Latvijai jāmaksā 5000 eiro par cilvēktiesību pārkāpšanu

Palielināt attēlu

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) likusi Latvijai samaksāt 5000 eiro (3514 latu) kompensāciju Krievijas pilsonim Vladimiram Estriham par viņa cilvēktiesību pārkāpšanu, nesamērīgi ilgi turot pirmstiesas apcietinājumā un iztiesājot viņa lietu.

Spriedumu lietā "Estrihs pret Latviju" ECT pasludinājusi 18.janvārī. Trīs mēnešu laikā pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešiem, aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijā (ĀM).

ECT atzinusi, ka vairāk nekā četru gadu termiņš, kādu Estrihs pavadījis pirmstiesas apcietinājumā, bijis pārāk ilgs. Arī tiesvedības ilgums krimināllietā, kurā viņš tika tiesāts par laupīšanu un neatļautu ieroču un munīcijas glabāšanu, bijis pārmērīgs.

Atzīts, ka Estriha tiesības tikušas pārkāptas, viņam neļaujot tikties ar civilsievu, kā arī attiecībā uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pieņemto rīkojumu par Estriha izraidīšanu no Latvijas.

Krimināllietas materiāli Estriha un vēl sešu personu apsūdzībās Rīgas apgabaltiesā tika saņemti 2000.gada 4.septembrī, bet lietas izskatīšana sākās tikai 2002.gada 13.maijā.

ECT secinājusi, ka Estriha krimināllieta bija sarežģīta un kompleksa, tajā bijis liels materiālu apjoms un četras noziegumu epizodes, tomēr vienu gadu un astoņus mēnešus ilgušais bezdarbības posms Rīgas apgabaltiesā, kad krimināllietā netika veiktas nekādas darbības, ir bijis pārmērīgs.

Turklāt, ņemot vērā, ka Estrihs šajā laikā turpināja atrasties pirmstiesas apcietinājumā, Latvijas iestādēm būtu vajadzējis izrādīt pienācīgāku rūpību, pēc iespējas ātrāk uzsākot krimināllietas iztiesāšanu, konstatējusi ECT.

ECT arī pirmo reizi savā praksē atsaukusies uz Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 241.pantu, kas paredzējis, ka lietas iztiesāšana jāuzsāk ne vēlāk par divdesmit dienām, bet izņēmuma gadījumos - ne vēlāk par vienu mēnesi no dienas, kad lieta saņemta tiesā.

ECT uzskatīja, ka Estriha krimināllietas iztiesāšanas uzsākšana divus gadus pēc lietas saņemšanas tiesā pārkāpa tiesiskās noteiktības principu.

Tāpat ECT norādīja, ka šis gadījums, kā arī virkne līdzīgu sūdzību, kas pašlaik atrodas tās tiesvedībā, norāda uz sistēmas problēmu, kas pastāv attiecībā uz pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu Latvijā.

ĀM norāda, ka līdz 1994.gadam Estriham kā PSRS bruņoto spēku militārpersonai bijusi pagaidu uzturēšanās atļauja Latvijā. 1993.gadā viņa civilsievai piedzimusi meita. Pēc 1994.gada viņš saņēmis Krievijā dzīvokli un Latviju atstājis.

Pēc tam viņš vairākkārt apmeklējis savu civilsievu un meitu Latvijā. Pēdējo reizi Estrihs likumīgi valstī ieceļojis 1997.gadā.

Pēc vīzas derīguma termiņa beigām Estrihs nelikumīgi turpinājis uzturēties Latvijā un pievienojies sešu cilvēku lielai bruņotai bandai, kas veikusi laupīšanas uzbrukumus uzņēmumiem un privātpersonām. 1998.gada 19.februārī Estrihu un citus bandas dalībniekus aizturējusi policija.

2002.gada 5.jūnijā Rīgas apgabaltiesa atzinusi Estrihu par vainīgu laupīšanā un neatļautā ieroču un munīcijas glabāšanā. Viņam piespriesta brīvības atņemšana uz četriem gadiem un sešiem mēnešiem, kā arī papildsods - izraidīšana no valsts.

Šo sodu gan vēlāk mīkstinājusi Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta un 2002.gada 21.novembrī spriedums tika atcelts daļā par neatļautu ieroču un munīcijas glabāšanu. Atcelts arī papildsods - izraidīšana no valsts.

Estriham drošības līdzeklis - pirmstiesas apcietinājums - tika noteikts ar 1998.gada 20.februāra Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmumu. Šī drošības līdzekļa termiņi tika vairākas reizes pagarināti. Nevienu no šiem lēmumiem Estrihs netika pārsūdzējis.

Esot pirmstiesas apcietinājumā Estrihs vairākas reizes lūdzis prokuroru atļaut viņam sarakstīties ar civilsievu un Krievijā dzīvojošo māti. Tāpat viņš lūdzis atļauju tikties ar civilsievu. Tomēr līdz pirmstiesas izmeklēšanas beigām šie Estriha lūgumi tika noraidīti. Pirmā prasītā atļauja viņam tika dota 2000.gada 16.augustā.

Savukārt 2000.gada 4.septembrī krimināllietas materiāli tika nosūtīti Rīgas apgabaltiesai un 7.septembrī visi apsūdzētie tika nodoti tiesai. Estriham noteiktais drošības līdzeklis - pirmstiesas apcietinājums - netika mainīts. Kopumā pirmstiesas apcietinājumā Estrihs pavadīja četrus gadus, trīs mēnešus un divdesmit dienas.

Krimināllietas iztiesāšana pēc būtības tika uzsākta 2002.gada 13.maijā, taču tiesas sēdes vairākas reizes tika atliktas liecinieku neierašanās dēļ.

ĀM informē, ka 2002.gada 29.jūlijā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pieņēmusi lēmumu izraidīt Estrihu no Latvijas. Tā paša gada 19.augustā pēc tiesas piespriestā soda izciešanas pabeigšanas viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma un 29.augustā izraidīts no Latvijas uz Krieviju.

Estrihs vērsās ECT, norādot, ka pirmstiesas apcietinājumā pavadītais termiņš uzskatāms kā pārmērīgi ilgs. Tāpat Estrihs ECT sūdzējās par to, ka kriminālprocesa ilgums krimināllietā, kurā viņš bija viens no apsūdzētajiem, pārkāpis "saprātīguma" prasību.

Estrihs arī sūdzējās ECT, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā prokurors viņam liedzis atļauju sarakstīties ar civilsievu un māti, kā arī tikties ar civilsievu. Tāpat viņš nebija apmierināts ar rīkojumu par viņa izraidīšanu. Tas, pēc Estriha domām, nebija izdots "saskaņā ar likumu".

Kā informē ĀM, ECT vienbalsīgi konstatēja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumu, atzīstot, ka pirmstiesas apcietinājuma termiņu par pārmērīgu.

Attiecībā uz iesniedzēja apcietinājumu no 1998.gada 20.februāra līdz 1999.gada 20.aprīlim Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmumos sniegtā apcietinājuma piemērošanas nepieciešamības motivācija bijusi pārāk īsa un virspusēja, tā nesniedza nekādus sīkākus paskaidrojumus par lietas individuālajām īpatnībām.

ECT konstatēja, ka tiesas lēmumi par apcietinājuma pagarināšanu bijuši uz tipveida veidlapām, to saturs bijis identisks un tas laika gaitā netika mainījies.

Cilvēktiesību tiesa arī rūpīgi analizēja termiņus, kādus Estrihs pavadījis apcietinājumā.

Attiecībā uz Estriha apcietinājumu laikā no 1999.gada 21.aprīļa līdz 2000.gada 23.augustam, ECT norādīja, ka viņš atradās apcietinājumā faktiski tikai uz toreiz spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.daļas pamata, ko ar 2005.gada 20.janvāra likumu Saeima izslēdza.

Vērtējot apcietinājumu laikā no 2000.gada 23.augusta līdz 2000.gada 7.septembrim, ECT norādīja, ka prokurora rīcība, kurš izskatīja un noraidīja iesniedzēja lūgumu grozīt piemēroto drošības līdzekli, šajā gadījumā ir uzskatāma par valsts apsūdzētāja rīcību, nevis tādas amatpersonas rīcību, kura ir pilnvarota veikt tiesu varas funkcijas saskaņā ar konvencijas 5.panta 3.punktu.

Vērtējot Estriha atrašanos apcietinājumā laikā 2000.gada 7.septembra līdz 2002.gada 11.jūnijam, ECT norādīja, ka, lai arī liela nozīme ir tādiem apstākļiem, kā krimināllietas sarežģītībai un tam, ka Estrihs Latvijas teritorijā uzturējās nelikumīgi, tomēr Rīgas apgabaltiesa sarakstē ar viņu ne reizi šos svarīgos apsvērumus nebija minējusi.

ECT noraidīja Estriha sūdzības par aizliegumu sarakstīties ar civilsievu un māti, jo tās nebija iesniegtas sešu mēnešu laikā no dienas, kad lietā tika pieņemts galīgais lēmums.

ECT norādīja, ka Estriham piemērotais aizliegums tikties ar civilsievu bija pamatots ar 2001.gada 9.maija "Pagaidu noteikumiem par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos", kas bija apstiprināti ar tieslietu ministra rīkojumu un pēc būtības bija iekšējais normatīvais akts, kas nav bijis atbilstoši publicēts. Tāpēc iesniedzējam piemērotais aizliegums nebija "noteikts ar likumu" Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.panta otrās daļas izpratnē.

Attiecībā uz iesniedzēja izraidīšanu no Latvijas, ECT, atsaucoties uz PMLP 2002.gada 29.jūlija lēmuma tekstu, uzskatīja, ka Esrtiha izraidīšana ir notikusi kriminālprocesuālā kārtībā, proti, pamatojoties uz Rīgas apgabaltiesas 2002.gada 5.jūnija spriedumu.

Ņemot vērā, ka Estrihs spriedumu bija pārsūdzējis apelācijas kārtībā, kas apturēja sprieduma spēkā stāšanos, viņa izraidīšana uz šī sprieduma pamata nebija "noteikta ar likumu" Konvencijas 8.panta otrās daļas izpratnē.

Iesniedzējs lūdza ECT piešķirt viņam kompensāciju 100 000 eiro apmērā. Uzskatot, ka pārkāpuma atzīšana pati par sevi šajā lietā nav pietiekošs atlīdzinājums, tiesa piesprieda sūdzības iesniedzējam kompensāciju 5000 eiro apmērā.

Ja kāda no pusēm lūgs lietu nodot izskatīšanai Lielajā palātā, lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.