Vai policija atradīs jūsu bērnu?

Palielināt attēlu

Situācija, no kuras vēlas būt pasargāts ikviens vecāks – pazudis bērns. Parasti gan tas laimīgi aprobežojas ar atvases atrašanu pie draugiem vai blakus pagalmā. Taču citi bērni un pusaudži tā arī pazūd – ar galiem. Un nelīdz policijas pūles. Daudzi šos likumsargu centienus atļaujas arī skaļi apšaubīt (vai pamatoti?).

Nevar jau teikt, ka pazudušos bērnus nemeklē. Bet dažkārt viņi neatrodas. Vai arī atrodas pēc vairākiem mēnešiem un – diemžēl miruši. Gada sākumā pazuda un pēc tam tika atrasts puisis no Ogres. Cik atceros, viņa radinieki nebija īpašā sajūsmā par policijas aktivitātēm meklēšanas darbos. Arī nupat Rīgas rajonā pazudušo meiteni masveidīgi meklēt sāka tikai vairākas dienas pēc pazušanas.

Nez kāpēc rodas iespaids, ka pusaudžu pazušanas gadījumā policijā iestājas tāda kā nogaidīšana, sak, gan jau rīt uzradīsies bērns. Labi, ja uzrodas – pie draugiem aizmidzis pēc ballītes. Jau minēto iespaidu zināmā mērā apstiprina arī konkrēta saruna ar augstu policijas amatpersonu, kuras pārraudzībā ir pazudušo cilvēku meklēšana. Attieksme bija interesanta. Turklāt jāpiemin, ka šis cilvēks ir profesionālis, kas policijā strādājis gadiem. Viņiem savs meklējamo kontingents jau zināms – biežāk tie ir „klaidonīši” ar stāžu.

Lūk, konkrēts citāts: „Ja kāds pazūd bez vēsts, viņi [policijas nodaļu darbinieki] jau zina, ka tas ir klaidonītis, arī kopsavilkumos mēs, pieņemot iesniegumu, bieži rakstām, ka ir tendence uz klaiņošanu, lai jūt, ka tur nekas nav. To jau meklētāji jūt intuitīvi, vai tur ir kaut kas apakšā, vai nav. Ja divpadsmit gadu vecumā pazūd bērni, kur redzamu iemeslu nav, tad ceļ augšā visus [domāts – uz meklēšanu]. Nav jau arī tā, ka tos, kas pazūd līdz 12 gadu vecumam, meklē, un pārējos nē. Meklē visus, ja, no paša sākuma. Bet intuitīvi jūt, kad tur kaut kas ir apakšā – tad meklē intensīvi.”

Kā jums tas patīk? Es teiktu, attieksme ir drusku skandaloza. Vai tāpēc, ka pusaudzis nāk no nelabvēlīgiem apstākļiem, policija var atslābt?

Šoziem Ogrē pazuda slēpotāja. Ja negadījuma aculieciniece nebūtu piezvanījusi uz policiju, vēl varētu diskutēt, vai viņas liktenis būtu nešaubīgi skaidrs. Jo vēl līdz pat brīdim, kad tika atrastas sievietes mirstīgās atliekas, policija vairākus mēnešus nebija spējusi sniegt atbildi, vai ledū ielūzušais cilvēks un pazudusī slēpotāja ir viena un tā pati persona.
 
Tajā pašā laikā nevarētu arī apgalvot, ka policijas darbinieki ir gluži vienaldzīgi. Minētais „klaidonīšu” meklētājs stāstīja, ka likumsargi bez rezultātiem, meklējot pazudušos, izrakņājuši daudz mežu, sekojot radinieku dotām norādēm, kas iegūtas no ekstrasensiem. Un vēl – esot ļoti grūti pateikt mātei – jūsu bērns, visticamāk, ir miris; īpaši gadījumos, kad par nelaimi visai skaidri liecina pierādījumi, bet tuvinieki atsakās tam ticēt.  

Šogad Latvijā pazuduši 40 bērni. Politiskās partijas, protams, publiski izsaka bažas par šo satraucošo statistiku.