Par 2021.gada bezmugurkaulnieku izraudzīts zebrzirneklis, par gada kukaini-spīļaste

Vairāk attēlu galerijā

Par 2021. gada bezmugurkaulnieku Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) izvēlējusies zebrzirnekļu Salticus ģinti no lēcējzirnekļu Salticidae dzimtas, informēja biedrības pārstāve Inese Cera.

Zebrzirnekļi ir īpaši ar to, ka tie neveido kukaiņu ķeramos tīklus.

Zebrzirnekļi, kā jau nosaukums liecina, ir ar svītrainu ķermeni. Svītrains ir vēders, bet galvkrūtis ir melnas ar baltiem plankumiem.

Zebrzirnekļi ir bieži sastopami, tīklus neveidojoši un aktīvi medījoši zirnekļi. Tie ir mazi, bet cilvēks labi pamanīs, ka kādā brīdī šis mazais zirneklis ir pazudis no viņa redzesloka ar vienu, skaistu nemanāmu lēcienu.

Lapseņzirneklis, mārīšzirneklis, nu arī zebrzirneklis – visi kļuvuši par kāda gada bezmugurkaulnieku. Katrs savā laikā ar vēlmi izcelt un parādīt cilvēkiem, ka zirnekļi ir tik dažādi ne tikai pēc izskata, uzvedības, bet arī pēc tiem dotajiem nosaukumiem.

Latvijā no zebrzirnekļu ģints sastopamas trīs sugas: Salticus cingulatus, S. scenicus un S. zebraneus. Gan Lietuvā, gan Igaunijā sastopamas tikai divas no šīm sugām, līdz ar to Latvijas teritorijā nav gaidāmas jaunas sugas no šīs ģints.  Eiropā no šīs pašas ģints sastopama 21 suga, pasaulē līdz šim aprakstītas 48 sugas. Lēcējzirnekļu dzimta ir viena no  sugām bagātākajām pasaulē.

Zebrzirnekļu dzimtas zirnekļi atrodami dažādos biotopos. S. cinguatus meklējams purvos, uz akmens krāvumiem, retāk zem koku mizas lapkoku mežos. S. scenicus meklējams sausās pļavās, arī uz saules apspīdētām sienām cilvēka mītņu tuvumā. S. zebraneus apdzīvo sausas pļavas, atrodams zem un uz  atmirušas priežu mizas.

Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) aicina pievērst uzmanību dzīvās dabas neredzamajai un nezināmajai pusei, šajā gadījumā zebrzirnekļiem. Svarīgi ir iemūžināt zirnekli ne tikai no priekšpuses (galvkrūšu priekšpuse), bet jānofotogrāfē arī galvkrūtis un vēders no augšpuses, lai labāk noteiktu tā piederību kādai no sugām. Iegūtā informācija palīdzētu apzināt mūsu dabas daudzveidību un novērtēt sugu sastopamību. Savus novērojumus ar fotogrāfiju ievietot dzīvās dabas reģistrēšanas vietnē www.dabasdati.lv vai sūtīt uz e-pastu: inese.cera@lu.lv.

Par 2021. gada kukaini Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) ir izvēlējusies spīļastes jeb adspārņus (Dermaptera), informēja biedrības pārstāvis Uģis Piterāns. Spīļastu raksturīgākā iezīme ir ''spīles'' vēdera galā, kas nereti cilvēkos izraisa bijību un pat bailes no šiem kukaiņiem.

Lai arī spīļaste tiešām ir spējīga savas ''spīles'' kustināt un pat ar tām iekniebt, tomēr tas tiek darīts tikai brīžos, kad kukainis jūtas apdraudēts – tātad aizstāvoties. Šis kniebiens parasti nav ļoti sāpīgs, un pēc savas funkcijas to varētu pielīdzināt kādu citu kukaiņu kodieniem, kam ir lieli un spēcīgi žokļi (lielākas vaboles, skudras u.c.). Atšķirībā, piemēram, no bitēm un lapsenēm, kuru dzēliens retos gadījumos var izraisīt pat alerģiskas reakcijas, spīļastu kniebiens nav nekādā veidā bīstams ne bērniem, ne citiem cilvēkiem.

Visticamāk, teju katrs savas dzīves laikā būs sastapies ar visbiežāk Latvijā sastopamo sugu – parasto spīļasti (Forficula auricularia). Tā apdzīvo ne tikai dabiskus biotopus, piemēram, dažādus mežus, bet ir biežs viesis arī cilvēka mītņu tuvumā, kur ļoti bieži ir sastopamas, piemēram, dārzos. Tieši spīļastu klātbūtne dārzos bieži vien cilvēkiem rada nepatiku pret šiem kukaiņiem, jo daudzi uzskata tās par dārzu kaitēkļiem.

Spīļastes pēc savas ekoloģijas ir uzskatāmas par visēdājām un, lai arī tās tiešām mēdz apgrauzt dažādu augu lapas un ziedus, tomēr būtiska to ēdienkartes sastāvdaļa ir citi kukaiņi un to kāpuri – tajā skaitā, piemēram, arī laputis. Tāpēc pareizāk būtu spīļastes uzskatīt kā veselīgas dārza ekosistēmas sastāvdaļu. Spīļastes var būt nozīmīgs palīgs cīņā pret citiem dārzā mazāk vēlamiem kukaiņiem un ir viens no faktoriem, kas var samazināt vajadzību pret dažādu ķīmisko preparātu lietošanu savā piemājas dārzā. Tikai retos gadījumos būtu izvērtējama nepieciešamība cīņai pret pašām spīļastēm.

Spīļastes ir sugu ziņā neliela kukaiņu kārta – Latvijā līdz šim ir konstatētas tikai piecas sugas. Ja parastā spīļaste Latvijā ir sastopama ļoti bieži praktiski visur, tad pārējo četru sugu sastopamība būtu skaidrojama un precizējama.

Sabiedrībā šogad tiek īpaši aicināta fotografēt spīļastes, jo vismaz divas no pārējām sugām arī var būt sastopamas cilvēku mītņu tuvumā. Viena no šīm sugām, mazā spīļaste (Labia minor), ir izmēros visai neliela – tikai 4–6mm. Spīļastes ir naktī aktīvi kukaiņi, tāpēc to foto medībās ir jādodas vakarā vai naktī, kad tās lien ārā no slēptuvēm un ir viegli ieraugāmas ar luktura palīdzību, vai arī tās jāmeklē dienas slēptuvēs, kas parasti ir tumšas un mitras vietas – zem akmeņiem, koka gabaliem, lapu nobiru slānī, arī zem koku mizas.

Ļoti vērtīgi būtu, ja kādam izdotos atrast īpaši reto piekrastes spīļasti (Labidura riparia), kas apdzīvo smilšainus ūdenstilpju krastus un ir lielākā no Latvijā sastopamajām sugām (var sasniegt pat 3 cm garumu). Pēdējos gados šai sugai nav zināmu atradumu, bet ļoti iespējams, ka tā tomēr ir sastopama kaut kur Kurzemes piekrastes liedaga joslā, jo ir gana bieži sastopama Lietuvā, Kuršu kāpā.

Uzņemtos fotoattēlus aicina ievietot dzīvās dabas novērojumu portālā www.dabasdati.lv vai arī iesūtīt Latvijas Entomoloģijas biedrības Facebook lapā.

LEB ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. LEB dibināta 1951. gadā un ir vecākā pastāvošā dabas izpētes biedrība Latvijā. Biedrība katru gadu kopš 1999. gada izvirza Gada kukaini un kopš 2008. gada arī Gada bezmugurkaulnieku ar mērķi izglītot sabiedrību par Latvijas dabu un iegūt vērtīgus datus.