Latviešu viesstrādnieku "medusmaize" Īrijā

Palielināt attēlu

Īrija – valsts, ko daži jokojot sauc par Latvijas filiāli. Lai arī mēs tūdaļ sāksim eksportēt darbaspēku no Bulgārijas, tūkstošiem mūsējo joprojām dodas labāka darba un dzīves meklējumos uz Zaļo salu. Kādēļ cilvēks ar augstāko izglītību pamet Dzimteni un kā viņam klājas svešumā, to mēģināju izdibinat intervijā ar jaunieti Andri.

Kas tevi pamudināja doties uz Īriju?

Nejaušība –  bieži cilvēki par kaut ko stāsta un saka: “Tas noticis nejauši”. Esmu sūri un grūti mācījies un studējis apmēram 19 gadus, absolvējis Mālpils tehnikumu būvnieka specialitātē, Rīgas pārtikas rūpniecības vidusskolā ieguvu vidējo izglītību, pa vidam pastudēju arī Policijas akadēmijā, nedaudz Aizsardzības akadēmijā un arī Aviācijas universitātē, kuru likvidēja. Mēģināju studēt tālāk būvniecību, taču visbeidzot pabeidzu RTU, kur apguvu mašīnzinības. Arī maģistratūru - transporta sistēmas.  

Pēc studijām nolēmu, ka vēlos kādas pārmaiņas savā dzīvē – citu vidi, nedaudz paceļot. Vienkārši gribējas kaut ko jaunu, sākumā naudas pelnīšana un it kā labāka dzīve nebija primārais nosacījums, taču doma, ka varētu uzlabot savu finansiālo stāvokli, tomēr radās. Arī mana draudzene Aiga, kura pabeidza Vidzemes augstskolu, pilnībā piekrita manai idejai, un mēs sākām interesēties, kurp doties. Iespēju – daudz un pat ļoti labas, taču to īstenošanai bija nepieciešami lieli naudas ieguldījumi – vismaz mums pirms trīsarpus gadiem tā likās. Mulsināja arī attālums – Kanāda tomēr nav ar roku sasniedzama. Izskatījām iespēju doties uz Vāciju, taču pēkšņi mans ļoti labs draugs paziņoja, ka kāda liela kompānija Īrijā rekrutē darbiniekus darbam lielā rūpnīcā, kur strādāju arī pašlaik. Viņam šī doma ļoti patika - pārrunas notika Cēsīs, un es gluži vienkārši uz tām aizbraucu. Pēc pārrunām piedāvājums, ko man izteica, likās gluži pieņemams. Samaksa par darbu bija laba, arī darba un sadzīves apstākļi pieņemami, tādēļ mēs ar draudzeni nolēmām mēģināt. Beigu beigās - ja nepatiks, tad jebkurā brīdi varam doties prom un meklēt kaut ko labāku. Esam tomēr izglītoti, ar labām angļu valodas zināšanām un glītiem CV. Pārrunas notika 2004.gada janvārī un, tikko Latvija iestājās Eiropas savienībā, tā 2004.gada maijā uzreiz devāmies ceļā!

Kāds bija pirmais iespaids, kad tevi iepazīstināja ar darba pienākumiem?

Izvēlējāmies darbu naktsmaiņā, jo par to piedāvāja krietni lielāku atalgojumu, ar rīta un vakara maiņām. Tā bija mūsu izvēle un neviens mūs neietekmēja. Pirmais iespaids bija tieši tāds, kādu biju gaidījis, jo pirms tam rūpīgi ievācu informāciju par šo rūpnīcu – kur tā atrodās, par infrastruktūru utt. Esmu radis smagi strādāt no bērnības, un darbs mani nebiedēja, psiholoģiski biju tam pilnīgi gatavs. Tomēr galvā virmojā doma - ja būs tik slikti, tad es varu jebkurā brīdi beigt savu karjeru šajā rūpnīcā. Taču viss izrādījās pat ļoti normāli - kad pulkstenis nosita pusnakti, ieradāmies noteiktajā vietā, pie mums pienāca mūsu tiešais boss jeb Supervisor vārdā Konors, ieveda mūs pa ceha durvīm un izrādīja ne tikai mūsu darba vietu, bet arī visu fabriku. Viņš mūs iepazīstināja ar kolēģiem un vēlāk parādīja, ar ko man būs jānodarbojas. Patiesībā biju pārsteigts, cik viss te ir sakārtots un organizēts - katrs dara savu darbu. Ja ir laba komanda, tad darbs rit uz priekšu, cilvēki pozitīvi, vadība arī. Darbam naktīs ir tā priekšroka, ka apkārt mazāk darbinieku, mazāk “lieku” seju un mazāk īru, kuri tomēr neizceļas ar strādāt gribēšanu un loģisko domāšanu. Ne visi, protams, bet nospiedošais pārsvars, jo, ja šajā rūpnīcā strādā īrs, tātad viņam ir 3-5 klašu izglītība un nav izredzes tikt darbā kaut kur citur. Tas ir pārsvarā par ierindas darbiniekiem – priekšnieki, protams, ir kvalificēti.

Darbs nebija grūts, vienīgi vienmuļš. Tāpēc mani un arī pārējos latviešus pārsteidza, ka par tik vienkāršu darbu maksā tik daudz – sevišķi, ja salīdzina ar Latvijas algām.

Vai jūties līdzvērtīgs (varbūt pat pārāks) salīdzinājumā ar viesstrādniekiem no citām valstīm? Vai latvieši Īrijā tiek identificēti kā tauta vai arī īriem joprojām jūk Lietuva un Latvija? Vai vietējie nemēra mūsējos pēc vienas mērauklas?

Kas attiecas uz līdzvērtību, atbildēšu, ka laikam tomēr jūtos pārāks, jo viesstrādnieki pārsvarā nāk no vienkāršas vides, tādēļ inženierus un juristus te tikpat kā nevar sastapt. Ir cilvēki ar augstskolas diplomiem - šad tad gadās! Tomēr jūtos pārāks cita iemesla dēļ - esmu radis strādāt ātri, jo labāk visu izdarīt uzreiz, nekā muļļāties visu dienu. Arī grūtības nebiedē, turklāt man ir izteiktas līdera dotības, ko ar laiku pamanīja priekšniecība. Esmu ieguvis lielu uzticības kredītu gan no vadības, gan no tautiešiem un citiem viesstrādniekiem - viņi uzticas man, tāpēc diezgan ātrā laikā tiku pavirzīts uz priekšu.

Runājot par latviešu identificēšanu, sākumā īri neatšķīra latviešus no lietuviešiem, viņiem bija vienalga, kas ir kas. Kāds gudrāks varbūt arī zināja, ka Latvija un Lietuva nav viena un tā pati valsts, tomēr daudzi nemaz nezināja, kur tāda Latvija atrodas. Tāpat īriem nebija skaidrs, kādēļ esam šeit un kāpēc mūs ir tik daudz. Te jau arī parādās tā 3 līdz 5 klašu izglītība! Dažreiz pat nav vērts stāstīt ko vairāk – tu it kā stāsti, viņi truli klausās, bet tevis teiktajā “neiebrauc”. Ar laiku viss kardināli mainījās - viesstrādnieku palika vēl vairāk, par viņiem sāka runāt televīzijā un laikrakstos, un tagad viesstrādnieki Īrijā nerada izbrīnu. Tagad, ienākot, piemēram, bankā vai kādā citā iestādē, tu vari pateikt, ka esi no Latvijas, un visiem ir skaidrs, ka Latvija ir valsts, kuras galvaspilsēta ir Rīga, tā agrāk bijusi PSRS sastāvā, atrodas pie Baltijas jūras blakus Lietuvai.  Mūsējiem ir daudz īru draugu, daudzi jau pabijuši gan Lietuvā, gan Latvijā, un zina, ka latviešu strādnieki Īrijā ir laba un ejoša „prece”. Jāatzīst, ka esam vislabākie, jo salīdzinājumā ar poļiem un leišiem esam skaitā mazāka, taču strādīgāka tauta. Tomēr atklāta šķirošana nenotiek - ja ir vajadzīgas darba rokas, tad tautība nav nozīmes.

 
Cik pelna Īrijas latvieši (tev zināmais minimums un griesti)?

Minimums šeit ir ar likumu noteikts un tagad, pateicoties nelielai inflācijai, ir kādi 8 un drusku vairāk eiro stundā - no šīs summas tiek maksāti nodokļi un sociālās iemaksas. Protams, kaut kur arī maksā aploksnēs un visādi cenšas cilvēkus „apčakarēt”. Vidēji par ierindas darbu, nosauksim to tā, jo grūti būtu sadalīt pa nodarbošanās sfērām, varētu būt kādi 300 – 350 – 400 eiro uz rokas - tas nedēļā par 39 darba stundām. Tas tā kā minimums, celtniecībā un visādās specifiskās sfērās, ja cilvēks labi zina angļu valodu, jau no kādiem 400 - 600 eiro nedēļā (uz rokas, protams). Tādu algu saņem arī kaut kādas struktūras vadītāji - kaut kas līdzīgs brigadieriem utt., bet, ja kāds ir īpaši ar kaut ko izcēlies un sācis nodarboties ar uzņēmējdarbību - arī tādi cilvēki (latvieši) šeit ir parādījušies un ir tendence šiem uzņēmējiem „vairoties”, kas tikai priecē, tad šeit grūti spriest un nosaukt konkrētu ciparu! Vēl arī ir iespēja strādāt virsstundas, kas ir ļoti izdevīgi un ko ārzemnieki praktizē - tad arī alga nedēļā var būtiski atšķirties, bet piebildīšu, ka katram ir savi nodokļu grafiki un griesti, respektīvi, ja tu daudz strādā un vairāk nopelni, tev jāmaksā lielāki nodokļi. Oficiālais nodoklis šeit ir 20%, un katram cilvēkam pēc noteiktas summas sasniegšanas, man, piemēram, ir 665 uz papīra - ja es pārsniedzu šo limitu, no manis iekasē nevis 20%, bet jau 42%. Tas ir labs variants, ko vajadzētu praktizēt Latvijā – vairāk pelni, vairāk esi spējīgs maksāt nodokļus. To praktizē daudzās attīstītās valstīs, tāpēc arī es cenšos nesaspringt un īpaši vairāk nemocīties, vēl arī pastāv visādi nodokļu atvieglojumi un citādas visādas lietas, kurās tagad neiedziļināšos. Gada beigās tev ir iespēja atgūt noteiktu nodokļu summu, kā arī vismaz 300 eiro gadā par it kā mājas īri un par visādiem sīkumiem, arī šo to var dabūt atpakaļ, kopā jauka summa „sakasās” – citiem vārdiem sakot, ja zini nodokļu politiku un savas tiesības, var daudz „atsist” no valsts to, kas tev pienākas - diemžēl daudziem no mūsu tautiešiem par to nav ne jausmas un neviens to īpaši nereklamē. Par virsstundām runājot - tā ir paša darbinieka iniciatīva: gribi strādā gribi ne, neviens tevi nespiež. Par katru nostrādāto virsstundu tavs koeficents ir 1,5, respektīvi, ja mana alga ir apmēram 12 eiro, tad par virsstundām man maksā 18, bet, ja es strādāju brīvdienas un svētku dienās, tad koeficents ir 2, respektīvi, 24 eiro.

Vai Īrijas latvieši seko Latvijas ziņām?

Nevaru atbildēt visu Īrijas latviešu vietā, bet lielākā daļa – noteikti. Daudzi ir uzstādījuši „Viasat” šķīvjus un skatās vairāk latviešu programmu nekā Latvijas latvieši. Vēl ir internets, kur es, piemēram, lasu Tvnet ziņas, kā arī skatos izglītojošus un informējošos raidījumus. Cilvēkiem ir ļoti liela interese par notikumiem Latvijā, un mēs katru dienu darbā un brīvajā laikā apspriežam notikumus ap Latviju. Tagad, pateicoties dažiem varasvīriem un biznesa cilvēkiem, Latvijā bez „Air Baltic” ienāca arī „Ryanair” un „Air Lingus”, tāpēc cilvēki par saprātīgu samaksu var doties uz mājām daudz biežāk, lai nokārtotu lietas un satiktos ar tuviniekiem. Viss ir attīstījies par labu šeit dzīvojošajiem latviešiem.

Kas visvairāk patīk/kaitina, dzīvojot Īrijā?

Patīk, ka viss notiek legāli, tiek uzskaitītas algu lapas, kurās viss redzams: cik saņem, cik un kādus nodokļus nomaksā, sociālās garantijas. Turklāt tev vienmēr ir cerība uz pašvaldības palīdzību, ja tāda ir nepieciešama. Tagad īri ļoti baidās nelegāli nodarbināt viesstrādniekus. Droši vien tas kaut kur vēl notiek, jo neba jau viss šeit ir tik perfekti, taču  darba devējs ļoti riskē, ja praktizē nelegālo nodarbinātību. Cilvēki šeit ir visai smaidīgi, pozitīvi, jo, pateicoties valsts attīstībai un nodarbināto ienākumiem, viņiem ir iespēja ceļot un apskatīt citas valstis. Kas man nepatīk - šeit valda liela biriokrātija un, ja lietas notiek, tad ļoti lēni. Īri ir lēnīgi un nenopietni attiecībā uz darbu, pieļauj daudz kļūdu un pēc tam naivi pasaka “sorry!”. Ar viņiem grūti sadarboties, jo mēs esam pieraduši strādāt un reaģēt veikli, tādēļ vēlamies tādu pašu attieksmi. Visbiežāk mūs sagaida vilšanās, taču ar to esam apraduši un rēķināmies. Vel dažreiz kaitina paši latvieši, kuri sataisa problēmas un liek sarkt pārējiem tautiešiem par viņu izdarītajām muļķībām.

Kā veidojas (veidojās) tava karjera?

Šajā darba vietā karjeru izveidot ir grūti, protams, var iegūt labāku amatu, ko  veiksmīgi īstenoju. Tomēr Īrija nav īstā vieta karjerai, sevišķi tādiem kā mēs – cilvēkiem, kas šeit ir uz noteiktu laiku un drīz laidīsies prom. Patiesībā, kad šeit stājies darbā, tevi visi vēro - gan kolēģi, gan vadība. Par tevi ir interese, un ātri vien kļūst skaidrs, kas tu esi pa putnu un uz ko spējīgs. Ja man tagad būtu jādara tas, ko es darīju pirmajās nedēļās, es noteikti jau strādātu kaut kur citur. Monotonais rūpnīcas darbs nav domāts man. To pamanīja arī mana tiešā vadība un iekļāva mani inženieru grupā, kas nodarbojās ar tehnisko apkopi. Man ir atbilstoša izglītība, arī valodas zināšanas, savulaik es mācījos, kā savaldīt lielus, dārgus un arī smalkus mehānismus. Vēlāk pabeidzu kursus, man paaugstināja algu un es baudīju visādus bonusus un vadības uzticības kredītus. Darbā varu darīt gandrīz, ko gribu un kā gribu, jo esmu pats sev boss un no manis prasa tikai vienu - lai visi mehānismi būtu darbībā. Rūpnīca strādā no pirmdienas līdz piektdienai bez apstājas, un viena dīkstāves minūte izmaksā 17 tūkstošus eiro! Iedomājies, kas notiek, ja mašīnas iziet no ierindas uz stundu vai divām!
Tā nu ir sanācis, ka, laikam ritot, mana draudzene Aiga tagad ir mans tiešais boss, bet es - viņas vietnieks un labā roka. Mūsu komandā strādā 12 cilvēki - 9 letiņi un 3 leiši. Mēs paši to izveidojām, tādēļ visiem ir vieglāk strādāt - esam viena no labākajām komandām 600 cilvēku kompānijā. Nākošais pakāpiens ir supervisor – cilvēks, kurš vada apmēram 40 darbiniekus, mūsu kolektīvs ir tik labi sastrādājies, ka mums nemaz nav sava supervisora. Tiekam paši galā, tādēļ nu jūtu, ka visi resursi šeit ir izsmelti un viss ir apgūts. Ja nav kur tiekties, rodas tukšuma sajūta, tāpēc šogad dodamies uz Latviju, lai arī kā īri cenšas mūs atturēt. Lai arī kā – uzskatu, ka esam izvilkuši veiksmīgu lozi, turklāt īstajā laikā. Šī bija fantastiska pieredze - kopā plecu pie pleca iet caur dzīves likstām, pārbaudīt sevi. Rezultāts ir pat labāks, nekā varējām iedomāties!

Vai tu pieļauj domu, ka tev ar draudzeni Īrijā varētu piedzimt bērns?

Ņemot vērā to, ka šogad dodamies atpakaļ uz dzimten uz visiem laikiem - noteikti NĒ. Bet, ja būtu nolēmis palikt šeit ilgāk, tad noteikti jā. Daudziem Īrijas latviešiem ir viens, divi un pat trīs bērni ģimenē. Varbūt tas notiek tāpēc, ka salīdzinājumā ar Latviju jaunām ģimenēm ir drošības sajūta. Sajūta, ka viņi ir vajadzīgi, ka par viņiem rūpēsies. Viņi bauda visas sociālās garantijas un aprūpi - atvieglotas nodokļu programmas, mazākus kredīta procentus un visādas atlaides, nemaz nerunājot par bērnu pabalstiem, kas ievērojami atšķiras no Latvijas valdības piešķirtajiem. Arī šeit mūsu valstij ir daudz ko mācīties – Īrija ir labs un spilgts piemērs, kā veidot un attīstīt valsti. Grūti pat iedomāties, ka pirms iestāšanās Eiropas Savienībā Īrija bija daudz nabadzīgāka nekā Latvija pašlaik! Cilvēki vārda vistiešākajā nozīmē mira badā, bet tagad Īrija ir valsts ar visstraujāko progresu.
Bērni ir katras valsts un nācijas lepnums, tā ir vērtība un rādītājs, tā ir nākotne. Tādēļ ļoti žēl, ka daudzi latviešu ģimenē dzimušie bērniņi kļūst par īriem! Tāpēc mums visiem vajadzētu „piestrādāt” pie tā, lai demogrāfiskais līmenis Latvijā paaugstinātos.

Ja tev būtu iespēja izvēlēties valsti, kur dzīvot... ko tu izvēlētos? Un kāpēc?

Latviets dzimu, latviets augu, latviets mūžam palikšu un par savu tēvu zemi savu galvu nolikšu - tā būs īsa atbilde uz tavu jautājumu! Esmu daudz kur pabijis, taču mani vienmēr velk uz mājām, to sevišķi var izjust, esot svešumā. Lai arī cik būtu forši Īrijā - jauni draugi, lielākas ceļošanas iespējas, labāks atalgojums un varbūt labāki apstākļi, tomēr nekur nav tik labi kā mājās. Svešumā tu neesi nevienam vajadzīgs. Pavisam citas izjūtas pārņem, nolaižoties lidostā „Rīga”, kur tevi vienmēr sagaida Dzimtene, draugi un vecāki. Tā ir fantastiska sajūta - būt atkal mājās! Drīz jutīšos pavisam labi, jo nekur vairs nebūs jābrauc!