„Aizveries, es tev teicu!”

Palielināt attēlu

Joprojām nav īsti skaidrs, kāpēc cilvēki ar švakiem nerviem laiž pasaulē bērnus. Pavisam nesen sabiedriskajā transportā bija iespēja novērot, drīzāk gan noklausīties nožēlojamu sarunu starp māti trīsdesmitgadnieci un diviem viņas bērniem. Šķiet, tai dāmai paaugstināts un aizkaitināts balss tonis un attieksme ir ierasts izturēšanās veids.

Četrus piecus gadus vecajam zēnam „māmiņa” nemitīgi teica, lai apklust un nerunā muļķības (bērns dalījās dienas iespaidos). Kad puika tomēr nesēdēja pēc pavēles kluss kā pelīte, māte kļuva konkrētāka: „Aizveries, es tev teicu! Aizveries! Tu latviešu valodu nesaproti?” Bērni tika raustīti un bakstīti, apsaukti un noniecināti uz katra soļa.

Var jau būt, ka mātei bija gadījusies slikta diena, taču, ja viņa ikdienā adekvāti izturētos pret savām atvasēm, diez vai šādu attieksmi atļautos un vispār spētu īstenot arī neveiksmīgas dienas beigās.

Nav brīnums, ka apkārt pilns ar nepilngadīgiem alkoholiķiem, narkomāniem, noziedzniekiem un sazin ko vēl. Ja kopš bērnības mazulis nav saņēmis mīlošu un izprotošu attieksmi un uzmanību, ja kliegšana vai pat regulāra vardarbība (fiziska un emocionāla) ir norma, sekas ir tikai loģiskas.

Cits sešu gadu vecumā sāk zagt, bet vecāki un vecvecāki bērnu cenšas izaudzināt ar „Dr. Bērziņa” jeb siksnas palīdzību. Nenoliedzu, bērnam ir jānosprauž robežas, par kuru pārkāpšanu kā galējs līdzeklis pieļaujams arī miesas sods. Taču vecākiem būtu jāsaprot, ka no sešus septiņus gadus veca zēna puses zagšana visdrīzāk ir sava veida neapzināta „ziņošana” par problēmām ne tikai pašā bērnā, bet arī ģimenē. Tik mazs bērns nezog tāpēc, ka ir „ļauns” un „slikts”. Viņš nezog tāda paša iemesla dēļ, kāpēc to dara pieaugušais (nolūkā iedzīvoties, atriebties utt.). Turklāt konkrētajā gadījumā zināms, ka ģimene nebalansē uz nabadzības sliekšņa. Konfektes zēns varētu dabūt arī tāpat. Bet ģimenē manāmi pieklibo attieksme. Tā pati kliegšana, bērna raustīšana un bakstīšana – jau gadiem šāda izturēšanās ir normāla. Protams, ar zagšanu bērns izmisīgā veidā cenšas sev pievērst uzmanību. Normālā situācijā šīs lietas tiktu izrunātas, noskaidrots problēmu cēlonis un nelaime cilvēciskā veidā atrisināta. Bet nē, vienkāršāk ir „uzšaut”, uzkliegt. Turklāt sabiedrībā novērotais (atcerēsimies kaut vai sākumā pieminēto „māmulīti”) liecina, ka liela daļa vecāku nemaz nespēj adekvāti izturēties pret bērnu. Un vēl – ja jau sīči tā kaitina, tad kāpēc nedomāja iepriekš un vispār laida viņus pasaulē.