Gundegas Deģes eņģeļi un dēmoni

Vairāk attēlu galerijā

Esam jau rakstījiuši par pašvaldības aģentūras „Mālkalne” sabiedrisko attiecību speciālistes Gundegas Deģes panākumiem, piedaloties dažādos starptautiskos fotokonkursos. Šoreiz interesi par Gundegu un viņas darbiem izrādīja kāds Rumānijas fotožurnāls. Piedāvājam Ogrenet lasītājiem tulkotu intervijas versiju.

Esmu vērojis tavus darbus ilgu laiku un sapratu, ka tiem ir vientulības, trauksmainības un dziļa dvēseliskuma pieskaņa. Kas tevi iedvesmo? Kur tu ņem radošu spēku?

Dzīve kā tāda ir viss, kas notiek man apkārt. Es ar to domāju ne tikai notikumus pašas ģimenē vai valstī, bet dzīvē uz Zemes – tā ir pilna ar dažādām emocijām, gan pozitīvām, gan negatīvām. Protams, lielu iespaidu uz manu mākslu atstāj cilvēku satraucošie dzīves brīži. Tieši tādi, kādus tu minēji – vientulības sajūta, sajūta, kad esi sāpināts, pazaudēts un nemīlēts. Tu pat nezini, vai smaidošie cilvēki tev apkārt smaida pa īstam. Tādēļ, ka mūsdienu cilvēki bieži vien valkā maskas.

Mūsu pasaule, šķiet, aizmirsusi, kas tai ir svarīgi. Kas ir svarīgs tieši tev kā fotogrāfam, kā māksliniekam un kā cilvēkam?

Saglabāt godīgumu un cilvēciskumu. Neslēpt savu seju aiz maskas. Tas pats attiecas arī uz maniem mākslas darbiem – tie ir patiesi, varbūt dažreiz sirreālistiski, taču emocijas, kas tajos atspoguļotas, ir īstas. Man ir ļoti svarīgi neaizmirst par dvēseli – gan par cilvēku dvēseli, gan par dvēseli kā mākslas garu. Mūsdienu māksla ir tik komercializēta, ka mēs bieži vien aizmirstam, kas ir īsta māksla.


Šķiet, mākslinieki smeļas spēku no savas, citiem neredzamas pasaules. Kā izskatās tava neredzamā pasaule?

Tie ir mani sapņi un cerības. Dažreiz es redzu sapnī tēlus un, kad no rīta pamostos, paņemu fotoaparātu un mēģinu šos tēlus noķert pilsētā, cilvēku sejās... Mana neredzamā pasaule ir mana zemapziņa. Pārsvarā tā ir tumša, bet reizē arī gaiša. Tā ir kontrastu pilna, gluži kā migla.

Kad tu sāki fotografēt? Kas bija tas, kas pamudināja tevi ķerties pie fotoaparāta?

Pirmos soļus mākslā spēru vēl bērnībā un skolas laikā, kad apmeklēju Mākslas skolu un piedalījos dažādos zīmēšanas konkursos un izstādēs. Pēc vidusskolas es turpināju studijas Latvijas Universitātē, kur piecus gadus apguvu svešvalodas. Paralēli turpināju zīmēt un rakstīju dzeju. Pēc tam es strādāju par tulkotāju, vēlāk – par sabiedrisko attiecību speciālisti un vietējās avīzes korespondenti. Fotopasauli esmu atklājusi apmēram pirms trijiem gadiem. Esmu fotografējusi arī skolas laikā, tā – ik pa brīdim. 2004.gadā es šai lietai pievērsos nopietnāk un nopirku pirmo digitālo fotoaparātu. Kā jau teicu iepriekš, notikumi ap mani un manu dvēseli lika man ķerties pie fotografēšanas!

 
Tu redzi eņģeļus, taču viņi pārsvarā ir skumīgi. Kādēļ? Un vai mums vispār vajadzīgi eņģeļi?

Tāda ir mūsu pasaule – pilna sāpju, ciešanu, karu un daudz kā cita. Mazs eņģelītis mēģina to visu glābt; mūsu eņģelis ir mūsu cerības un sapņi par labāku pasauli. Es atgriežos pie šīs foto sērijas atkal un atkal, jo manā dzīvē ir brīži, kad man tā ir jāredz. Dažreiz cilvēki saka, ka viņi raud, uz to skatoties. Esmu ieguldījusi šajos foto daļu no sevis, tieši tāpat kā mana meita Linda, kura ir  galvenā modele eņģeļu bildēs.


Kā tev šķiet, ar ko mūsdienu fotogrāfija atšķiras no klasiskās?

Pēc manām domām, klasiskā fotogrāfija ir monumentālāka, bet mūsdienu – mobilāka jaunu silu izveidē – ar digitālās ēras sākšanos, fotogrāfijai ir vairāk iespēju ļoti ātri attīstīties. Kā mēs visi zinām – foto apdare kļuvusi par mākslu. Mākslinieki izmanto dažādus efektus, tādēļ dažreiz ir grūti saprast, kur beidzas fotogrāfija un sākas digitālā māksla. Bet es atkārtošos – tas ir ļoti svarīgi, uztvert mākslinieciskā darba ideju, balstīt foto uz izjūtām un emocijām.


Kas ir šie cilvēki, kuri ir redzami tavās fotogrāfijās? Vai viņi ir svarīgi, vai arī mākslinieciskā ideja ir svarīgāka?

Lai nobildētu, viss, kas man ir nepieciešams – pareizs noskaņojums un modeļi. Esmu vienmēr koncentrējusies uz cilvēciskām lietām... emocijām un izjūtām, iekšējo pasauli un zemapziņu. Abi ir svarīgi – gan cilvēki attēlos, gan māksla! Ikvienam, kurš vēlas ar mani strādāt, es saku – ja vēlies redzēt savu dvēseli no iekšpuses, tad esmu īstais cilvēks, kas tev to parādīs!

Vēl kas, ko, šķiet, tu esi ļoti dziļi izpratusi un kas intriģē skatītāju, ir bērni. Kas bērnos tev liekas tik īpašs?

Protams, tā kā man pašai ir divi bērni, viņi jau ir īpaši! Mums viņi ir jāpasargā un jābūt atbildīgiem par viņu nākotni. Tas ir ļoti svarīgi, kā tu izturies pret bērniem, jo viņi ir mūsu pasaules mazās dvēselītes, kuras vēl nav izbojājusi sabiedrība un likumi. Viņi ir mūsu vienīgā cerība uz labāku pasauli.

Daudziem taviem fotogrāfiju varoņiem piemīt kaut kas mistisks , vai tu esi spoku un māņu mākslinieks? Vai tu spēj arī nolasīt citu cilvēku domas un iekļūt viņu iztēlē?

Dažreiz jā! Tas atkarīgs no cilvēkiem, kurus es satieku, cik atvērti viņi ir un cik liela vēlēšanās sadarboties ar mani viņiem piemīt.

Kā tas ir – būt māksliniekam tavā valstī? Kāds ir tavs mākslinieka un intelektuālais gandarījums?

Patiesībā tas nav viegli, jo cilvēkiem vairāk nepieciešams materiāls, nevis morāls gandarījums. Turklāt, šiem cilvēkiem labpatiktos redzēt vairāk smaidīgu seju, skaistu saulrietu, ziedu utt. Man bieži vien prasa, kādēļ es redzu viņu dzīves tumšāko un sāpju pilno pusi. Ir vienkārši aizvērt acis un neko neredzēt. Cilvēki ir kļuvuši savtīgi
un vēlas no mākslas gūt tikai pozitīvo, netraumējot emocijas. Tādēļ viņi skatās ģimenes komēdijas, klausās kantrī un popmūziku, pērk sarkanus sporta auto, dodas uz Spāniju brīvdienās utt.
 
Ko tu domā par mākslu? Kāda tai nozīme mūsdienu pasaulē?

Mūsdienu mākslai trūkst gandarījuma definīcijas. Vieglāk ir paskaidrot, kā tā tapusi - izmantojot zināšanas un iztēli, radot estētiskus objektus, vai pieredzi, kurā dalīties ar citiem.

Kādi mākslinieki tev patīk? Kas tevi iedvesmo?

Mans favorīts ir fotogrāfs Jans Saudeks un es lielā mērā iedvesmojos no viņa darbiem, tāpat kā mani iedvesmo dzīve manā valstī. Mani labākie palīgi ir mana ģimene – vīrs Andrejs Vahruševs, kurš arī ir fotogrāfs un divi mūsu bērni – Linda un Daniels, kui ir arī mani modeļi.

Varbūt tev ir kāds padoms mūsu lasītājiem? Paldies!

Jums nav jābaidās parādīt cilvēkiem pasauli no citas puses un atcerieties, ka vien ar vēlēšanos fotografēt nepietiek, jums jābūt spēkam un izjūtai. Nav svarīgi, kāds fotoaparāts jums ir, galvenais, kam ir jābūt – saprašanai un dvēselei.