Dzīvu vecāku bāreņi

Palielināt attēlu

Pirms divām nedēļām, dodoties izbraucienā uz Lauberi, iepazinos ar kādu interesantu ģimeni. Viņa – 28.gadus veca, slaida, viltīgām acīm un alkohola atkarības skartu seju. Viņš – pusmūža vīrelis, kuru ieraugot prātā uzausa salīdzinājums ar nomazgātu ziepju gabaliņu – neliels, neizteiksmīgs un pabružāts.

Abi dzīvo miteklī, ko var nosaukt par dzīvokli vienīgi aiz cieņas pret celtniekiem – maza virtuvīte, divas šauras istabiņas, kurās valda stindzinošs aukstums, jo saimniekiem tīk sildīties iekšķīgi, nevis kurināt krāsni.

Aizvadītajā vasarā pārītis nokļuva visas Latvijas uzmanības lokā, kad plašsaziņas līdzekļi stāstīja par vīrieti, kurš ar zīdaini iemucis mežā un visbeidzot atstāja viņu zem krūma. Tādā veidā viņš mēģinājis slēpt savu jaunāko atvasi – toreiz pusgadu vecu Lailu. Par laimi, bērnam nekas ļauns nenotika, viņu drīz vien atrada un kopā ar brāli un māsu – divus gadus vecu Ilmāru un četrgadīgo Olitu – izņēma no ģimenes un nodeva kāda cita pāra aizgādībā. Šis nebija pirmais gadījums, kad pagasttiesas darbinieki bija spiesti iejaukties Mārītes un Andreja ģimenes dzīvē – pirms diviem gadiem pārītim tika pārtrauktas vecāku tiesības attiecībā uz vēl divām meitenēm, kuras tagad par mammu un tēti sauc citus cilvēkus.

Mārītei nevarētu pārmest mātes instinkta neesamību – viņa neliekuļoti domā, ka mīl savus bērnus un pasīvi, bet tomēr mēģina viņus atgūt. Priekš tā neko daudz nevajag – nodrošināt bērniem normālus dzīves apstākļus, regulāras ēdienreizes, siltumu un izglītību. Ja tas tikšot izpildīts, bērnus sola atdot (tomēr sociālie darbinieki ļoti skeptiski vērtē Mārītes un Andreja bērnu audzināšanas un kopšanas stilu). Savukārt «saldais pārītis» trīs mēnešu laikā paguva vienīgi izlīmēt ar tapetēm vienu sienu istabā un turpina dzīvot haosā un netīrībā.

Starp citu – bērnu tēvs ir absolūts analfabēts, bet vēl pirms pāris gadiem viņam nemaz nebija personas koda un pases. Šī iemesla dēļ visu bērnu dzimšanas apliecībās ailīte «tēvs» ir tukša.

Bērnu veselības un fiziskais stāvoklis, brīdī, kad viņus nodeva aizgādņiem bija vienkārši nožēlojams – puikam drupa zobi, bērni bija novārguši un spriežot pēc viņu uzvedības, tika baroti pārsvarā ar maizi, jo citus ēdienus nepazina. Bet Ilmārs un Olita, pirms padzerties no glāzēm, no sākuma tās saskandināja. Lasot sociālo darbinieku ziņojumu un audžuģimenes vēstuli pagasttiesai, gribējās raudāt – kas tā par mīlestību, ja tā sagādā tādas ciešanas pašu bērniem? Saprotams, ka ieraugot «māti varoni», pirmā vēlēšanās bija saķert viņu aiz kakla un purināt tik ilgi, kamēr viņas alkohola notrulinātajās smadzenēs uzpeldēs, manuprāt, vispareizākā doma – pārstāt dzemdēt bērnus! Tomēr cerība pagaisa brīdī, kad uzmetu aci viņas vēderam. Neticami, bet šī būtne, kura tikai pārpratuma pēc saucas par sievieti, ATKAL IR STĀVOKLĪ!

Fakti, ka daiļava nemaz nav papūlējusies stāties grūtniecības uzskaitē un, jautāta par paredzamo bērna dzimšanas datumu, nepārliecinoši atbild «kaut kad maijā», vairs nemaz neizbrīnīja.Un es pat ticu, ka viņa nedzemdē lielā pabalsta dēļ, jo tad būtu laicīgi reģistrējusi grūtniecību. «Es ļoti mīlu bērnus» – viena atbilde uz daudzajiem «kāpēc».

Nesen kādā laikrakstā izlasīju interesantu faktu – vienā Eiropas valstī pedofilus piespiedu kārtā padara par impotentiem, injicējot viņiem kādu vielu. Arī Ķīnas valdība cīnās ar savu pilsoņu seksuālo hiperaktivitāti, liekot maksāt sodu par katru «lieko» bērnu ģimenē. Ko, neētiski? Bet par kādu ētiku vispār var runāt, ja cilvēkam bērnu laišana pasaulē ir vaļasprieks bez jebkādas atbildības sajūtas? Vai ir vieta ētikai, ja sieviete atstāj savu bērnu atkritumu tvertnē, bet pēc tam caur tiesu mēģina viņu atgūt? Manuprāt, ir neētiski nepamanīt šo problēmu, kas kļūst arvien aktuālāka pateicoties palielinātiem bērnu dzimšanas pabalstiem... Manuprāt, ir muļķīgi priecāties par demogrāfisko uzplaukumu, nepievēršot uzmanību medaļas otrai pusei.