Kas ir trauma psihoterapijā

Palielināt attēlu

Trauma – tā ir augstas intensitātes psiholoģiskā stresa sajūtas pēc biedējoša vai dzīvību apdraudoša notikuma. Pēc tās var attīstīties dažādi traucējumi, piemēram, dusmas, trauksme, skumjas, glābēja vainas sajūta.

Tam var sekot ilgstošas problēmas ar miegu, fiziskas sāpes, vētrainas personiskās un profesionālas attiecības, pazemināta pašvērtība. 

Psihoterapijā trauma var nozīmēt arī iekšēju psihisku konfliktu, kam seko sāpīgi pārdzīvojumi. Konflikts var notikt gan starp cilvēka personības daļām (piemēram labā-sliktā meitene), gan starp vēlmēm un pienākumiem (piemēram, gribu atpūsties, bet ir jāstrādā), gan starp vēlmi balstīties vai nu uz saviem vai apkārtējo uzskatiem (piemēram, ko gan citi teiks, ja es tā darīšu), un citi. 

Tātad, jebkura izvēles un iekšējo nesaskaņu problēma, ja tā nomoka un uztrauc, psihoterapijā nozīmē traumu. Pie tam ne visiem cilvēkiem ir tieksme šādi justies, bet gan cilvēkiem ar konkrētām rakstura iezīmēm un nervu sistēmas uzbūves īpatnībām.

Tādēļ liekas, ka vieni cilvēki dzīvo un priecājas, neskatoties uz to, ka viņu dzīvē ir bijuši grūti periodi, bet citi mazāko nepatikšanu priekšā krīt depresijā. Vieni cilvēki viegli pārvar grūtības, nebaidās uzsākt ko jaunu, riskē un mēģina, kamēr citi katru soli sper ar lielām grūtībām, kam seko šaubas, bailes un nepārliecinātība par saviem spēkiem. Vieni lido, kamēr citi burtiski laužas cauri esamības džungļiem. 

Un, kāpēc šie citi jūtas slikti, lai arī dzīve ir gana sakārtota? Kādēļ uznāk nepanesamu ilgu, bezspēcības, eksistences bezjēdzības lēkmes, kurās nepalīdz nekādas pozitīvas domas? Kādēļ uzrodas pēkšņi pašvērtējuma kritieni, kad cilvēks jūtas kā niecība? Kādēļ ik pa brīdim pazūd enerģija un cilvēks nespēj piecelties no gultas, guļ pa 12 stundām un neizguļas? Kādēļ dažreiz šāds cilvēks nevar sevi piespiest izdarīt elementāras lietas? Kādēļ moka bailes un nāk dīvaini nepatīkami sapņi? Kādēļ bieži sāp galva? Kādēļ brīžiem ir sāpīgi, ļoti sāpīgi, bet citreiz iestājas nejūtīgums? Kāpēc nevar izplest spārnus un aizlidot, kaut spārni un lidojums ir pieejami?

Ja trauma ir kāds ārējs notikums, tad, iespējams, cilvēks tiek galā ar notikumu uzreiz vai nedaudz vēlāk. Ja ne, tad ir pieejami dažādi veidi, kā tikt galā un mazināt traumas sekas arīpēc tam, piemēram: tikties ar tuviem cilvēkiem, nodarboties ar sportu, labs miegs un rūpes par sevi. Traumatiskais notikums bieži paceļ augšā spēcīgas un traucējošas jūtas, kuras ar laiku mazinās pašas. Uzreiz pēc traumatiskā notikuma parasti iestājas šoks vai noliegums. Vēlāk var parādīties bailes, dusmas, vainassajūta, bezpalīdzība. Bieži cilvēks acu priekšā redz notikumu vai tā detaļas vēlreiz. Tomēr traumatiskās atmiņas ar pamazām laiku izgaist. Ja simptomi turpinās, tad tas ir signāls, ka ir nepieciešama palīdzība.

Ir arī tādi gadījumi, kad nekas īpašs nav noticis. Bērnībā nav notikusi ne sišana, ne izvarošana, ne klātesamība katastrofās, acu priekšā neviens nav nomiris. Tomēr, iespējams ir bijuši kādi notikumi, par kuriem cilvēks nezina un kuri ir aizmirsti. Bet, varbūt vienkārši ir bijusi mamma, kura nav spējusi mīlēt savu bērnu. 

Tātad trauma ir pat nevis pats notikums, bet gan cilvēka reakcija uz šo notikumu, tas, kā viņa apziņa reaģē, kā vērtē. Un, atkarībā no šī vērtējuma viņa pārdzīvojums ir vai nu vairāk vai mazāk intensīvs. Tādā veidā tiek skaidrota dažādu cilvēku atšķirīgā reakcija pēc vieniem un tiem pašiem stimuliem. Ir novērots, ka pat visbriesmīgākie notikumi, piemēram katastrofas, terora akti, tuva cilvēka nāve, vardarbība, ne vienmēr noved pie posttraumatiskā stresa stāvokļa vai traucējumiem. 

Tātad, psihiskā trauma ir jebkurš cilvēka dzīves notikums, kas skar svarīgu cilvēka dzīves pusi un kam seko intensīvi pārdzīvojumi. Trauma var būt piecdesmit gadu  jubileja, pārcelšanās dzīvot uz citu valsti, statusa maiņa, uzbrukums vai darba maiņa. Arī jebkura krīzi var saukt par traumu. Tas pats notiek arī bērna pasaulē. Notikumi parasta pieaugšanas procesa laikā (piemēram, bērnudārza gaitu uzsākšana), piesaistes pārrāvumi (piemēram, atrašanās sanatorijā vai nometnē), atgrūšana (mamma mani nemīl) un vardarbība (sišana). Sanāk, ka trauma ir jebkurš notikums cilvēka dzīvē, ja tam seko negatīvi pārdzīvojumi. 

Neskatoties uz šādu novienādošanu, dažām traumām ir mazāk smagas sekas, savukārt citas noved pie ilgstošākas vai absolūtas nespējas pielāgoties. Ja trauma ir šokējoša, tad tā ir ekstremāla, tā pārsniedz cilvēka spēju pielāgoties, rada bailes par savu dzīvību, šausmas un bezpalīdzības sajūtu, piemēram, smaga saslimšana, vardarbība, avārija. Ar šāda veida notikumiem un to sekām strādā psihoterapeiti.

Visbiežāk pēc traumas pieredzes cilvēkā notiek arī izaugsme. Piemēram:

-Jauns dzīves izvērtējums. Tie, kuri pēc traumas piedzīvo izaugsmi, vēlreiz izvērtē savas dzīves prioritātes. Daudzi sāk vēl vairāk novērtēt katru savas dzīves dienu, vai vēl vairāk ierauga savas dzīves vērtību. 

-Attiecību stiprināšana ar apkārtējiem cilvēkiem. Pēc traumatiska notikuma cilvēks ierauga tos, ar kuriem viņš var rēķināties, un šīs tuvās attiecības nostiprina. Pieaug cilvēka spēja just līdzi, vai spēja pieņemt palīdzību un novērtēt draudzību. 

-Atvērtība jaunām iespējām. Daudzi cilvēki ievieš jaunu interešu sfēru vai dzīvesveidu. Viņi ir gatavi jaunām iespējām un ir gatavi piemēroties, ja tas ir nepieciešams.  

-Sava spēka apzināšanās. Pēc traumatiskiem notikumiem var pieaugt spēja paļauties pašam uz sevi. Cilvēks daudz labāk saprot, cik lielas grūtības spēj izturēt un atklāj, ka ir daudz izturīgāks, nekā bija domājis. Viņš kļūst daudz pieņemošāks.

-Garīga atdzimšana. Izaugsme pēc traumas var nozīmēt arī eksistenciālu tēmu labāku izpratni. Daudzos veidojas vēl labāka spēja gan ticēt, gan noticēt. 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.