Signalizācijas vietā varētu būt soliņš ar pensionāriem

Vairāk attēlu galerijā

Cik prozaisks vārds - “soliņš”! Un ko par to var pateikt?! Un kam vispār ir interese par to runāt? Ja jums nepatīk sēdēt un jūsu ģimenē nav mazu bērnu vai vecmāmiņu, droši pievērsieties nākamajam rakstam. Bet ar pārējiem padalīšos savos prātojumos par šo tēmu.

Aizdomāties par soliņu nozīmi mūsu dzīvē man lika parasta pagalma aina. Saulaina diena, uz ielas spēlējās bērni, arī vecmāmiņas izgājušas “pasildīt kauliņus”. Bet padzīvojušajām dāmām tā arī neizdevās pasildīties saulītē. Un vainīgi nebija Baltijas mainīgie laika apstākļi. Izrādījās, ka mūsu lielajā pagalmā, ko ieskauj piecas (!) deviņstāvu (!) mājas, nav neviena (!) soliņa. Vecmāmiņas pamēģināja pasēdēt uz akmens pakāpieniem, pārklātiem ar avīzīti, bet nobijās, ka saķers kādu jaunu kaiti. Tā arī devās atpakaļ uz saviem dzīvokļiem. Man kļuva žēl vecmāmiņu. Atceros savas bērnības zelta laikus, kad viņu modrajai acij neviena pelīte nepamanīta nevarēja paslīdēt garām. Šis dāmu klubs sēdēja uz soliņa – “Kas? Kur? Uz kurieni? No kurienes?”. Visi pazina mūsu mīļās vecmāmiņas.

Bet tagad... ne vien peles, pat zagļi un kramplauži pastāvīgi apciemo vietējo iedzīvotāju mājokļus. Uzlauž durvis, iznes mantas – un... neviena liecinieka! Bet, ja pie kāpņutelpas būtu soliņi, bet uz soliņiem sēdētu mūsu pensionāres, nevienam neizdotos nepamanītam ieiet mājā...

Šajā pašā mūsu pagalmā ir liela smilšu kaste. Saprotams, ka tā ir bērnu iemīļotākā vieta. Bet māmiņas? Ko viņām, nabadzītēm, darīt? Ilgi uz vietas nostāvēt nevar. Zālītē apsēsties arī nevar (paši zināt, kādi pie mums ir zālāji). Tad bērns, kurš aizrāvies ar smilšu kūku cepšanu, dzird: “Salasi mantas! Mēs ejam prom!”. Bet atbildē skan: “Negribūūū!”, kam seko asaras. Ģimenes pastaigas prieks ir zudis. Bet jaunās mammas un auklītes taču varētu pasēdēt, papļāpāt par “meiteņu lietām”, padalīties ar kulinārijas receptēm, palasīt grāmatiņu, uzadīt mazulim zeķītes, un visi būtu apmierināti.

Un cik daudz jaunu iepazīšanos kādreiz notika uz šādiem soliņiem! Smejošas meitenes. Puiši ar ģitārām. Solīdi vīrieši, kuri iznākuši uzsmēķēt un pie reizes arī papļāpāt, piemēram, par zveju. Kaimiņienes, kuras nāca no veikala ar smagiem iepirkumu maisiņiem. Tā bija īpaša pagalma sabiedrība, kur visi viens ar otru sveicinājās, viens otru pazina. Žēl, ka šādas pagalma sabiedrības kultūra ir praktiski izzudusi.

Jāatzīst, ka vispār jau pilsētā soliņi ir un ne mazums. Bet pastāv kāda atlase. Eju garām kādai mājai – lūk, te jau tie ir, tīri, kārtīgi, pie katras kāpņutelpas. Bet pie kaimiņu korpusa nav neviena. Tāpat ir ar pagalmiem. Vienā trīs soliņi , bet citā – tukšums. Mēģināju atrast kādu loģisku izskaidrojumu, bet nespēju. Pat sajutu nelielu aizvainojumu – kā gan nogrēkojušies tie pilsētas iedzīvotāji, kuri nav pelnījuši soliņus pie savas mājas?