Un labuma ķēdīte šūpojas

Portāls Ogrenet saņēma ogrēnietes Annas Liepnieces vēstuli, kuru viņa lūdza publicēt. Vēstuli publicējam gandrīz nesaīsinātu. Izlaidām tikai atsevišķas rokraksta dēļ grūtāk saprotamas vietas.

–    Mēs nopublicēsim jums pateicību, – teicu.
–    Nevajag! Ja es kaut ko daru, tad – no sirds!

Tā gandrīz pirms gada man atbildēja Ogres novada domes deputāts Pēteris Dimants. Cilvēks, kurš mūsu mājas bērniem sagādāja priecīgus Ziemassvētkus.

–    Zini, man ir ideja: sagādāsim bērniem krāšņu Ziemassvētku egli! Visi nāks un priecāsies – cik skaisti! – kādreiz paziņoja mājas vecākā Iraida Koževņikova.

Diemžēl ne „Mālkalne”, ne dome atsaucību neizrādīja. Ja gribot svētkus, tad lai gādājot paši. Aprunājāmies: ko varam darīt? Anda Vilciņa, mežkope, triju bērnu māmiņa, mājai dāvināja garu, kuplu egli, uzņēmējs Jānis Purens – elektrisko spuldzīšu komplektu. Iraidas vīrs Anatolijs uztaisīja eglītei „kāju”, bet dēls un vedekla to izrotāja. Iezaigojās krāšņa egle!

Mūsu mājā dzīvo 19 bērni. Ir ģimenes, pie kurām svētkos brauc mazbērni. Ar mūsu sētas bērniem draudzējas kaimiņu puikas. Sanāk krietns bariņš. Jā, viņiem vajadzīgi svētki!  

Nejauši uzzināju par sabiedrisko fondu „Dimants”. Lai gan noskaņa bija tāda, ka no deputātiem neko labu nesagaidīsi, no domes sekretāres uzzināju telefona numuru un piezvanīju Pēterim Dimantam.

Atsaucās jauna, vīrišķīga balss. Īsumā pateicu problēmu un tūlīt saņēmu atbildi: „Jā, palīdzēšu!”. Vienīgi dāvanu paciņas vajadzētu sasaiņot pašiem. Vienojāmies, kādus gardumus vajadzēs, un viņš apsolīja tos pats atvest uz mūsu māju.

Dimantu biju redzējusi tikai televīzijā. Bažījos – vai nepiekrāps? Nolēmām – gaidīsim. Ja neatvedīs, iepriecināsim bērnus ar pašaudzētiem āboliem.

Pēkšņi piezvanīja Dimants: „Braucu!” Pa logu redzēju, kā no lepna džipa slaids puisis krāmā kastes un skrēju pretī atvērt durvis.

Mani pārsteidza viņa vienkāršība, sirsnība un lielā mīlestība pret bērniem! Tobrīd vēl nezināju, ka Pēteris drīz pats kļūs bērna tēvs. Viņa sabiedriskais fonds palīdzot daudzbērnu ģimenēm, bērnunamiem, pansionātiem. Arī tajos Ziemassvētkos Pēteris labdarībai esot ziedojis 3000 latu. Ne tikai tāpēc, ka kā veiksmīgs uzņēmējs varot to atļauties. Viņš zinot, kā tas ir – dzīvot trūkumā. Kādreiz nozvērējies, ka materiāli atbalstīt dzīves pabērnus būs viņa goda lieta.   

Pirmo reizi mūsu mājai bija svētki!

Pēteris Dimants piezvanīja pirmajos Ziemassvētkos. Pastāstīju par grandiozajiem svētkiem, kas valdīja mūsu pagalmā. Bērni dziedāja, dejoja, skaitīja dzejoļus krievu, angļu un latviešu valodā. Kāda mamma atnesa karstu Sibīrijas kāpostu pīrāgu.

–    Esmu laimīgs, ka jums svētki izdevās, – sacīja Dimants.

Tas pats, kurš ir iekustinājis labuma ķēdīti. Ne velti bērni pie eglītes nosolījās: ja dzīvē mēs kādreiz kļūsim bagāti, gādāsim par to, lai labi būtu arī citiem.

Personiski man  ir vēl viens prieks. Mājas vecākā Iraida Koževņikova, kas kā jaunā Latvijas pilsone vēlēšanās piedalīsies pirmo reizi, paziņoja: – Es balsošu par mūsu Pēteri Dimantu!  

Lūk, tā!

Anna Liepniece