acīs ir neparasts un viņu burtiski nohipnotizē, pierāda to, ka šī lieta ir arī viņā pašā. 

Tātad, "atgriezt sevi atpakaļ" sev nozīmē pieņemt gan savas rakstura īpašības un spējas, gan arī citu cilvēku rakstura īpašības un spējas, bet galvenais bez salīdzināšanas. Tātad, zināt lietas, kas mani padara unikālu. Bet - nevis skatoties no "ārpuses", bet gan no "iekšpuses". 

Ne jau salīdzināšana ir tā, kas noved pie spējas rīkoties un darboties, bet gan īpaša veida "maģija", kuru es dāvāju pasaulei pats savā veidā. Tas nozīmē: nākt atpakaļ mājās, izrādot sev nebeidzamu laipnību, līdzjūtību un iecietību. 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.