„Ortijas” īpašniece: „Iepriecināt ar skaistumu citus un gūt prieku sev”

Vairāk attēlu galerijā

Ogrē tik pazīstamajam ziedu salonam „Ortija” apritējuši 10 gadi, bet tā vadītāja Latvijas Amatniecības kameras meistare floriste Agita Grīnberga ar floristiku nodarbojas jau 15 gadus, arvien pilnveidojot savu prasmi un zināšanas.

Vai Ortija ir kāds eksotisks zieds?

Nē, tāda zieda nav, tas ir manas vecāsmammas vārds! Kad dibināju salonu, nebija šaubu, ka to saukšu par Ortiju. Arī savu meitu būtu nosaukusi par Ortiju, bet man ir dēls, un viņu es nosaucu vecātēva vārdā - Roberts. Pirms izveidoju salonu, apmēram trīs četrus gadus strādāju nelielā dāvanu kioskā. Pircēju mudināta, toreiz iekārtoju salonu lielākās telpās.

Kā sākās jūsu mīlestība pret ziediem?

Daudz ko pūrā saņemam no saviem vecākiem un vecvecākiem, bet ikviena dzīves ceļa izvēli ietekmē arī vide un apkārtējie cilvēki. Līdz 18 gadu vecumam esmu dzīvojusi Latvijas Šveicē – starp Kandavu un Sabili, skaistā, gleznainā vietā, neaizmirstami ir arī bērnības mirkļi mammas dzimtajā vietā – Tērvetē. Abi vectēvi ļoti mīlēja zemi, bet viens no viņiem – īpaši puķes. Tomēr vislielāko ietekmi uz mani atstājis krusttēvs, kurš kolekcionēja dažādu puķu sīpolus.

Otra mana mīlestība ir kultūras pasākumu organizēšana. Kad pēc 9.klases vajadzēja izdarīt izvēli – apgūt režisora vai puķkopja profesiju, krusttēvs man teica tā: „Ja tu izvēlēsies kļūt par kultūras darbinieku, dzīvosi kultūras namā starp pelēm un žurkām, bet, ja iesi uz dārzniekiem, vienmēr būsi paēdusi!” Viņa vārdi ietekmēja manu izvēli – iestājos Bulduru sovhoztehnikumā. Nāku no desmit bērnu ģimenes, mums visiem bērnībā un jaunībā bija ļoti daudz jāstrādā, lai varētu iztikt, un arī šī iemesla dēļ ņēmu vērā krusttēva padomu. Par laimi, Bulduros bija ļoti aktīva kultūras dzīve, un es piedalījos tās organizēšanā. Tagad kultūras pasākumu organizēšana ir mans vaļasprieks.

Cik no desmit bērniem ir kļuvuši par floristiem?

„Tikai” trīs – es un abas māsas Vita un Inta, kuras arī strādā salonā un vēl ir Latvijas Amatniecības kameras zeļļu statusā.  Pārējie bērni ir dažādu citu profesiju pārstāvji. Salonā mums gaisotne ir ļoti laba, un tas, ka esam māsas, darba attiecības ir citādākas, varam pateikt visu, ko varbūt nepateiktu svešam cilvēkam.  

Vai Latvijā ir floristu skola?

Bulduru dārzkopības skolā var apgūt florista specialitāti. Pastāv dažādi kursi un meistardarbnīcas. Esmu mācījusies Ritas Garaissils ziedu kārtošanas skolā, apmēram divpadsmit gadu garumā vairākas reizes gadā devusies uz Tallinu, Taivo Pillera privātskolu un pie norvēģu floristes Lindas Johansones, kur apguvu jaunākās ziedu kārtošanas tendences un tehnikas, esmu mācījusies arī semināros un plenēros pie Šveices profesionāļa Petera Hessa. Apgūtas arī tekstilnieka, telpu dizaina veidošanas, rokdarbnieka, keramikas zināšanas un prasmes, kas ir tuvas florista amatam. Latvijā jūtama skandināvu skolas ietekme, daudz ko esam pārņēmuši no igauņiem, jo daudzi esam no viņiem mācījušies.

Floristiku var iedalīt divās daļās: komercfloristika, kuru redzam pārsvarā, un mākslinieciskā floristika. Pati vairāk pārstāvu māksliniecisko floristiku.   

Dažkārt cilvēkiem ir priekšstats, ka floristika ir niekošanās ar ziediem. Kā ir patiesībā?

Patiesībā tas ir smags, pacietīgs darbs! No Bulduru skolas beidzējiem tikai retais paliek strādāt par floristu.

Cik ilgā laikā var kļūt par profesionālu floristu?

Vienam vajag trīs četrus gadus, citam – visu mūžu. Svarīgas ir īpašības, ko daba tev devusi, svarīgi arī, pie kādiem meistariem tu mācies, kas ir tavs skolotājs. Trīs mēnešu kursi – tie ir tikai pirmie soļi... Galvenais ir mīlestība pret to, ko tu dari – ja mīlestības nav, iemācīties būs grūti.

Ar ko florists var pārsteigt citu floristu?

Ar fantastisku darbu vai padomu, ar jaunu ideju! Mēs, Latvijas floristi, esam ļoti draudzīgi, satiekamies vienu vai divas reizes gadā, sabraucam kopā apmēram 25 cilvēki. Rīkojam plenērus, seminārus, kuros cits citu ar kaut ko pārsteidzam.

Vai kādreiz iznāk justies kā puķu karalienei vai fejai?

Jā, iznāk gan! Kad esmu darbā starp puķēm vai arī pēc firmu uzaicinājuma gatavojos paraugdemonstrējumiem un man pasaka: „Šeit ir viss darbam nepieciešamais, jūs varat ņemt visu, ko gribat un cik gribat!” Tādos brīžos esmu ļoti laimīga, ka varu īstenot savas idejas un darbam nekā netrūkst! Tad jūtos kā puķu karaliene vai feja! Kā puķu pavēlniece jūtos arī tad, kad darbs iet no rokas, kad puķes klausa, un viss izdodas - lieku kātiņu, tas labi piekļaujas citiem, un tā visi kātiņi pēc kārtas!

Daudzi cilvēki baidās floristiem dāvināt ziedus, jo šķiet, ka viņiem vajag dāvināt kaut ko īpašu...

Jā, arī es esmu novērojusi, ka baidās! Ja man kādam gleznotājam būtu jādāvina glezna, es arī baidītos un tāpēc konsultētos ar speciālistu. Tomēr, runājot par sevi, vienmēr esmu teikusi, ka ne jau tas, ko tu dāvini, ir svarīgākais, bet gan pats dāvināšanas mirklis! Ja cilvēki ļoti grib sevi apliecināt, viņi citiem dāvina piecdesmit rozes, bet uzmanību var izrādīt arī, uzdāvinot kaut vienu mazu ziediņu. Cilvēki baidās arī no tā, ka viņu dāvinātie ziedi varbūt ir sliktas kvalitātes un varētu ātri novīst, lai gan īsts amata meistars pratīs ziedus atdzīvināt, un tie stāvēs vēl ilgi. Nevajag baidīties floristiem dāvināt ziedus, jo viņiem pret tiem ir īpaša mīlestība, – kas gan var būt jaukāks par uzmanības un mīļuma apliecinājumu!   

Kuri ir jūsu mīļākie ziedi?

Nav tādu mīļāko un vismīļāko ziedu! Katram gadalaikam un dzīves brīdim ir savi piemēroti ziedi, kas priecē.

Vai mākslīgie augi neizkonkurēs dabīgos ziedus?

Noteikti nē! Arī mēs izmantojam mākslīgos ziedus gadījumos, kad skaistums jāsaglabā ilgi, bet dabīgais zieds tajā laikā tomēr novītīs. Mākslīgo ziedu kvalitāte var arī būt tik laba, ka tos pat grūti atšķirt no dabīgajiem.   

Vai bez ziediem jums ir vēl kāda aizraušanās?

Jā, vasarā ļoti patīk kāpt kalnos, esmu bijusi gan vieglākos, gan grūtākos maršrutos, ejot sasaistē. Savukārt ziemā mani aizrauj kalnu slēpošana, bet dēlu Robertu – snovošana! Vēl man patīk braukšana ar riteņiem un laivām - tas viss ļauj aizmirsties un atpūsties.

Pastāv stereotips, ka meistars savus amata noslēpumus glabā un citiem nestāsta, bet jūs ar tiem dalāties...

Man nepatīk glabāt tikai sevī to, ko zinu un jūtu, bet gribas dot citiem, tādēļ jau vienpadsmito gadu vadu Ogres novada Bērnu un jauniešu centra floristikas pulciņu, bet Ogres rajona pagastos vadu kursus. Audzēkņi  manām idejām pieliek klāt savu izdomu,  un rodas lieliski darbi. Bērniem un jauniešiem (pulciņā var mācīties no 7 līdz 18 gadu vecumam) ir ļoti liela interese par floristiku, kaut ko radot, viņi gūst tādus „vitamīnus”, kas liek domāt gaiši un rada dzīvesprieku.  

Jūsu skolotās floristes katru gadu piedalās arī Ogres pilsētas svētkos...

Jā, Brīvības ielā floristi veido savus darbus, bet Latvijas labāko floristu un Lietuvas draugu paraugdemonstrējumos gūstam idejas. Šādi svētki, skaistums, ko mēs pa visiem kopā radām, dod pozitīvas emocijas un spēku ikdienišķām lietām! Mums, floristiem, ar sakārtotu vidi, ar pašu radīto skaistumu  patīk iepriecināt citus un gūt arī prieku un gandarījumu pašiem sev.