Gatavība palīdzēt citiem – ir vai nav

Palielināt attēlu

Uz svētkiem cilvēkiem parasti nāk prātā dažādas labdarības iniciatīvas. Visbiežāk notiek „atpirkšanās” ar naudu – tad nav jātērē jau tā trūkstošais laiks. Nav arī jāiesaistās personiski un aci pret aci jāsastopas ar dzīves pabērnu ikdienas bēdām. Protams, dažkārt var palīdzēt tikai nauda, piemēram, slimu bērnu ārstēšanai.

Ogres jauniešu piemērs atgādina arī par citu palīdzēšanas veidu – brīvprātīgo darbu. Tad cilvēks iesaistās daudz personiskāk, saņemot arī cita veida gandarījumu un apziņu, ka darījis labu konkrētam cilvēkam. Arī Ogrē ir šādas tādas iespējas kaut ko darīt lietas labā – dzīvnieku patversmē vienmēr vajadzīgi palīgi. Iespējams, arī sociālajā dienestā var painteresēties par cilvēkiem, kam būtu vajadzīga palīdzība vai kādreiz vienkārši kompānija un sarunu biedrs. Bērnunama Ogrē nav, taču netālajā Rīgā vai Lauberē ir gan. Zinu, ka pat tad, ja nav iespējas bāreni adoptēt, dažkārt cilvēki brīvdienās ņem vienu vai vairākus bērnu nama iemītniekus līdzi izbraucienos, aizved uz kino, zoodārzu vai tamlīdzīgi. Bērnam sagādāts prieks, un arī pats labdaris var justies sociāli noderīgs.
Interesants ir jautājums par iemesliem, kāpēc cilvēki iesaistās brīvprātīgajā darbā vai ziedo naudu. Iespējams, kāds jūtas vainīgs un šādi kompensēt iekšēju vainas apziņu, cits vienkārši izjūt žēlumu pret tiem, kam dzīvē iet sliktāk. Īstenībā jau sanāk, ka daļa cilvēku iesaistās labdarībā drīzāk sevis dēļ – lai saņemtu pozitīvas emocijas. Arī labi.

Vienīgi būtu jāņem vērā, ka ne vienmēr mūsu cēli izplānotā un labi gribētā palīdzēšana kādam būs tiešām vajadzīga un gribēta. Visu pasauli tāpat neizglābt nekad. Tomēr sajūta, ka vismaz vienam dzīve kaut nedaudz uzlabota, varētu būt patīkama.

Nenoliedzami, arī naudas ziedošana ļauj justies sabiedriski lietderīgam. Tiesa, citi uzskata, ka maksā valstij nodokļus, tādējādi jau ir devuši savu artavu grūtdieņu pabalstīšanai. Savā ziņā atliek tikai piekrist, ka par mūsu nodokļu naudu valsts jau nu gan varēja atļauties apmaksāt sarežģītas operācijas. Ja jau pat kādam gudriniekam dzērumā paša nogrieztas ģenitālijas ārsti-mikroķirurgi piešuva, tad šķiet gatavā ņirgāšanās atteikt operāciju smagi slimiem bērniem.

Aizņemtiem vai nesabiedriskiem cilvēkiem vienkāršākais tiešām ir ziedot naudu, turklāt to var vienkārši izdarīt ar bankas pārskaitījumu palīdzību (un tad arī droši zināms, ka telekomunikāciju kompānija par ziedojumu līnijas pakalpojumiem nesaņems daļu no šīs naudas). Un vēl viena svarīga lieta – labdarības izpausmes būtu vēlamas kā jauks un regulārs paradums, nevis lēkmjveidīgas aktivitātes tikai svētku laikā.