Māksla nav aizskriet, bet palikt kopā

Palielināt attēlu

Šodien, 17.martā, savā zelta kāzu jubilejā vīna glāzes saskandināja ogrēnieši Antonija un Aivars Vilnīši. Piecdesmit gadu kopā – tik ilgai laulības dzīvei ir zelta mirdzums, jo pārdzīvots tik daudz…  Bet negaidiet, ka dabūsiet dzirdēt pareizo dzīvošanas recepti, jo katra dzīve ir citādāka, un katram recepte sava. 

Tā nu gluži nav, ka Antonija citiem būtu liegusi dzīvošanas pamācības. Ir  daudz stāstījusi un mācījusi, bet…  “Vai tad mani kāds klausa!” viņa saka.

1956.gada 17.martā Antonija un Aivars dzimtsarakstu nodaļā viens otram teica jāvārdu. Nekādu lielu kāzu nav bijis, vien viņi paši, turklāt pirms ceremonijas izrādījies, ka vajag 15 rubļus. Tad nu Aivars gājis uz ielas un aizņēmies no paziņām.   

Ogres novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Lidija Vītola pie pāra uz mājām Pārogrē brauca ar lielu, smagu grāmatu. Tā gan nebija no zelta, bet ar zelta un rubīna svaru – kopš 1989.gada grāmatā viņa ieraksta sveiktos zelta kāzu jubilārus. Kopā ar Vilnīšu pāri nu jau ir 29 ieraksti. Grāmatā ir arī viens rubīna kāzu pāris (40 laulības gadu) un viens pērļu kāzu (30 gadu) pāris. “Kāzu nosaukumi dažādām tautām gan ir atšķirīgi,” viņa saka.
Lidija Vītola jauno zelta kāzu pāri sēdināja ar sniegpārsliņām izrakstītās  kamanās, kuras gan vajadzēja iztēloties. Tās vilka atmiņu zirgi. Bērnības pieturai zirgi patraucās garām, jo kas gan vairs ļaus skatīties pa žoga spraudziņu! Bet jaunības pieturā gan zirgi apstājās, un pāris no kamanām izkāpa, lai pastaigātu pa Skrundu, papriecātos par Ventu un ieskatītos tajā dzimtsarakstu nodaļā, kur abi viens otram teica jāvārdu. Pēc tam zirgi traucās tālāk, un nākamajā pieturā abiem klēpī sēdēja divi mazi puikas – Ainars un Guntis. Ja tagad viņi apsēstos vecākiem klēpī… Tas nav iespējams, drīzāk gan otrādi!  

Zirgi traucās tālāk, līdz atkal apstājās 2006.gada 17.marta pieturā. Te nu jāskandina glāzes un jāsauc “Rūgts!” “Jūs vērpjat un tinat, un mīlējat, un sējat,” sacīja Lidija Vītola un aicināja pāri parakstīties zelta kāzu goda grāmatā, kā arī pastāstīt, kā tad īsti ir jādzīvo.  

Sākumā Antonija saka, ka tādas receptes nemaz nav, jo katra dzīve ir citādāka. “Sākums ir mīlestība, pēc tam ģimenes veidošana, bērni. Pienākums pret ģimeni, pret bērniem. Jāmāk piedot, jāmāk aizmirst. Sievai, sievietei vispār jābūt gudrai, jo nekas nav tik vienkārši, kā sākumā liekas. Daudzi domā, ka pateiks jāvārdu, un viss ies kā pa diedziņu. Varējām izšķirties, varējām neizšķirties, bet aizskriet nav māksla, māksla ir kopā palikt,” stāsta Antonija.

Aivars teic, ka savā dzīvē daudz strādājis, nekad bez darba nav bijis. No rīta prom, vakarā mājās, nav bijis laika domāt par ko citu. Aivars vēl bilst īsi un kodolīgi: “Turies sedlos, kamēr vien vari!”
Lai abi tajos sedlos turētos, apsveikuma vārdus un dāvanu pasniedza arī Ogres novada domes priekšsēdētāja padomniece Vita Pūķe, vēlot kopā vēl ilgus gadus.