Sāpju gūstā

Palielināt attēlu

Trauma rada emocijas, un, ja brīdī, kad trauma atgadās, cilvēks šīs emocijas nepārstrādā, tad emocijas paliek un iesprūst gan prātā, gan ķermenī.

Tā vietā, lai pēc sāpīgā notikuma izdziedinātos, trauma mūsu ķermenī paliek kā neapzināta apstādināta enerģija, kas ietekmē dzīvi tik ilgi, kamēr cilvēks vēlreiz neatver šī atgadījuma ‘vāku’ un nepārstrādā šīs emocijas vēlreiz. Veselīga šādu stresa pilnu emocija palaišana vaļā un izstrādāšana, kā, piemēram, dusmas, skumjas, kauns un bailes, ir svarīgs punkts bērnības traumu dziedināšanā pieaugušā vecumā.

Kas notiek, ja bērns aug ģimenē, kur vecāki nesaprot, kā pret bērnu ir jāattiecas. Notiek ķibeles. Bērns dažādo traumatisko notikumu rezultātā ik pa brīdim sajūt lielu fizisku spriedzi, notiek muskuļu spazmas, bērns saraujas. Rodas atbilstošas emocionālas reakcijas: bailes, šoks, nesapratne par notiekošo, sastinguma sajūta. Bērns jūtas slikti. 

Bet, papildus šai fiziskajai, emocionālajai un metālajai spriedzei, ko izjūt bērns,disfunkcionāli vecāki sāk uz bērnu vēl arī kliegt vai par traumatisko situāciju viņu vainot. Bērns savā attīstībā vēl nespēj iebilst, ka nevis viņš, bet gan vecāks ir atbildīgs par to, kas notiek ar bērnu, jo cilvēka loģiskā domāšana, kā jārīkojas dažādās situācijās, attīstās vēlāk. Gan situāciju, gan vecāku reakciju bērns vienkārši pieņem un viņa psihē rodas šo dažādo situāciju "veidojumi", kas nozīmē, ka stress neiziet uz āru, bet gan ieiet bērnā iekšēji un zemapziņā nosēžas. 

Bērns iemācās to, ka savas problēmas ir jāslēpj, citādi būs dubultsāpīgi, ja notikušo ieraudzīs arī vecāki. Tā rodas vesela virkne ar šiem "veidojumiem", kuri sastāv gan no fiziskās, gan emocionālās, gan mentālās komponentes. "Veidojumi" uzkrājas un viens uz otra uzslāņojas. Stress kļūst hronisks, ja situācijas, kas līdzinās traumatiskajam notikumam, atkārtojas vēl un vēlreiz. Piemēram, nepārtraukta bērna kritizēšana, bērna pārtraukšana, kad viņš runā, un neuzklausīšana līdz galam, bērna vāradienu un dzimšandienu nesvinēšana dažādu iemeslu dēļ (piemēram, apvienojot tās ar citiem notikumiem), savu traumu uzkraušana (stāstīšana, biedēšana, pārmešana) bērnam, un citi. Un, tas viss regulāri atkārtojas.  

Tā zemapziņā veidojas vesela sāpju jūra, kas ir kā rezervuārs, kurā uzkrājas simtiem šādu neizdzīvotu, uzkrātu fizisku, emocionālu un mentālu "veidojumu". Katrs veidojums uzkrājas cilvēkā kā dažādi neizdzīvoti stāvokļi un pārvēršas par automātiskām reakcijām. Tādēļ pieaudzis cilvēks bieži attopas situācijās, kad no realitātes iekrīt bērna stāvoklī. Zemapziņa ar sajūtu orgānu palīdzību nolasa kaut ko līdzīgu bērnības situācijai: balss tembrs, skatiens, apstākļi, cilvēki, domas, sajūtas. Tā rezultātā bērnības "veidojums" pārklājas pāri tagadnei un cilvēks sāk rīkoties neadekvāti un nesamērojami ar situāciju, kurā atrodas šobrīd. Jebkuras bērnības ‘”dūrienu” rētas ietekmē gan attiecības, gan karjeru, gan laimes sajūtu, gan veselību.

Tādēļ piedāvāju sekojošu meditatīvu darbu ar sevi, vai arī - veikt to kopā ar speciālistu. 

Es iemācos atrasties savā ķermenī un atrasties tieši tagad, kas nozīmē prasmi ar elpas palīdzību atslābināt muskuļus un vizuāli iezemēties.Pēc iezemēšanās es atceros kādu nesenu sāpinošu situāciju, kas radīja spēcīgākas vai ne tik spēcīgas emocionālas reakcijas; vai arī kas tādas būtu radījis, ja es nebūtu iemācījies tās padarīt nejūtīgas.

Es šos notikumus atceros tik sīkās detaļās, cik vien iespējams, un iedomājos sevi gan šajā vietā, gan laikā. Vēlreiz šo notikumu izdzīvoju ar visām savām izjūtām. Tiklīdz paceļas emocijas, turpinu dziļi elpot un kādu brīdi pavadu klusi atslābinoties. Tad ar prāta palīdzību pārbaudu savu ķermeni, vai tajā nav kādas ķermeniskas sajūtas. To var saukt par "vārīšanās" procesu, jo tiek samaisītas un uzburbuļo visdažādākās emocijas. Vēroju arī fiziskas atsauces uz šo procesu: kutināšanas, spriedzes, dedzināšanas sajūtas. Katrā no šīm sajūtām atrodas informācija, kas man ir jāizprot saistībā ar kādu manu pagātnes pieredzi.

Izpētu šīs sajūtas un aprakstu tik detalizēti, cik iespējams – katru atsevišķi. Katrai no fiziskajām sajūtām piestiprinu klāt kādu emociju. Varbūt spriedze krūšu kurvī ir nemiers, raizes, bažas plus ilgas? Smaga galva – skumjas? Karstums rokās – dusmas? Tirpoņa kājās – bezspēcība? Es atrodu dažnedažādas smalkas nianses, kas vēl vairāk palīdzēs aptvert šo pieredzi un sniegs vēl bagātīgākas zināšanas pašam par sevi. Es pieņemu jebko, ko es sajūtu. Vai nu saprāts šajā brīdī tam piekrīt, vai nē, tomēr saku sev sekojošo: "Es mīlu sevi par to, ka jūtu …(dusmas, skumjas, raizes un citu)".

Es pasaku to par katru emociju, kuru sajūtu, it sevišķi par grūtajām emocijām. Es pieņemu, kas esmu "cilvēcīgs", un sevi par to iemīlu. Pēc tam, kad šo visu izdaru ar katru emociju, sāku burtiski  iegremdēties gan šajās emocijās, gan jebkurā ķermeniskā sajūtā, ļaujot jūtām iesūkties un plūst. Necenšos ne tās mainīt, ne slēpt.

Vienkārši vēroju. Apzinos un ļauju sevī ienākt jebkuram diskomfortam, jo zinu, ka tas viss drīz aizies un palīdzēs izdziedināties. Es ļauju, lai ķermenis atbild uz to visu tā, kā tas vēlas, vai kā tam vajag. Ja vēlos raudāt, raudu. Ja gribu kliegt, izkliedzu vai izvicinu rokas. Emociju paušana – lūk, atslēga kā emocijas iekšēji iekustināt un pilnībā tās pārstrādāt. 

Vēroju, vai manas emocijas, kuras šobrīd izjūtu, ir saistītas ar kādiem notikumiem pagātnē? Vai tas izskaidro to, kur radušās traumas, jeb negatīvā un ierobežojušā paštēla saknes? Jautāju sev: "Ja šī emocija man kaut ko teiktu, kas tas būtu?" Varbūt,to, ko šī emocija man stāsta, varu uzrakstīt. Bet, varbūt, man ērtāk dalīties savās atklāsmēs ar speciālistu. Aprakstu, kas notika, kad pirmo reizi šis sāpīgais notikums notika, kā es reaģēju toreiz un kas notiek šobrīd. Runāt vai rakstīt par šo pieredzi vai emocijām, tas ir svarīgs dziedināšanās solis. 

Varbūt ir iespējams uzrakstīt vēstuli (pat to nenosūtot) tiem, kuri mani sāpināja, kas būtu laba metode, kādā veidā no savas sistēmas izvadīt emocijas. Pēc tam traumas enerģiju var vizualizēt, iedomājoties, kā tā pamet ķermeni, vai veikt kādu rituālu, piemēram, sadedzināt vēstuli. Vai iemest jūrā akmeni kā simbolu traumai, kura cilvēku vairs netraucēs. 

Emocionālu rētu dziedināšanas process sākumā noteikti būs nepatīkams, tomēr šis ceļojums atmaksāsies. Enerģija, kuru patērējam traumai, tagad atslābst. Telpu, kuru cilvēkā aizņēma trauma, tagad ir iespējams piepildīt ar enerģiju, kas tiks veltīta sev patīkamākas dzīves veidošanai.

 Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.