Sērojošie radinieki no pašvaldības grib piedzīt 25 000 par nodarīto morālo kaitējumu

Vairāk attēlu galerijā

15.februārī raidījumā «Tautas balss» varēja noskatīties sižetu ar nosaukumu «Pagrīdes bēres» - par kādu vīrieti, kuru Suntažu pagasta pašvaldības pārstāvji apglabāja bez radinieku ziņas. Šodien Ogrenet devās uz Suntažiem, lai uzzinātu, ar ko beidzās stāsts, kuram spīd cauri morāle - «Labie darbi neizpaliek bez soda».

Jānis Rancāns uz Suntažiem pārcēlās šā gadsimta sākumā. Savulaik Stopiņu pagasta iedzīvotājs, viņš pirms 10 gadiem šķīrās no sievas un, nomainījis vairākus darbus, nokļuva pagastā, kur kādreiz dzīvoja un ir apbedīts viņa tēvs. Suntažnieki Jāni raksturoja kā alkoholisko dzērienu cienītāju, taču klusu un mierīgu. Arī Suntažu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Petrovičs atzīst — kamēr Jānis bija dzīvs, nepatikšanas nav sagādājis. Pastāvīgas dzīvesvietas viņam nebija, vīrietis strādāja gadījuma darbus un dzīvoja, kur pagadās — nakšņojis pamestajās mašīnās un šķūņos, bet vienu no aukstajām ziemām viņam atļāva pārlaist pagasta katlumājā, lai nenosalst.
Nepatikšanas sākās, kad Jānis aizgāja viņsaulē.

«Jānis pie manis atnāca piecas dienas pirms nāves,» stāsta Suntažu pagasta iedzīvotāja, 65 gadus vecā Ausma Gaša, par kuru suntažnieki teic vienkārši — dzērāja. «Stāstīja, ka kādu laiku dzīvojis pie bijušās sievas brāļa Ķeipenē un tagad atkal meklē pajumti un darbu Suntažos. Viņš bija mans īrnieks tikai četras dienas un šajā laikā pamanīju, ka viņš dzer sirdszāles, vēl piekodināju, lai neuzdzer tās ar alkoholu. Arī 7.februāra vakarā Jānis sūdzējās, ka sāpot sirds, taču turpināja lietot zāles kopā ar grādīgo. Ap pulksten 10 vakarā viņš pēkšņi iekrita gultā un lūdza izsaukt «ātros». Man telefona nav, tāpēc skrēju pie kaimiņiem. Kad atgriezos, Jānis bija iznācis virtuvē, taču atkal krita gar zemi un vairs necēlās, tikai lūdza, lai apsedz, jo viņam bija auksti. Cepuri nost — ātrā palīdzība no Madlienas ieradās ātri, pēc 20 minūtēm. Viņi diezgan ilgi bija pie Jāņa, laikam mēģināja atgriezt pie dzīvības, tomēr veltīgi. Dakteri izrakstīja vajadzīgo papīru un pirms aizbraukšanas piekodināja — kamēr silts, vajag saģērbt.»

Pavadījusi atlikušo nakts daļu ar nelaiķi zem viena juma, Ausma Gaša 8.februāra rītā devās uz pagastmāju lūgt palīdzību. Nelaiķi apskatīja vietējais policists Modris Namsons un ģimenes ārste Sandra Saldniece, kura, pamatojoties uz Madlienas kolēģu slēdzienu un pašas redzēto, izsniedza miršanas apliecību, norādot miršanas laiku — 8.februārī pulksten 0.50. «Nāves cēlonis ir skaidrs, tādēļ nebija nepieciešamības mirušajam veikt ekspertīzi,» skaidroja S.Saldniece.

Tā kā Jāņa tuvinieki Suntažos nekad nebija redzēti, viņam nebija deklarētas dzīvesvietas un arī pats Jānis savulaik stāstījis, ka ir vientuļš, divu domu nebija — nelaiķis jāglabā pašvaldībai. «Gandrīz tajā pašā laikā bija aizgājis viņsaulē kāds no vientuļajiem suntažniekiem, kura glabāšanu tāpat bija jāuzņemas pašvaldībai, tādēļ nolēmām organizēt bēres vienlaikus,» stāstīja pagasta priekšsēdētājs. «Izsaucām apbedīšanas firmas pārstāvjus no Lielvārdes, un viņi organizēja abu nelaiķu apglabāšanu.»

Jāni apbedīja 9.februārī pulksten 10 Kastrānes kapos, un pašvaldībai tas izmaksāja 190 latus. Taču nepagāja ne dažas dienas, kad pagastā uzradās Jāņa Rancāna sērojošo radinieku pulks un panāca nelaiķa pārapbedīšanu turpat Suntažu luterāņu kapos pagasta centrā — tajos, kur atdusas Jāņa tēvs. Protams, uz Suntažu pašvaldības rēķina. Šoreiz nelaiķa izrakšana no viena kapa, viņa pārvešana trīs kilometrus tālāk un atkārtotā zemē guldīšana jaunā zārkā izmaksāja 400 latu.

«Ja es būtu zinājusi, ka Jānis ir miris, uzreiz būtu parādījusi vietu, kur apglabāts viņa tēvs,» ar nožēlu atzīst luterāņu kapu pārzine Herta Ivanova. «Jānis, kamēr bija dzīvs, kopa tēva kapa kopiņu — nāca pie manis lūgt grābeklītes. Arī Jāņa radiniekus piekodināju, ka nu būs jābrauc kopt divus kapus. Jāņa radinieki nosolījās, ka rūpēsies par tiem.»

«Kā var apglabāt cilvēku vienas dienas laikā, nemaz nemēģinot atrast radiniekus?»  neizpratni izrāda Jāņa sievas brālis Juris. «Par to, ka Jānis ir apglabāts, uzzināju nejauši — atbraucu pie draugiem uz Suntažiem un apjautājos, ko ta` Jānis dara, ka nenāk vairs uz darbu. Kad draugs pateica, ka Jānis jau guļ kapā, nespēju tam noticēt. Vislielāko triecienu saņēma Jāņa dēls — Rolandam ir 21 gads un viņš nespēj pārdzīvot, ka viņa tēvu apglabāja kā «bomzi» - bez vārda un neinformējot par bērēm piederīgos.»

Savukārt Jāņa bijusī sieva Ausma Rancāne pastāstīja, ka izšķīrusies no vīra pirms 10 gadiem, taču uzturējusi ar viņu attiecības. «Pēdējo reizi viņš man zvanīja decembrī, apsveica Ziemassvētkos,» atminas Ausma. «Savukārt Rolands bija arī ticies ar tēvu.»

Ausma Rancāne stāsta, ka viņu kopdzīves laikā Jānis nebija nekāds dzērājs. Vaicāta, kādēļ tad šķīrās, viņa paskaidro — vīrs kādreiz strādāja «Latvenergo» un darbā gūtās smagās elektrotraumas ietekmē kļuvis agresīvs. «Iespējams, trauma varēja izraisīt arī noslieci uz alkoholismu,» šādu iespēju neizslēdz Ausma. Lai arī kāds Jānis esot bijis, viņa dēlam Rolandam ir nodarīts morālais kaitējums, ko sieviete vērtē 25 000 latu vērtībā. Viņa ir iesniegusi oficiālu dokumentu Suntažu pagasta padomē un Valsts policijā, kurā pieprasa paskaidrojumus par viņas bijušā vīra pēkšņo nāvi un tikpat pēkšņo apbedīšanu.

Suntažnieki Jāņa radinieku rīcību vērtē kā nekaunības kalngalu. «Kāpēc Jānis nebija nevienam vajadzīgs, kamēr bija dzīvs?» viņi retoriski vaicā.

P.S. 15.februāra raidījumu "Tautas balss" var noskatīties: http://www.tvnet.lv/onlinetv/lnt/balss/