Dzīves jēgas zudums jeb eksistenciālā krīze

Palielināt attēlu

Eksistenciālā krīze ir brīdis, kurā cilvēks sāk uzdot sev jautājumus par savas dzīves pamatu – vai viņa dzīvei ir kāda jēga, mērķis vai vērtība.

Ierastie problēmu risināšanas veidi vairs nestrādā, ierastais dzīves ritums pārtrūkst, dvēselē sāk iemājot nepārtraukta trauksme, spriedze un diskomforts. 

Papildus vecuma, ģimenes, profesionālajām vai situāciju krīzēm cilvēks savā dzīvē sāk izjust arī tādus pārdzīvojumus, kas skar viņa būtības pamatus un kas pievērš viņu jautājumiem par dzīvību un nāvi, brīvību un atbildību, vientulību un attiecībām ar pasauli, esības jēgas meklējumiem un tās atrašanu.

Eksistenciālā krīze var iestāties, ja cilvēks jūtas vientuļš un izolēts, ja aizdomājas par savu mirstību, sava dzīves bezjēdzību, sāk meklēt dzīves jēgu, ja tiek iedragāta realitātes jeb pasaules uzbūves sajūta, ja apzinās savu brīvību un brīvības sekas, ja šo brīvību pieņem vai no tās atsakās, ja savos jēgas meklējumos pieredz gan lielu baudu, gan lielas sāpes, kā arī ja piedzīvo atklāsmes, kas rāda, ka dzīves svārstības un pat vienkāršs uztveres process ir ārpus cilvēka kontroles.  

Mēs katrs savādzīvē lielākā vai mazākā mērā pārdomājam to, kas ar mums notiek, aizdomājamies, kas mums ir svarīgi un kas ir vērtīgi. Visbiežāk šādas domas atnāk pamazām un nemanot - ikdienas rūpju un prieka mirkļu plūsmā. Tomēr īpašos gadījumos "eksistenciālo pulsāciju" cilvēks sajūt daudz asāk un tad uztraukti un saspringti sāk uzdot sev jautājumus: "Kas ir mans balsts šajā pasaulē?", "Kāpēc es dzīvoju?", "Kāpēc man kaut ko darīt, ja jau esmu mirstīgs?", "Kāda ir manas pastāvēšanas jēga?"

Bieži eksistenciālo krīzi rada kādi nozīmīgi notikumi: fiziskas traumas, precēšanās, šķiršanās, lieli zaudējumi, mīļotā cilvēka nāve, kādi apdraudējumi, jaunamīlestība, psihoaktīvo vielu lietošana, pieaugušu bērnu aiziešana no ģimenes, sev nozīmīga gaduskaitļa sasniegšana. Tas rada pārdomas par savu mirstīgumu, tādējādi atsedzot dažādas iepriekš apspiestas skumjas atziņas.

Eksistenciāli jautājumi var uztraukt jebkuru cilvēku neatkarīgi no vecuma, dzimuma, nacionalitātes vai sociāli ekonomiskajiem apstākļiem. Ja atbildes uz jautājumiem atrast ir grūti vai notiek pārāk saasināti, tad iestājas eksistenciālā krīze. 

Šīs krīzes sākums raksturojas ar emocionālā diskomforta pastiprināšanos, lielu trauksmi, dziļām skumjām un atdalītības sajūtu no apkārtējiem cilvēkiem. Cilvēks jūtas vientuļš un nomaldījies, kaut arī apkārt ir mīloši cilvēki, ir pieejams materiāls atbalsts un ir veiksmīga profesionālā dzīve. 

Krīzes padziļināšanās noved pie eksistenciālā vakuuma – esības tukšuma sajūtas un dzīves jēgas zuduma. Cilvēkam ir garlaicīgi, viņš jūt apātiju un neskaidru neapmierinātību ar vairumu nodarbēm, kā arī vilšanos par dzīvi kopumā. Bailes iekšēja tukšuma priekšā daļai cilvēku liek ar galvu mesties iekšā darbos, kļūt par darbaholiķiem, bet citiem par jebkādu cenu iegūt varu, vai nopelnīt daudz naudas. Citi cilvēki kļūst ciniski, kritizējoši un izsmej apkārtējo mērķus un vērtības. Cits mundri un jautri traucas pa dzīvi, baidoties apstāties un pārdomāt: kas, kāpēc un priekš kā. Tādi "optimisti", slēpjoties no nepatīkamiem pārdzīvojumiem, vienmēr cenšas būt redzami un demonstrēt savus sociālos panākumus. 

Ilgstoša dziļu pārdzīvojumu ignorēšana un "bēgšana" no iekšējā tukšuma var novest pie trauksmaini-depresīviem un neirotiskiem traucējumiem, psihosomatiskām saslimšanām, kā arī pie pavisam bēdīgām sekām – eksistenciālās krīzes galējā punkta, pašnāvības. Arī alkoholisma, narkomānijas un pusaudžu noziedzība pamatos slēpjas smagi iekšējā tukšuma pārdzīvojumi, kas bieži nozīmē nekonstruktīvus un neapzinātus centienus tikt galā ar eksistenciālu trauksmi un savas esība bezjēdzības sajūtu. 

Parasti tie ir četru veidu ceļi, ko izmanto cilvēks, lai tiktu galā ar vientulības un absurduma pilno eksistenci:

-Noenkurošanās, kas nozīmē fiksēšanos uz kādu iekšēju vai ārēju lietu. Tas cilvēkam nodrošina sajūtu, ka dzīvē tomēr pastāv gan vērtības, gan ideāli. Tas ļauj tam koncentrēt savu uzmanību. Piemēram: Dievs, baznīca, valsts, morāle, liktenis, dzīves likumi, cilvēki, nākotne un citi.

-Izolācija, kas nozīmē apzinātu atkāpšanos un izolēšanos no dažādām traucējošām un apdraudošām domām un sajūtām. 

-Izklaidīgums, kas nozīmē ierobežotu uzmanība attiecībā pret svarīgām robežām, novēršot savu uzmanību ar dažādu košu iespaidu palīdzību. Visa enerģija tiek fokusēta uz uzdevumu vai ideju, lai neļautu prātam pievērsties pašam sev. 

-Sublimācija, kas nozīmē enerģijas koncentrēšana no negatīviem iznākumiem uz pozitīviem. Indivīds sevi apzināti attālina un aplūko lietas no estētiska redzespunkta. Piemēram, gleznošana, rakstniecība un citi.

Eksistenciālā krīze nozīmē arī jaunu posmu personības attīstībā, jo dzīves jēgas zudums noloba visas mākslīgo vērtību un uzspiesto mērķu ārējās čaulas. Iekšējs tukšums pagriež cilvēku ar seju pret sevi pašu, pret īsto sevi.  

Ja patiesa dzīves pamata meklējumi ir veiksmīgi, tad tas noved pie daudz spēcīgākas pašcieņas un pie atjaunotas un piepildītas dzīves. Šim procesam ir nepieciešams gan ārējs, gan iekšējs balsts.

Kā ārējs balsts var kalpot speciālists, kas palīdzēs apzināties un atšķetināt iekšējo haosu, vai arī vienkārši sarunas ar kādu viedu cilvēku. Iekšējs balsts nozīmē sapratne, ka jebkura krīze ir laicīgs process un ka tajā slēpjas izaugsmes iespējas.

Jēga cilvēka dzīvei piešķir stabilitāti un virzību. Tomēr visiem cilvēkiem nav viena jēga, jo mēs katrs pats nosakām, kas ir mūsu individuālā jēga. Individuālās jēgas piešķiršana savai dzīvei padara cilvēku stiprāku un stabilāku, kad viņš sastopas ar grūtībām. Tā kalpo kā spēka avots. Jēgas klātesamības sajūta ietekmē cilvēka emocionālo labklājību, paaugstinot kopējo apmierinātību ar dzīvi. 

Varbūt tā ir mīlestība pret citiem cilvēkiem un mīlestības pieņemšana, rūpes, kalpošana. Tā var būt vēlme padarīt pasauli labāku. Tā var būt kalpošana kādai lietai vai idejai. Tā var būt jaunu lietu radīšana, kas saistīta ar skaistumu vai kādiem jauninājumiem.  Varbūt tā ir pašizaugsme un savu spēju realizācija. Bet varbūt vienkārši pilnasinīgas dzīves izdzīvošana, sekojot dzīves ritmam un baudot apkārtējās pasaules skaistumu un priecājoties par brīnumu ar nosaukumu "dzīve".

Esības jēga dažādiem cilvēkiem dažādos dzīves posmos var būt dažāda. Pats galvenais ir apzinātība, veselais saprāts un sadarbošanās ar apkārtējiem cilvēkiem.  Tas nozīmē spēju kopā rast radošas vērtības un attīstības ceļus, kas pārliecinoši palīdz atrast jaunā dzīves posma sākumu, kurš būs pildīts ar jēgu. 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.